Tr?s v?ja mezgli

Tr?s v?ja mezgli Народное творчество (Фольклор) Kapteinis nu atraisa pirmo mezglu, un, l?k, sace?as t?ds ce?a v?j?, ka ku?is zibens ?trum? ?aujas pa j?ru proj?m. Jau otr? r?t? princis ierauga savas l?gavas pili un v?l laik? nok?pj krast?. L?gava v?l nav aizg?jusi pie cita. ??ni?d?ls apprec princesi un paliek tur par valdnieku. M?su kapteinis brauc atpaka? uz savu nopeln?to valsti. Brauc un dom?: – Kam man t?das valsts vajaga, lai vi?u ?em, kas grib – kas man nekait man? ku??; bet apskat?ties gan apskat??os, k? vi?i tur dz?vo. Kapteinis atbrauc pie vec? ??ni?a un saka: – Tavu d?lu es laik? aizvedu, bet vi?a piesol?to valsti negribu, jo tik jauka dz?ve nav nevienam ??ni?am k? man uz ku?a. Bet vecais ??ni?? negrib kapteini laist proj?m… Pasaku kr?jums "Tr?s v?ja mezgli" ir latvie?u un cittautu garamantu apkopojums, kura gan liels, gan mazs atrad?s sev tuvu varoni un mot?vu. Pasakas par dz?vniekiem b?s interesantas b?rniem, bet sadz?ves pasakas ??it?s noder?gas un gudras ar? vec?kiem. Spilgt?k?s pasakas rot? latvie?u vecmeistara Riharda Zari?a ilustr?cijas. Народное творчество Tr?s v?ja mezgli PRIEK?V?RDS ??s pirm?s m?su pasakas latvie?u tautai, ?pa?i vi?as jaun?kai audzei pasniegdams, dom?ju, ka gar? priek?v?rds lieks. Latvie?u pr?ts un sirds t?s sagudroju?i, sacer?ju?i, sasild?ju?i, un latvie?u pr?ts un sirds t?s saprat?s, iecien?s, iem?l?s. Ka uz latvie?u pr?tu un sirdi var palaisties, to liecina m?su tautas dziesmas. Tikai p?ris gadu desmitu pag?ju?i, kam?r latvie?i s?ku?i liel?k? m?r? kr?t un iev?rot savas tautas dziesmas, un – k?d? cie?? un god? t?s pie mums tagad! No tautas pasak?m dro?i gaid?mas t?das pat sekmes. Tautas pasakas kop? ar tautas parun?m, tautas m?kl?m un da??d?m cit?m t?d?m garamant?m ir otr? (episk?) puse no ?sten?s vec?s tautas dzejas, kuras pirm? puse (lirisk?) ir tautas dziesmas. ?? otr? puse l?dz ?im diem??l ?oti maz iev?rota, un tas lielu lielais tr?kums. Labi atst?st?ta, vesela, nesamait?ta tautas pasaka ir priek?z?m?ga proza tautas iedomas (fant?zijas) zi??, ir priek?z?m?gs sacer?jums tautas gara, tautas pr?ta ap??r?bas zi??. Zin?tniekiem, kas p?t? un dibina tautas valodu, tautas mitolo?iju, tautas visuvec?ko v?sturi, kas dibina un p?t? tautu vis?s vi?as gar?g?s un ?r?j?s ?pa??b?s un sav?d?b?s pag?ju?os laikos un m?su dien?s, – zin?tniekiem tautas pasakas no lielu liel? svara. Zin?tnieki t?d?? kr?j, dibina un p?t? ??s d?rg?s t?vu gara mantas jo r?p?gi, jo uzman?gi. Bet neba zin?tniekiem vien tautas pasakas iev?rojamas. T?s jo sekm?gi kalpo ar? da?am ikdieni??am dz?ves nol?kam. Reti k?ds sacer?jums sp?j, piem?ram, t? aizgr?bt un darbin?t cik necik gar? modra b?rna pr?tu k? tautas pasakas. Var dro?i sac?t, ka gar?gi mo?am b?rnam patiks tautas pasakas un ka ??s pasakas t?da b?rna pr?tu darbin?t darbin?s. T?d?? pie vis?m izgl?tot?m taut?m lab?s skolas gr?mat?s uz?emtas vajadz?g? m?r? tautas pasakas; t?d?? daudzi slaveni rakstnieki b?rnu dien?s biju?i lieli tautas pasaku m??ot?ji. “Es tagad dz?voju zemnieku ciem?, klausos tautas pasakas, tautas dziesmas un no??loju, ka tik nel?gi audzin?ts”, t? rakst?ja slavenais krievu dziesminieks Pu?kins, kas savus b?rna gadus pavad?ja augstma?u pulk?, kur tas visvair?k dzird?ja fran?u valodu, kur tautas valoda, tautas dzeja bija nov?rt?. “Es lasu tautas pasakas, jo vi??s daudz d?g?u visam augstam un di?enam,” liecina v?cu slavenais rakstnieks G?te. Te nu redzam, ka nevien b?rniem, bet ar? lieliem, pat varen lieliem v?riem tautas pasakas pat?kamas, cien?gas un iev?rojamas. Tas ?pa?i apcerams tiem m?su zemes ?aud?m, kam Dievs devis gai?u, ap??r?gu pr?tu un kas, pa?? tautas vid? dz?vodami, l?dz ?im varb?t v?l nav iev?roju?i, k?di gara jaukumi un d?rgumi visapk?rt vi?iem zied un aug?ojas. ?os jaukumus un d?rgumus darb?gi iev?rodami, tie b?s it k? pa?u t?vu druv?, pa?u amat? atradu?i jo bag?tu mantas kr?jumu, kas tiem padar?s nevien ?o druvu, ?o amatu jo d?rgu, m??u, bet visu dz?vi jauk?ku, kupl?ku, piln?g?ku. M?su tautas pasak?m, t?pat k? m?su tautas dziesm?m, nav zin?ma sacer?t?ja, sadom?t?ja. T?d?? m?su “tautas” dziesmas un pasakas daudz ?sten?kas, daudz vair?k taut?gas un laikam ar? daudz vec?kas nek? t?s garamantas, ko da?a cita, pat liela, slavena tauta d?v? un daudzina par sav?m “tautas dziesm?m”, “tautas pasak?m”. Bet, ka ar? m?su tautas pasak?m un tautas dziesm?m sacer?t?ji biju?i, tas gan dom?jams; tikai visa tauta pie??musi, uzglab?jusi no vi?iem to, ko tiem izdevies sadom?t ?sten? tautas gar?. Viss cits nogrimis aizmirst?bas j?r?… Kau?u pirmie tautas garamantu sacer?t?ji, sadom?t?ji aizmirsti, tom?r tie mantoju?i visliel?ko, visaugst?ko slavu un godu, jo to lab?ko, ko tie sacer?ju?i, tauta pac?lusi par kopmantu, par savu mantu, parakst?dama, t? sakot, savu lielo, ska?o, ilgo v?rdu zem vi?u sacer?jumiem. Liel?ku, augst?ku godu un slavu jau nevar pan?kt neviens mirst?gs dziesminieks, neviens tautas burtnieks.[1 - Sal?dzinot ar ?o godu, cik mazs, niec?gs tas gods, ko dom? saguvis m?su dien?s da?s sacer?t?js, da?s rakstnieks, kas visur “paskr?v?” savu v?rdu, kas visur cie?i l?ko, vai tik k?ds nep?rgroza kadu v?rdi?u vi?a sacer?jumos! Paiet p?ris gadu un – ?ie sacer?jumi taut? jau aizmirsti, ja tik t? tos kaut kad zin?jusi, iev?rojusi.] Bet, zin?ms, ?in? liel? god? tauta ce? savu m?lul??u sacer?jumus tikai stingri, cie?i piel?kodama, vai tie ar? t? v?rti un cien?gi. T?pat k? strauj? ?dens jauki gludenu nograuzis cieto akmeni, t?pat ar? paaud?u paaudz?m, ilgos laikmetos, tauta pati v?l piedom? kl?t sacer?jumiem, gludina un izloka to t?, k? tas piln?gi tautai pa pr?tam, k? tas piln?gi t?ds, k?du tauta saprot, k?ds tai pat?k un ?steni der. T?du tautas piedarbu jeb p?rgroz?jumus apcerot, var jau ar? it ?steni sac?t, ka m?su vec?s tautas pasakas, tautas dziesmas u. c. iraid visas tautas sacer?jums, visas tautas sadom?jums, ir v?rda jo piln?g? zi?? tautas manta. No labas “tautas” pasaku da?as var sac?t pat v?l vair?k. Da?as pasakas atrod vien?das pie daudz?m taut?m, ?pa?i pie radu taut?m. T?, par piem?ru, da?as latvie?u tautas pasakas st?sta ar? krievos vai somu taut?s, citas skandin?vie?os vai v?cie?os. K? nu lai izskaidrojam ?o vien?d?bu? Vai nu t?, ka vien?d?s pasakas ienestas iz vienas tautas otr? – t?pat k? v?j? aiznes da??du st?du s?klu no vienas zemes otr?, kur t? ievir?as, ievie?as un – cit? gais? da?k?rt jau ar? vair?k vai maz?k izvir?as? Vai ar? t?, ka radu tautas, kas tagad stipri ??irtas ar sav?du valodu, ar iera??m, ar j?r?m un kalniem, – ka radu tautas sen senos, vecu vecos laikos dz?voju?as kop? k? viena tauta, kas run?jusi vienu valodu, sacer?jusi un st?st?jusi vien?das pasakas? Gaid?sim, kam?r jaunlaiku zin?tne teiks mums skaidru gala v?rdu ?in? liet?. Gal? v?l k?ds v?rdi??, z?m?joties tikai uz ?o pirmo tautas pasaku gr?mati?u latvie?u valod?. ?emtas ??s pasaci?as iz mana liel? tautas gara mantu kr?juma, ko man darb?gi, draudz?gi tautie?i pal?dz?gi sas?t?ju?i no Latvijas malu mal?m – ?emtas bez lielas mekl??anas, k?das tik r?d?j?s der?gas tautai, ?pa?i latvie?u jaunai audzei, palas?t, papriec?ties un – apcer?t. Reiz tak bija j?s?k izdot ar? taisni pa?ai tautai vi?as sakr?t?s mantas, izdot t?s l?t?s, neliel?s gr?mati??s, k?das, zin?ms, iesp?j ieg?d?ties un izlas?t ar? maztur?gi tautas b?rni. Cer?sim, ka nepaliksim pie pirm? s?kuma vien… Sirsn?gi pateicos tiem cien. l?dzstr?dniekiem, kuru s?t?jumi ?e cik necik izlietoti, un ?oti aizbildinos pret tiem, kuru pies?t?tie uzz?m?jumi v?l neizlietoti gu? man?s rok?s. Ja Dievs dos vesel?bu, tad jau gribu gan censties un g?d?t, lai pie visas lielu liel?s neva?as neviena der?ga rindi?a, kas man uztic?ta no m?su tautas gara mant?m, nepazustu, bet n?ktu gaism? – latvie?u tautai un zin?tnei par labu un slavu.     Fr. Br?vzemnieks Maskav?, ziedonim n?kot, 1887. g LAKST?GALA UN L?LIS L?lis n?da lakst?galu, Lielu k?ju saceldams; L?lis teica savu balsi, Lakst?galu niev?dams.[2 - ?o dziesmi?u m?su nelai?is M. Krogzems pats ar savu roku uzrakst?jis virs lapi?as, uz kuras uzz?m?jis ?o pasaci?u k?ds vi?a skol?ns M. St?r?is. Br.] Cit?m reiz?m lakst?gala un l?lis[3 - L?lis ir putns v?rnas lielum?, pel?ki-melnu spalvu; vi?? skraida pa vakara kr?slu un per?kli netaisa, bet ied?j un izper? lielos s?nek?os k?d? saus? bedr?t?. M. St.] sastr?d?j?s balss d??. L?lis teica: – Mana balss daudz jauk?ka nek? tava. Lakst?gala atbild?ja: – Ne, mana balss jauk?ka. T? vi?i str?d?j?s no r?ta l?dz pat vakaram, kam?r lakst?galai ie??v?s pr?t labs padoms, un vi?a teica uz l?li: – Vai m?ki jauki dzied?t, par to nestr?d?simies, bet es do?u ??du padomu: kas r?t agr?ki piecelsies, tas uzvar?jis, un tam lai paliek skaist? balss. L?lis teica: – Labi, tas man pat?k. L?lis g?ja gul?t, bet lakst?gala vis n?. Vi?a dzied?ja, pogoja, trek??in?ja l?dz pusnaktij. Pusnakt? drusku nosnaudus?s, dzied?ja atkal; dzied?ja, kam?r ar?js n?ca t?rum? art un apdzied?ja to; dzied?ja, kam?r gani dzina ganos un apdzied?ja ar? tos. L?lis, r?t? uzmodies, redz?dams, ka jau par v?lu, sap?cis dzied?ja tikai “trrr”. STRAZDS, LAPSA UN V?RNA Strazds bija k?d? maz? egl?t? uztais?jis per?kli. B?rni jau bija izper?ti, kad lapsa, pie egles pieg?jusi, sauca: – Citi jau s?j, un man v?l nav arkls tais?ts! Gribu ?o egl?ti nocirst arkla ilks?m. Strazds s?k l?gties, lai jel nec?rtot un neizpostot vi?a ligzdu ar maziem b?rni?iem. Lapsa sac?ja: – Dod man vienu tavu b?rnu, tad necirt??u. Strazds grib?ja jau ar? pild?t lapsas k?rumu, bet nezinaja aiz ??luma, kuru b?rnu dot: ko? vien? pirkst?, ko? otr? – visi s?p… Pa to laiku, kam?r abi kaul?j?s, pien?ca kl?t vecm?te v?rna un teica strazdam: – Neb?d? nenieka, Strazdi?, lai c?rt! Kur tad vi?ai cirvis? Lapsa r?d?ja savu asti un s?ka ar to dot pa egli, bet strazds t?da? redz?ja, ka nieki vien ir. Par to nu lapsa grib?ja ar viltu nokost gudrinieci v?rnu. Lapsa aizl?ca pakaln? un lik?s nospr?gusi. Atskr?ja v?rna un nomet?s lapsai uz galvas. T?l?t viltniece lapsa sa??ra v?rnu cieti. Nu ?? l?g?us l?dz?s, lai t? darot, ko vien gribot, bet lai nedarot k? vi?as t?va t?vam, – jo to ieb?zu?i rata rumb? un laidu?i no kalna zem?. Bet lapsa, grib?dama dar?t t?pat, ??ma t?da? rata rumbu, b?za v?rnu iek?? un laida no kalna lej?. V?rna, pa vienu galu ieb?zta, pa otru izskr?ja lauk? un t? no lapsas izgl?b?s. K? M?JU LOPI N?KU?I PIE CILV?KIEM Senos vecos laikos visi m?ju lopi dz?voju?i draudz?gi kop?. Tiem bijusi me?? b?di?a, s?n?m tais?ta. Bet ir ?e tiem nebijis ilgi miera, jo b?di?u uzg?jis vilks un t?kojis p?c tauk? siv?na. K?du dienu, kad siv?ns sild?jies b?di?? pie uguns, vilks to nokampis un r?vis lauk?. Bet siv?ns, no pirm?m bail?m atj?dzies, neganti saucis: – Kur v?ri! Kur v?ri! T?li? pieskr?jis kl?t v?rsis un piespiedis vilku saviem asiem ragiem pie sienas, un auns nu tik devis ka devis vilkam pa muguru, – kam?r ?im st?vam, greizam ar kaunu bijis j??mauc proj?m. Bezkaun?gais vilks, grib?dams atriebties, uzs?t?jis lopiem uz kaklu da??dus zv?rus, bet lopi vienis pr?tis katru reizi pratu?i uzm?c?jiem attur?ties pret?. Vilks, to redz?dams, nog?jis pie Zieme?a, nikn?k? V?ja m?tes d?la, un l?dzis ?im pal?dz?t izdz?t lopus no b?di?as. Ziemelis, kam pat?k t?di darbi, nog?jis uz me?u un p?tis tik briesm?gi, ka ?de?i sasalu?i un sniegs n?cis auma??m no gaisa zem?. V?rsis, nevar?dams vairs paciest nikna v?ja un salnas, l?dis ar? b?di??, bet nevil?us aiz??ru?ies vi?a ragi un – b?di?a sag?zus?s. Lopi redz?dami, ka nu cit?di nevar gl?bties no posta, g?ju?i dz?vot pie cilv?kiem, kur tie paliku?i v?l l?dz ?o baltu dienu. Ziemelim no t? laika t? paticies nikni p?st, ka tas katru gadu lielaj? me?? ???kdams kr?kdams lai? savu v?ju va??. T?d? laik? ar? pats vilks sasalis un nov?rdzis b?g?us b?g no me?a ?r?, nevar?dams paciest salto Zieme?a v?ju.[4 - Kad b?rniem r?da jaunus lopi?us un ?ie prasa: “Kur tie tadi radu?ies?” tad m?tes atbild: “No me?a p?rskr?ju?i.” J. B.] V?RSIS, CITI M?JU KUSTO?I UN VILKS Reiz v?rsis visus m?jas kusto?us saaicin?ja k?ti b?v?t. Visi ar? san?ca. Bet kad s?ka b?v?t, tad cits p?c cita aizg?ja, jo darbs bij? gr?ts. Nu v?rsis viens pats k?ti b?v?jis: ragiem dzinis ba??us aug?? un liel?m p?l?m to tais?jis gatavu. Kad uzb?v?jis, tad v?rsis nav neviena cita kusto?a grib?jis laist iek??. Bet zoss teikusi: – Es visas s?nas izvilk?u no sien?m, un tev b?s v?l aukst?ki nek? ?r?. Gailis un vistas sac?ju?i: – M?s jumtu nokas?sim, tad sniegs snigs iek??. T? nu ikkatrs m?jas kustonis st?st?jis savu sliktumu, ko dar??ot, ja nelaid??ot iek??. V?rsim bijis visus j?lai? iek??. K?du laiku tur k?t? mier?gi dz?voju?iem, pie tiem atn?cis vilks. Bija tum?s, un vilks neredz?ja nek?. Bet tikko m?jas kusto?i saoda vilka smaku, tie visi skr?ja tam virs?. V?rsis ar ragiem visupirmais iegr?da tam s?nos; suns ar zobiem met?s tam kl?t; p?le ar kn?bi bakst?ja to, un gailis no laktas klieg?us kliedza: – N?k, n?k d?k?! N?k, n?k dik?! Dodat man ar! Dodat man ar! Vilku sagr?ba briesm?gas s?pes un bailes. Tas muka pa k?ts durv?m lauk?, me?? iek??. Tur tas satika draugu, kas ar? patlaban tais?j?s iet uz v?r?a m?ju. – Turp tu neej, – teica vilks vilkam, – mani tur nupat tikko nenogalin?ja. Vispapriek? man krita virs? viens ar divzaru dak??m; otrs ??m?s pl?st manu pav?deri, it k? grib?tu nopl?st visu ?du; tre?ais ar ?lenu man varen d?ra, vai s?nus pu?u grib?ja p?rdurt, un tad v?l k?ds cits pa?? aug?? br?ca: “Dodat man ar! Dodat man ar!” Tas tur pa?? aug?? bija laikam tas visstipr?kais – garu sarkanu b?rdu, cik tums? var?ja redz?t. Tas piln? kakl? kliedza: “N?k, n?k, dodat man vienam pa?am!” Bail man bija, ka nezin?ju, kur sprukt; labi, ka tiku ?r? sava pa?a ?d?. Neej lab?k turp, cit?di tev t?pat ies. No t?s reizes neviens vilks vairs nedr?kst?ja iet m?ju k?t?. KAS AP?DIS SIERU? Iet pauninieks pa ce?u un satiek vecu vecu v?ri?u. Vec?tis t?li? uzrun? pauninieku: – Puis, noliec savu paunu un staig? man l?dzi! – Man paun? daudz mantas, – puisis saka, – es nevaru to atst?t. – Nekas, – vec?tis saka, – atst?j vien savu paunu, es esmu br?num?rsts, un tu man pal?dz?si. T? tu daudz vair?k nopeln?si, nek? ar paunu apk?rt staig?jot. Puisis v?l tiepjas, ka paunas ??l, bet beidzot ar mieru. Noliek paunu zem? un iet v?ri?am l?dzi. V?ri?? izvelk no azotes divus siera gabalus un dod puisim: – Tos tu paglab?, v?l?k mums noder?s! Labi. Pauninieks ieb?? sieru kabat? un iet t?l?k. Kad jau labu laiku g?ju?i un abi krietni izsalku?i, vec?tis saka puisim: – Dod nu sierus, aps?d?simies un ap?d?sim. Puisis velk ar ?r?, bet kabat? tikai viens siers, otru jau vi??, vec?tim nemanot, ap?dis. – Kur tad tas otrs siers palicis? – vec?tis prasa. – Nezinu! Es to neesmu ?dis! – puisis vair?damies atbild. Neko dar?t. Kad nezina, nezina. Vec?tis ar? nek? vair?k neprasa, un iet abi t?l?k. Pa ce?am dab? zin?t, ka ??ni?am d?ls slims. – Iesim uz pili ??ni?a d?lu dzied?t, – vec?tis saka. Labi. Atn?k abi ??ni?a pil?, un vec?tis ?emas dziedin?t ??ni?d?lu. Puisim tikai uguns j?r?da. Nepaiet ne tr?s dienas, ka ??ni?d?ls vesels. Nu ??ni?? dod zeltu, cik tik var panest. Puisim acis vien zib, vi?? gau??m mantkar?gs. Bet vec?tis glu?i mier?gi saka: – Zelta mums nevajaga, dod mums divas l?pstas, ar t?m mums pietiks. Bet puisis varen pikts: – K?lab tu ne?em naudu, kad ??ni?? dod? Vec?tis nesaka nek?, pa?em l?pstas, un iet abi prom. Pa ce?am padzird, ka v?l vienam ??ni?am d?ls slims. – Iesim iz?rst?t, – vec?tis saka, un nu dodas abi uz pili. Net?lu no pils gadas liels ezers. K? lai tiek p?ri? Ne laivas, ne plosta. – Pag, – vec?tis saka, – p?rbrauksim ar l?pst?m. Nu uzk?pj katrs uz savas l?pstas un brauc p?ri ezeram. Pa?? ezera vid? puisis s?k grimt. – Vai tu ap?di sieru? – vec?tis prasa. – N?, neesmu ?dis! – puisis saka. Kad n?, n?. Vec?tis ar? vairs nek? neprasa, bet pal?dz puisim tikt otr? krast?. Nu non?k abi pil? un iz?rst? ??ni?d?lu. ??ni?? dod zeltu, cik var panest. Bet vec?tis ne?em. – Dod man l?pstu un lampas degli, mums cita nevajaga. ??ni?? nobr?n?s, bet iedod ar?. Bet puisis v?l pikt?ks: – K?lab tu zeltu ne??mi? Kur m?s nabagi iesim, ko ies?ksim? Vec?tis nesaka nek?. Pa?em l?pstu un degli un iet proj?m. Pa ce?u ejot, puisis s?k pr?tot: – Ko man l?dz ar t?du vec?ti kop? staig?t, kas naudu ne?em. Tagad jau es pats protu slimos ?rst?t. Staig??u viens pats un sapeln??u daudz zelta. Labi. Dom?ts, dar?ts – puisis atst?j vec?ti un iet viens pats slimos ?rst?t. Aiziet pie viena ??ni?a, kam slims d?ls, un sol?s iz?rst?t. – Labi, – ??ni?? saka, – ja d?ls paliks vesels, tu dab?si daudz zelta. Puisis ieiet pie slim? ??ni?d?la un s?k ?rst?t. Bet, tavu nelaimi, paiet viena diena, paiet otra diena, bet vesel?bas k? nav, t? nav – d?ls v?l slim?ks. – Labi neb?s, – puisis dom?. – B?s j?b?g prom. Vi?am v?l pr?tojot, ien?k pats ??ni??. Ierauga, ka d?ls v?l slim?ks, paliek nikns un liek puisi pak?rt. Puisis dreb k? ap?u lapa, bet nekas nel?dz. ??ni?? sasauc ?audis un liek tais?t k?rtavas. Viltus ?rstu jau ved uz k?rtav?m, te kur gad?jies, kur ne, vec?tis kl?t: – Vai tu ap?di sieru? – N?, neesmu ?dis! – puisis p?rbijies kliedz. Kad ne, n?. Vec?tis nek? vair?k neprasa. Vec?tis iet pie ??ni?a un l?dz, lai ap??lo puisi. Par to vi?? d?lu iz?rst??ot. Labi. Vec?tis iz?rst? ??ni?d?lu, un puisis k??st br?vs. Nu iet abi divi atkal kop?. Iet, iet, l?dz non?k maz? klajumi??. Vec?tis dod puisim l?pstu un saka: – ?e roc, tur kaut kas ir. Puisis ar? ?eras kl?t un dr?z atrok lielu naudas podu. Nu puisis st?v?jas vai traks, bet nevar podu no zemes lauk? dab?t. Vec?tis pieliek savu roku, un pods it viegli izce?as. Vec?tis sadala naudu trij?s kaudz?t?s un saka: – Te nu mums b?s katram viena kaudz?te zelta naudas! – Bet kam t? tre?? kaudz?te? – puisis iesaucas. – T? b?s tam, kas sieru ap?dis, – vec?tis mier?gi atbild. – Es jau pats to sieru ap?du! – puisis sauc. Tai pa?? mirkl? pods ar zelta gabaliem atkr?t zem?, un vecais v?ri?? paz?d. Puisis rokas vien nopl?ta. Vi?? paskat?s atpaka?, vai vecais v?ri?? v?l nav tuvum?, bet ierauga savu mantu paunu. Nu puisis paz?st, ka t? ir t? pati vieta, kur pirmoreiz veco v?ri?u satika un savu paunu atst?ja. Vi?? pa?em savu paunu un aiziet b?d?gs, galvu nok?ris. VEPRIS UN VI?A KALPI Citureiz bijis k?dam saimniekam vepris. Saimnieks kopa vepri ?oti maz un maz par to b?d?ja. Vepris, redz?dams, ka pusbad? un aukstum? j?dz?vo, atst?ja savu saimnieku un aizg?ja proj?m liel? biez? me??. ?e vi?? b?v?ja sev m?ju un palika pats par saimnieku. K?du dienu satiek vi?? me?? lielu bulli un pras?ja: – Kur tu t?ds ??ms iesi? – Mekl?ju sev saimnieku, – teica bullis. – Nu tad labi, l?gsti pie manis par kalpu. Bullis sal?ga, un nu g?ja abi divi t?l?k, kam?r satika tekuli, zosu t?vi?u un gaili. Visi ?ie sal?ga pie vepra par kalpiem un pal?dz?ja tam tais?t m?jas. Bija jau stipra ziema, kalpi str?d?ja lauk?, bet vepris, k? jau saimnieks, kurin?ja kr?sni un m?c?ja maizi priek? cep?anas. Te ien?ca lapsa un l?dza, lai ?aujot pasild?ties. Vepris atv?l?ja, bet pieteica, ka lai nek? neaiztiekot, cit?di sauk?ot t?li? v?rus. Lapsa, gaili redz?dama, laiz?j?s vien, bet nedr?kst?ja viena nek? ies?kt. Labi sasilusi, t? g?ja proj?m un ce?? satika vilku. ?is bija it k? nosalis un pras?ja k?mi?am, kur vi?? gan dab?jis tik labi sasild?ties. Lapsa st?st?ja, ka pie vepra ?oti silta istaba, bet lai tik neaiztiekot kalpus, tad kl??oties slikti. Vilks nu ieg?ja pie vepra un l?dza, lai ?aujot pasild?ties. Vepris atv?l?ja, pieteikdams, lai nek? neaiztiekot. Vilks sasila it ?tri, un nu tam s?ka jau siekalas tec?t, uz vepri skatoties. Tas nesp?ja notur?ties un uz reizi bija veprim pie r?kles. Vepris nabadzi?? kliedza, ko sp?ja: – Kur v?ri! Kur v?ri! To izdzirda vepra kalpi. Pirmais ieskr?ja bullis un piespieda vilku ragiem pie sienma?a; ieskr?ja tekulis un deva vilkam pa muguru, ka pauk???ja vien; ieskr?ja zosu t?vi?? un no???r?ja vilkam ausis, un gailis, istabas aug?? st?v?dams, sauk?us sauca: – Dod ?urp to rakari! Dod ?urp to rakari – velnam sasp?rd?t! Vilks izspruka va?? tikai liel?m mok?m un, lapsu saticis, st?st?ja, cik vi?am slikti g?jis. ?is grib?jis tikai drusci? ar saimnieku pajokoties, te v?ri t?li? kl?t: viens piespiedis vi?u dzelzs dak??m pie sienma?a, otrs sadauz?jis ar ?muru muguru zilu melnu, tre?ais liel?m ???r?m ausis nogriezis un ceturtais v?l saucis, lai tik padodot ?im – velnam sasp?rd?t. Vilks un lapsa nu nog?ja pie me?a t?va – brie?a – un aps?dz?ja tam bezkaun?go saimnieku. Briedis atn?ca un saviem lieliem, stipriem ragiem apg?za vepra m?jas. Te nu saimniekam ar visiem saviem kalpiem bija j?m?k atpaka? pie cilv?kiem. Bet vepris l?dz ?o baltu dienu nevar v?l aizmirst savas saimnieka dienas, jo tikko tam ?eras kl?t, vi?? t?li? sauk?us sauc: “Kur v?ri! Kur v?ri!” VILKS Vilks vecos laikos g?jis ganos. Reizi tam iegrib?jies ?st. Vi?? g?jis pie saimnieces l?gties, lai dod pa?st. Bet saimniece bija skopa un nikna sieva; t? pa??musi maizes l?pstu (lizi) un iegr?dusi vilkam r?kl?. Vilks t?da? aiz??vies pie Dieva un l?dzies, ko nu vi?am b??ot dar?t. Dievs tam teicis: – Kad tevi saimniece t? ?din?jusi, tad ej nu pie gana un ?em bez pras??anas, ko tik es tev atv?l??u. Vilks: – Ga?a j?la, to jau nevar ?st. Dievs: – ?em vi?u tr?sreiz mut? un saki: “Te cepts, te v?r?ts!” Vilks t? ar? m?dz dar?t l?dz ?o baltu dienu. ODI UN VILKS Odi satiek vilku, kur? pa?u laiku iet uz zirgu, un prasa: – Kurp tad nu, kuplasti, iesi t? noglaudies un aizsl?pies? – Ie?u uz gan?b?m, tur no zirga sev satais?t brangu pusdienu. Es vi?u nokod??u un labi sabaro?os. Odi br?nodamies saka: – Ko, vai tu viens pats gribi uzvar?t zirgu? Tas jau ne m??am nav tiesa! M?s reiz pieci t?ksto?i sa??r?mies ap vienu un tad tik knapi zem? nog?z?m, un pie tam vi?? pusi no mums nospieda. Tevi jau vi?? nosistu uz reizi, kad tu viens pats ietu. Vilks, to dzird?jis, p?rdom?ja visu labi, atst?ja zirgu un g?ja lab?ki citur savu laimi mekl?t. L?CIS UN VILKS, KA?IS UN GAILIS Reiz l?cis ar vilku nodom?ju?i iet kar?. Tie g?ja g?ja un mekl?t mekl?ja savus pretiniekus. Vilks sac?ja l?cim: – Vadzi, es l?d??u zem s?rta, bet tu k?p kok? un piel?ko, no kurienes n?ks pretinieki. Labi. Vilks palien zem s?rta un nogu?as, un l?cis uzk?pj kok? un skat?s. Ap to pa?u laiku ka?is ar gaili ar?dzan bija sadom?ju?i iet kar?. Tie ar? g?ja mekl?t savus pretiniekus… Gad?j?s t?, ka ka?is ar gaili g?ja pa ce?u taisni turp, kur bija apmetu?i l??eri vilks ar l?ci. L?cis, kok? tup?dams, piep??i ierauga, k? uz tiem n?kot ka?is ar gaili, un sauc vilkam: – Pretinieki, pretinieki n?k! Vilks zem s?rta prasa, k?di tie esot. L?cis kok? atbild: – Vienam ???ps uz pleciem, un otram divi sacelti zobeni; viens sauk?us sauc: “Dod ?urp! Dod ?urp!” un otrs nikni r?c: “Nau! Nau!” Abiem t? sarun?joties, ienaidnieki ar? jau kl?t. Vilkam no bail?m dreb?t dreb ast?te, kuras gali?u nabadzi?? par nelaimi bija aizmirsis s?rta ?rpus?. Te ka?is, nejau?i paman?jis vilka astes gali?u drebam un dom?d?ms, ka tur pele, – ?apts! tam virs?. Vilks lielu liel?s bail?s no s?rta ?r?, pal?ca k?du gabali?u un turpat izstiep?s un bija no bail?m nost. Ka?is ar gaili, no t?da trok??a pa?i vareni p?rbiju?ies, viens sprauk??odams, ??aud?dams un otrs kladzin?dams un sp?rniem sizdams, dev?s kok?, akur?t tan? pa?? kok?, kur tup?ja l?cis. Ko nu dar?t ?im nabadzi?am! Tas tak nupat redz?ja, ka vilks dab?jis savu galu tikai no viena pa?a pretinieka: kas tad b?s ar ?o, kad nu ?im kr?t virs? abi divi. Neko dar?t: no bail?m tas – br?c, no koka zem? un – nosit?s uz vietas. T? ka?is ar gaili b?gdami it nejau?i palika par lieliem uzvar?t?jiem. LAPSA, RUNCIS, VILKS, L?CIS UN ME?AC?KA Lapsa reiz sastapa vecu runci saimnieka k?postu d?rz?. Lapsa vaic?, ko ?is te darot. Runcis atbild, ka vecuma d?? saimnieks tam vairs nedodot maizes. Lapsa teic, lai n?k ?ai l?dz uz bedri. Labi. Runcis ar? aizg?ja un dz?voja lapsas bedr?. Reiz vilks, gar lapsas durv?m staig?dams, to mekl?ja. Lapsa, vilku ieraudz?jusi, tam uzsauca jau no t?lienes, lai iet klus?ki, cit?di iztrauc??ot vi?as jauno v?ru. Nu vilks grib redz?t, k?ds gan ?is jaunais v?rs. Bet lapsa, liela gudriniece, atbild, ka t? neesot vis tik viegla lieta redz?t vi?as jauno v?ru. Nu vilks paliek v?l dom?g?ks un aiziet. Ce?? vi?? sastop l?ci un me?ac?ku un past?sta ?iem, k?di br?numi notiku?i ar lapsu. Visi tr?s ?oti k?ro redz?t lapsas jaun? v?ra un iet taisni uz vi?as m?jokli. Pie bedres atn?ku?i, tie visi prasa lapsai, lai jel r?da savu v?ru. Bet lapsa, liela gudriniece, atbild: – Sag?d?jat labu malt?ti, tad vi?? izn?ks. Aiziet vilks ar l?ci uz ganiem. Vilks, labs miesnieks, un l?cis, labs ved?js, nokampj lab?ko v?rsi, nones pie lapsas nama durv?m, kur me?ac?ka jau satais?jusi vietu goda mielastam. Visu sagatavoju?i, tie aicina k?rotos viesus pie malt?tes. Lapsa ar? izn?k un saka: – Eita tik t???k un pasl?pjaties, man bail, ka mans v?rs, izn?cis, j?s nesaplosa gabalu gabalos. Lapsas ciemi?i ar? paklausa: me?ac?ka ierokas s?n?s, vilks ielien k?rklu kr?m? un l?cis uzk?pj kok?. Nu lapsa aicina savu v?ru pie malt?tes. V?rs ar? n?k – garu baltu b?rzdu, liels bomis p?r muguru – pie v?r?a kl?t un s?k ?st: “?ur?, ?ur?, ?ur?!” Vilks, to redz?dams, s?k jau ?ukst?t: – ?ja velns, viens pats ap?d?s visu v?rsi! Me?ac?ka, izdzirdusi vilku ?ukstam, ar? grib redz?t un pace? s?n?s savu degunu. Runcis, dom?dams, ka s?n?s pele, sa?er c?kai degunu. C?ka, vairs s?n?s iztur?t nevar?dama, dod k?j?m zi?u. Runcis no bail?m nezin, kur sprukt, – tie??m k?rklu kr?m? iek?? – vilkam virs?. Vilks, redz?dams, ka c?ka m?k, ko m?k, lai? tai paka?, ko k?jas nes. Runcis, v?l vair?k p?rbijies, dodas kok? – taisni pie l??a kl?t. L?cis, t?d?s briesm?s, – lec no koka zem? un, kau?u stipri sasities, lai? vis? spar? saviem biedriem paka?. Pa t?m starp?m palika pie v?r?a cepe?a lapsa, gudriniece, viena pati. LIELSKUNGS UN L?CIS K?ds lielskungs brauca pa biezu me?u, te uzreiz, kur bijis, kur nebijis, l?cis – capst! – iz kr?miem ?r? un grib lielkungu ap?st t?ri dz?vu. Neko dar?t: lielskungs s?k l?gties ko m?k, lai ?oreiz v?l lai?ot va??. P?d?gi par tik lielu l?g?anos l?cis ap??lojas un teic: – Labi, es tevi pamet??u dz?vu, bet tev j?apsol?s, ka tu man ats?t?si vienu labi lielu v?ru ar diviem zirgiem, un lai vi?? atved veselu podu medus, p?ru auzu, podu ga?as un vistu ar visiem c??iem. Lielskungs apsol?j?s, un l?cis to atlaida. M?j?s p?rbraucis, vi?? pav?l?ja k?dam v?ram sol?to mantu vest uz me?u. V?rs pras?ja, kurp un kam lai mantu vedot. Lielkungs teica: – Kad iebrauc me??, tad sauc: “Eh, v?r, n?c ?r?! ?e tev sol?t? tiesa!” Labi. V?rs nobrauc me?? un dar?ja, k? kungs tam teicis. Bet tikko ?os v?rdus bij izsaucis, te ar? jau l?cis kl?t un teic v?ram: – Brauc man paka?. V?rs brauca, un l?cis to aizveda uz mazu klajumu, kas bija visapk?rt aizaudzis lielu biezu me?u. L?cis apst?j?s un teica v?ram: – Kur uguni! V?rs to dar?ja, un, kad vi?? uguni bija sak?ris, tad l?cis sac?ja: – Cep ga?u! Kad ga?a bij izcepta, tad l?cis teica v?ram: – ?d no t?s ga?as! V?rs tam pras?ja: – Ar ko tad lai es ?du? L?cis atteica: – Zobiem. V?rs ??m?s ?st, un ar? l?cis ?da. Kad ga?a bij ap?sta, tad l?cis lik?s gar sieksti gul?t. Bet pa to laiku lapsa, medus smaku saodusi, tec?ja uz uguni. Net??u no uguns t? apst?j?s un teica: – Vai Dievi?, k? k?jas salst! L?cis v?ram mirk??in?ja ar ac?m, lai lapsu saucot pie uguns. V?rs uz lapsu teica: – N?c sild?ties! Lapsa, uz l?ci r?d?dama, atteica: – Kas tas? V?rs teica: – Pelu maiss. Lapsa atteica: – Ja tas b?tu pelu maiss, tad tu vi?u aizvestu uz gl??u ???ni. – Un ieskr?ja atpaka? me??. P?c k?da br??a t? atkal atskr?ja un teica v?ram: – Ja tas b?tu pelu maiss, tad tu vi?u uzsietu uz v??iem. V?rs l?ci uzs?ja uz v??iem, ko ?is ar? ??v?s, uz lapsu t?kodams. Lapsa: – Ja tas b?tu pelu maiss, tad tu to drusku pieklap?tu. V?rs pieklap?ja. Lapsa: – Ja tas b?tu pelu maiss, tad tu to drusku stipr?k pieklap?tu. V?rs pieklap?ja stipr?k. Nu lapsa tam uzsauca: – Ja tu gribi savu dz?v?bu gl?bt, tad sit to nost! V?rs l?ci nosita un, kop? ar lapsu medu iz?dis un c??us un vistu ap?dis, brauca uz m?j?m. M?j?s tam lielskungs atdeva puspili, un abi dz?voja bag?ti. SP?KA V?RI Vecos laikos k?ds t?va d?ls bijis tik stiprs, ka nevar?jis tai apgabal? neviena pretinieka dab?t. Vienu r?tu d?ls piece?as, saaun k?jas un saka t?vam: – T?t, es ie?u pasaul? mekl?t sev pretinieku. – Ej vien, d?ls, – t?vs tikai nosaka. Un d?ls aiziet pasaul?. Iet vienu dienu, iet otru – nekur t?da atrast. Iet v?l tre?o dienu, l?dz non?k pie mazas m?ji?as. D?ls paskat?s iek?? un redz, ka veca m?mi?a pl?ce?us siekiem m?r?. Te m?mi?a pamana puisi un prasa: – Kur, puis?t, iedams? – Eju mekl?t sev pretinieku, ar ko sp?koties, – puisis atbild. Tas vi?am divreiz nav j?saka, par?d?s divi m?mi?as d?li un s?k sp?koties ar t?va d?lu. T?va d?ls gan no?er abus br??us, ieb?? vienu vien? bik?u kabat?, otru otr?. Atgriezies m?j?, t?va d?ls st?sta br?n?damies: – Vai akls! Esmu gan stiprs, bet tur uzg?ju t?dus, kam neesmu maz? pirksti?a v?rts. Tie divi bija stipri, kur nu v?l tas tre?ais! No t? laika stiprais t?va d?ls vairs neg?ja pasaul? sp?koties, jo bija neuzveicams. STIPRINIEKS Reiz viens t?vs uzaudzina varen stipru d?lu. Kad d?lam paliek asto?padsmit gadu, vi?? grib doties pasaul?. Bet t?vs saka: – Gribu redz?t, vai esi diezgan stiprs, lai dotos pasaul?. T?vs aizved d?lu liel? me?? un saka: – R?di savu sp?ku. D?ls ap?em lielu liepu ap vidu un noliec galotni pie zemes. T?vs tikai papurina galvu: – Nek?! V?l tev, d?ls, nav vajadz?g? sp?ka. P?c gada d?ls atkal neliek t?vam miera, lai lai?ot pasaul?. – Labi, – t?vs saka, – iesim uz me?u, gribu redz?t, cik tu tagad stiprs. Aiziet abi uz me?u. D?ls sagr?bj lielu resnu b?rzu un p?rlau? vid? pu?u k? skangali. Bet tevs tik papurina galvu: – Stiprs gan esi, bet vajadz?g? sp?ka v?l tr?kst. Neko dar?t. D?lam v?l j??emas sp?k?. P?c gada t?vs ved d?lu atkal uz me?u. Nu d?ls apmet mazo pirksti?u lielam ozolam, izrauj ar vis?m sakn?m un aizsvie? k? nieku. – Tagad esi diezgan stiprs un vari iet pasaul?, – t?vs nosaka. Un stiprais d?ls aiziet pasaul?. Iet, iet, kam?r non?k pie lielas mui?as. Mui?as v?rtos satiek pa?u kungu. – Kur iedams? – kungs vaic?. – Gribu mui?? par kalpu sal?gt, – stiprinieks atbild. – Tas labi, – kungs saka, – cik gribi algas? – Cik gribu? – Stiprais pr?to, – L?gsim t?: ja es tavus darbus neveik?u – negribu nek?; bet, ja veik?u, tad Jur?u dien? gribu ar tevi sp?koties. T? b?s mana alga. – Labi, – kungs saka, – n?c mui?? un s?c str?d?t. Otru r?tu kungs iedod d?lam vecu ??v?ti, lai saved no ezera laidar? ?deni. Stiprais d?ls pielej lielu kublu, bet ??v?te nekust ne no vietas. Gan d?ls mudina, gan uzlai? ar p?tagu, bet kur tad ?? t?du kublu pavilks. Pakust, pakust un apst?jas. Stiprajam jau dusmas sametas. Vi?? iegr?? ??v?ti gr?v?, liekas pats ilks?s un p?rvelk ?dens kublu, ka noput vien. – Kur ??v?ti liki? – kungs tauj?. – Kur tad nu liku? Nev??oja iet – iesp?ru gr?v?; ej vien – tur jau vi?u atrad?si. Bet tagad dod man citu darbu. – R?t tev j?iet rijas kult, – kungs nosaka un iet p?c savas vec?s ??v?tes. No r?ta Stiprais piece?as un iet spriguli mekl?t. Vi?? noc?rt resnu ozolu un pataisa no rezga?a sprigu?a v?li. P?c tam dab? no kunga veselu v?r?a ?du. Stiprais sagrie? ?du sloksn?s un savij vien? pa?? sprigu?a aukl?. T?, nu sprigulis gatavs! Stiprais atn?k pie citiem k?l?jiem un uzsauc: – Ejiet visi gul?t! Gan es viens pats ar visu tik?u gal?! Labi, tie liekas gar??aukus, un Stiprais ku? ar lielo spriguli, ka bail skat?ties. Ku?, ku? – ne cik ilgi – salmi saberzti vien?s pelav?s. Kungs, to redz?dams, paliek glu?i dom?gs: – Labi neb?s, ja l?dz Jur?iem netik?u no vi?a va??. Vi?? mani miltos samals. Kungs staig? un dom?, k? tikt no Stipr? va??. Dom?, dom?, kam?r ar? izdom?. Vi?? pasauc puisi un saka: – Pa?em tr?s mucas un aizved pie mucinieka, lai sast?po. Vi?? dz?vo tai lielaj? me?? aiz ezera, – bet pats dom?: lai ved vien, gan jau lielais l?cis vi?u pieveiks, un t? es tik?u no vi?a va??. Stiprais neko, kad j?ved, j?ved. Vai vi?? zina, kas me?? par briesm?gu zv?ru. Vi?? mud?gi saj?dz zirgu, iekrauj mucas, pa?em lielo spriguli par p?tagu un lai? uz me?u. Pusce??, kas gad?jies, kas n?, zirgs iet gausi vien, gausi vien, vezums gandr?z vai uz vietas. “B?s drusku j?paskubina,” Stiprais dom? un t? l?n?t?m uzsit ar spriguli zirgam pa muguru. Bet zirgs no t? sitiena – kur bijis, kur palicis – slapjums vien tai viet? gad?jies. Neko dar?t – Stiprais st?jas ilks?s un velk pats. Bet tikl?dz me?s kl?t, izlec briesm?gs l?cis. R?kdams un ?epas sizdams, metas d?lam virs?. Stiprais neko, l?niem so?iem iet l?cim pretim: – Labdien, labdien, mucinieka kungs, ne tik dusm?gi! Bet mucinieks nemaz labdienas nepaz?st, metas d?lam virs? un s?k purin?t. – Nu, kad tu t? gribi, tad lai iet ar! – Stiprais iesaucas un sagr?bj l?ci t?, ka ?is ne naga nevar pakustin?t. – Vai t? st?p? mucas? T?li? ilks?s! Un, l?dz l?cis ilks?s, d?ls uzs??as uz muc?m, uz?auj l?cim ar spriguli pa ka?oku un lai? uz kunga mui?u. Viens divi pie kunga durv?m kl?t. D?ls mud?gi pie kunga: – Kur to mucinieku lai lieku? St?p?t nev??o, kauties vien grib. – Vai traks! – kungs p?rbijies kliedz. – Liec, kur gribi! Labi. Stiprais piesien mucinieku zirgu stall? un iet kungam pras?t citu darbu. Kungs k?du br?di padom? un tad saka: – Kl?t? pieb?rti maisi ar lab?bu, aizved tos dzirnav?s samalt. Viens divi maisi ratos, mucinieks ilks?s un dzirnav?s kl?t. Pats dzirnavnieks izn?k pretim: – Kas nu par vajadz?bu? T? un t?. – Kungs liek teikt, lai ?os maisus labi ?tri sama?ot, – Stiprais atbild. Bet dzirnavnieks nav nek?ds god?gais t?va d?ls, bet pats velns. Vi?? paskat?s uz Stipro un saka: – Maisus vis nemal?u, bet tevi pa?u, – un ?er jau Stipro cieti. – L?n?m, l?n?m, meldera kungs, – puisis saka un dom?, ka tas tikai joks. Bet velns sasperas un stiepj jau ?o uz dzirnav?m. Stiprais redz, labi neb?s. Velns nemaz nedom? jokot. – Nu labi, ka t?, tad t?! – Stiprais iesaucas. Un ar vienu r?vienu velnam no nagiem lauk?. Sagr?bj velnu pie pakau?a un saka: – N?c ilks?s! Es jau redzu, tu gribi drusku pabraukties. Velns v?l sp?rd?s, v?l st?v?jas, bet nel?dz nekas. Stiprais ?o tur k? sp?l?s. Gribot negribot j?iet ilks?s. Viens divi pie kunga m?jas kl?t. Stiprais mud?gi pie kunga: – Kur lai melderi lieku? Vi?? nev??o graudus malt. P?rvedu vi?u tev. Kungs ne pa jokam sab?stas, ka Stiprais pa?u velnu p?rstiepis. – Liec, kur gribi, liec, kur gribi! – kungs izbijies kliedz. Labi. Stiprais ieved velnu zirgu stall?. P?c tam iet kungam pras?t citu darbu. T? Stiprais raujas ar kunga darbiem, l?dz – klaukt! – Jur?i kl?t. Nu d?ls iet p?c algas, k? jau norun?ts. – ?odien Jur?i, mums j?sp?kojas. Visus tavus darbus esmu veicis. Un noruna paliek noruna, – d?ls neatlai?as. Kungam t?das bailes, t?das bailes. K? lai ar t?du sp?kojas, kas pa?u velnu pievar?jis? Kungs sola gan ?o, gan to, bet d?ls tik paliek pie sava: – Noruna paliek noruna. Beidzot kungs sola d?lam tik daudz zelta, cik vi?? var panest. – Labi, – d?ls saka, – lai iet! Man nav nek?da prieka ar t?du bail?gu v?ru sp?koties. Nu Stiprais sav?c visu kunga zeltu, saber mais? un nes uz m?j?m. M?j?s t?vs acis vien ieple?: – Vai traks! Kur tu tik daudz zelta ??mi? – Nopeln?ju! – d?ls lepni atbild. Nu dz?vo t?vs ar d?lu labas dienas. Zelta vai cik! ?AGATAS OLI?A Vecos laikos k?ds z?ns gan?ja me?mal? lopus. Pa me?u staig?dams, vi?? atrada ?agatas ligzdu ar ?etriem b?rniem. Nedarbis z?ns iz??ma ?agat?nus no ligzdas un jau tais?j?s tos pab?rt gan?bas mal? pie skland?m (s?tas k?rt?m). Te tam piep??i palika ??l mazo nevain?go putni?u; vi?? tos aiznesa atpaka? ligzd?. Ligzd? putni?us liekot, viens no tiem it k? par pateic?bu izmeta iz kn?bja z?nam rok? pel?ku oli?u. Ar oli?u vis?di rot?damies, z?ns to ar? reiz?m ieb?za mut?. Bet tikko oli?a vi?am bija mut?, noman?ja, k? lopiem un cilv?kiem k?uva neredzams. K?du dienu gad?j?s gar to pa?u me?malu gar?m braukt k?dam kungam. Kungs redz, ka gana z?ns, oli?u mut? ?emdams, paliek neredzams, pa??ma br?ni???go z?nu l?dz ar visu vi?a oli?u. Kungs patur?ja z?nu pie sevis par sulaini, kam?r tas izauga liels v?rs. Kungam bij viena vien?ga ?oti skaista meita. ?? aplam iem?l?ja sulaini, bet t?vs to bij apsol?jis k?dam bag?tam, bet nelabam kungam un neklaus?j?s neb?t uz meitas l?g?an?m. Visi jau satais?j?s uz k?z?m pie br?tes t?va. Bet sulainis nu gudroja un gudroja, kam?r izgudroja sti?i, k? izgl?bt savu m???ko no bag?tnieka nagiem. Vi?? pag?d?ja sev mazu v?l?ti, ie??ma oli?u mut? un nost?j?s baj?ram blakus. Kad nu m?c?t?js, sp?c?gu laul?bas runu tur?dams, paceltu pirkstu br?tg?nam pret? krat?ja, sp?ra neredzamais sulainis ?im ar v?l?ti pa degunu. P?c pirm? vilciena baj?rs gan v?l nekust?ja, lai ar? deguns met?s jau zils. Bet, kad dab?ja v?l p?ris reizas pa degunu, tad zils melns met?s uz pa?u m?c?t?ju, k? tas dr?kstot vi?am degunu dauz?t… Laul?t nesalaul?ja, baj?rs aizg?ja un vairs nekad neprec?j?s, jo laul?bu vi?? jau nevar?ja iztur?t. Beidzot sulainis dab?ja apprec?t savu skaisto iem?l?to l?gavi?u, kunga meitu, un palika pats par bag?tu kungu. ZV?RU GUDR?BA Reiz nabaga kurpnieks g?jis pie bag?t? v?ra naudu aiz?emties. – Labi, – saka bag?tais v?rs. – Naudu es aizdo?u, bet p?c trim ned???m tev t? j?atdod. Ko lai nabaga kurpnieks dara? J?klausa, k? bag?tais saka. Bet paiet tr?s ned??as, un ?is naudu ne ar uguni nevar sadz?t. Ko nu lai dara? Bag?tais plijas virs? k? traks. Iet kurpnieks uz pils?tu, varb?t tur var?s naudu samekl?t. Pa ce?am j?iet caur lielu me?u. K? ieiet me??, t? satiek bag?to v?ru. – Kur nauda? – ?is nikni uzkliedz. – Eju mekl?t, – kurpnieks bail?gi atbild. – Ak t?! – bag?tais p?rskaities kliedz. Uzkl?p nabaga kurpniekam un izdur abas acis. St?v kurpnieks me?? un neredz nek?. St?v un st?v, un j?t, ka jau uzn?kusi nakts. Kurpniekam t?ri bail sametas palikt vienam me?? pa nakti. Redz?t ar? nek? nevar. Ko nu lai dara? S?k vi?? ar rok?m taust?ties, satausta koku un r?pjas aug??. Tom?r dro??k, nek? st?v?t ce?a vid?. Tup kurpnieks kok? un dom? par savu b?du dz?vi. T? ap pusnakti pie koka piecilpo za?is. P?c k?da laika atskrien vilks, un p?c tam pie??po ar? l?cis. Visi tr?s nu s?k run?ties un spriest sav? starp?. Za?is saka: – Re nu, k? ??ni?a meitu nevar neviens iz?rst?t. Gan n?k ??di, gan t?di, bet neviens nevar pal?dz?t. – Tavu br?numu! – l?cis iesaucas. – Kas tur ko neiz?rst?t! Lai ielau? ??ni?a meitas istab? gr?du, zem gr?das ir tr?s ?boli. Viens ?bols ir zelta, viens sudraba un viens dimanta. Lai p?rgrie? ?bolus pu?u un iz?em s?kli?as. Kad princesei iedos sudraba s?kli?as, vi?a s?ks run?t. Kad iedos zelta s?kli?as, vi?a celsies aug??, bet, kad iedos dimanta s?kli?as, ??ni?a meita b?s vesela. – Tas nu b?tu labi, – iesak?s za?is, – bet, re, pils?t? nav un nav vairs nevien? ak? ?dens. Cilv?ki beidzas nost no sl?p?m. – Nek? neb?s, – vilks saka, – ja p?rskald?s ?etr?s l?dz?g?s da??s to lielo akmeni, kas gu? pils?tas vid?, tad ?dens vairs netr?ks. – Bet, k? var atdot acu gaismu tam, kam t?s vairs nav? – za?is iepras?s. – Tas jau pavisam viegli, – l?cis atbild. – Lai izmazg? acis ar rasu, kam?r saule v?l nav l?kusi, t? acu gaisma b?s atpaka?. Zv?ri, beigu?i spriest, visi aiziet proj?m. Nabaga aklais kurpnieks tup kok? un dzird visu, ko zv?ri run?ju?i. – Kas zi’, varb?t t? ir paties?ba, ko zv?ri te run?ja, – kurpnieks pr?to. Nu kurpnieks s?k klaus?ties, vai nedzird jau me?? putnu dziesmas, tad ar? gaismai j?b?t kl?t. Nav ilgi jagaida, ka apk?rt sak skan?t putnu r?ta sveicieni. Kurpnieks mud?gi norau?as no koka, sagr?bsta sauj? rasu un s?k mazg?t acis. Un patiesi, tikko ?is nomazg?jas ras?, acu gaisma atkal kl?t. – Ir gan paties?ba, ko tie zv?ri sac?ja! – kurpnieks nosaka. Nu vi?? dodas taisn? ce?? uz pils?tu. Ieiet pils?t? un redz, ka visi tik b?d?gi, tik b?d?gi. – Kas tad jums par b?d?m? – kurpnieks tauj? vienam otram. – M?s visi sl?pstam bez ?dens, – cilv?ki vaiman?. – Ar? ??ni?a meita gu? slima, un neviens nesp?j l?dz?t. – Vedied mani pie liel? akmens! – kurpnieks uzsauc. Aizved ar?. – Lai n?k v?ri un saskalda akmeni ?etr?s l?dz?g?s da??s! – kurpnieks saka. Labi. T?l?t v?ri kl?t un skalda akmeni ?etr?s l?dz?g?s da??s. Tikko akmens saskald?ts, ?dens ar ?alti uz?aujas gais?, un nu vis?s ak?s ?dens pa pilnam. ?audis, to redzot, skrien mud?gi pie ??ni?a un st?sta: – Pils?t? ien?ca sve?s cilv?ks un attais?ja visas akas, nu mums ?dens, cik tik vajaga. – Labi, – ??ni?? saka, – vediet vi?u pie manis. Atved ar?. – Kur tu t?du gudr?bu dab?ji? – ??ni?? prasa. – Varb?t tu vari ar? manai meitai pal?dz?t? Es tev do?u zeltu un vis?dus d?rgumus. Kurpnieks padom? k?du br?di un tad saka: – Vediet mani pie slim?s princeses, varb?t var??u vi?ai pal?dz?t. Nu ieved kurpnieku pie slim?s ??ni?a meitas. Meita gu? ne dz?va, ne mirusi. Ne vairs parun?t, ne pakust?ties. Kurpnieks apskata slimo un tad saka sulai?iem: – Uzlauziet istabai gr?du! ?ie ar? mud?gi ?eras kl?t – un viens divi gr?da uzlauzta. Kurpnieks ielien pagr?d? un samekl? tr?s ?bolus. Taisni k? zv?ri st?st?ja, viens ?bols sudraba, viens zelta un viens dimanta. Kurpnieks p?rgrie? sudraba ?bolu un iedod slimajai ??ni?a meitai s?kli?as. Tikl?dz princese ap?d sudraba s?kli?as, t?l?t s?k run?t. Otr? dien? kurpnieks p?rgrie? zelta ?bolu un iedod princesei s?kli?as. Tikl?dz princese ap?d zelta s?kli?as, vi?a jau var piecelties un staig?t. Tre?? dien? kurpnieks p?rgrie? dimanta ?bolu un dod princesei s?kli?as. Tikl?dz dimanta s?kli?as ap?stas, princese paliek pavisam vesela. Nu ??ni?? priec?gs bez gala. Apd?vina kurpnieku ar vis?diem d?rgumiem un grib atdot princesi par sievu. Bet kurpnieks patencina ??ni?u par t?du godu un steidzas ar d?rgumiem uz m?j?m. Конец ознакомительного фрагмента. Текст предоставлен ООО «ЛитРес». Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию (https://www.litres.ru/narodnoe-tvorchestvo/tris-veja-mezgli/?lfrom=688855901) на ЛитРес. Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом. notes 1 Sal?dzinot ar ?o godu, cik mazs, niec?gs tas gods, ko dom? saguvis m?su dien?s da?s sacer?t?js, da?s rakstnieks, kas visur “paskr?v?” savu v?rdu, kas visur cie?i l?ko, vai tik k?ds nep?rgroza kadu v?rdi?u vi?a sacer?jumos! Paiet p?ris gadu un – ?ie sacer?jumi taut? jau aizmirsti, ja tik t? tos kaut kad zin?jusi, iev?rojusi. 2 ?o dziesmi?u m?su nelai?is M. Krogzems pats ar savu roku uzrakst?jis virs lapi?as, uz kuras uzz?m?jis ?o pasaci?u k?ds vi?a skol?ns M. St?r?is. Br. 3 L?lis ir putns v?rnas lielum?, pel?ki-melnu spalvu; vi?? skraida pa vakara kr?slu un per?kli netaisa, bet ied?j un izper? lielos s?nek?os k?d? saus? bedr?t?. M. St. 4 Kad b?rniem r?da jaunus lopi?us un ?ie prasa: “Kur tie tadi radu?ies?” tad m?tes atbild: “No me?a p?rskr?ju?i.” J. B.