S?kt ?aj? br?d?

S?kt ?aj? br?d? Debija Makombera Notikumu centr? ir juriste un darbaholi?e Libija Morgana, kura p?k??i zaud? darbu un ir spiesta s?kt dz?vi no jauna – s?kt tie?i ?aj? br?d?! Mek-l?jot izeju no negaid?t?s situ?cijas, Libija gan neatrod to, ko bija mekl?-jusi. T? viet? vi?a iem?c?s baud?t dz?vi vis? dabiskum?, s?k m?l?t sevi un atrod k?du, ar ko dal?ties sav? jaunieg?taj? laim? un sen lolot? m?lest?b?. Protams, pa ce?am uz savu laimi Libija paman?s izgl?bt un sasild?t ne vienu vien mazo sirsni?u… Viena no ??m sird?m, iesp?jams, pieder?s ar? Jums! Es pati zinu, ko noz?m? ilg?ku laiku b?t bez darba. Gad?, kad mums ar v?ru piedzima meita, vi??, b?dams celtniec?bas elektri?is, palika bez darba gandr?z devi?us m?ne?us. V?rs ?o laiku izmantoja lietder?gi, apmekl?jot kursus koled??, kam?r es r?p?jos par m?su vec?ko meitu un atradu simtiem veidu, k? ilg?k iztikt ar bezdarbnieka pabalstu. Vairumam no mums bijis k?d? br?d? j?tiek gal? ar l?dz?g?m dz?ves situ?cij?m, un, lai gan tas nekad nav jautri, t?s daudz ko iem?ca. Ceru, ka Jums patiks iepaz?t Libiju un to, k? vi?a ierauga pasauli, skatoties uz to atv?rt?m ac?m un atkl?jot draudz?bas un m?lest?bas j?gu. Tagad iek?rtojieties ?rt?k, p?r??iriet lapas un baudiet st?stu. S?ciet ?aj? br?d?! Sirsn?b?, Debija Makombera Debija Makombera S?kt ?aj? br?d? Velt?ts Ter?zai P?rkai, kura atv?ra durvis un atkl?ja man pla??ku skatu. 1. noda?a Tas mirklis bija pien?cis. ?aubu nek?du. Taj? pa?? br?d?, kad juristes Libijas Morganas pal?dze vi?ai sac?ja: – Her?els l?dz tevi ien?kt vi?a kabinet?, – vi?a jau zin?ja. Vis? biroj? sa?ukst?j?s par atlai?anu un agru pension??anos. Baumas tikai apstiprin?ja vi?as iek??jo p?rliec?bu par to, ko Her?els noteikti pav?st?s. Vi?a bija gaid?jusi ?o mirkli se?us ?oti garus gadus. Libija vienm?r bija pr?tojusi, k? jut?sies, kad beidzot uzzin?s ?o jaunumu. Vi?a v?l?j?s patur?t laim?go gaidu saj?tu tik ilgi, cik vien iesp?jams. Dom?jot par to, vi?ai bija j?atz?st: jau intuit?vi zin?jusi, ka notiks kas svar?gs, jo ?odien uzvilkusi savu lab?ko kost?mu ar smalkaj?m sv?tri??m un z?mu?sv?rkiem, nevis ierast?s gar?s bikses. Un, par laimi, v?l tikai vakar apmekl?jusi skaistumkop?anas salonu. Sen jau bija laiks apgriezt matus, bet, redzot, cik labi vi?a ?odien izskat?j?s, bija skaidrs, ka jaun? friz?ra ir katra ?aka simtdol?ru r??in? iek?aut? penija v?rta. Labs griezums dar?ja br?numus. Tum?i br?nie mati galvvid? bija iz??irti celi??, bet to gali gl?ti ieliekti uz iek?u, ier?m?jot zoda l?niju. ?aks bie?i m?dza piemin?t, cik ?oti vi?ai paveicies ar biezajiem matiem. Vi?a gan nemaz nejut?s tik ?pa?i, kad frizieris uzst?ja, ka vajadz?tu kori??t uzacu l?niju. Bet ?akam bijusi taisn?ba: vi?a izskat?j?s labi. Kopta. Profesion?la. Vi?a sev apsol?ja vairs neietur?t tik garas pauzes starp friziera apmekl?jumiem. Libija neuzskat?ja sevi par izcilu skaistuli. Vi?a bija p?r?k re?li dom?jo?a un pr?t?ga, p?r?k labi zin?ja sava izskata tr?kumus. Lab?kaj? gad?jum? vi?u var?tu saukt par gl?tu, vismaz D?o, vi?as biju?ais v?rs, t? bie?i teica. Vi?a zin?ja, ka, visticam?k, ir pavisam parasta sieviete. Vid?js augums, vid?js svars, br?ni mati, br?nas acis, vaibsti ne ar ko ?pa?u neizce?as, bet iek??ji vi?a bija ?sts dzin?jsp?ks. Ap??m?ga, ?akla, m?r?tiec?ga. Perfekti atbilsto?a ?rmas partnera godam. Pa??musi dzelteno piez?mju mapi, Libija dev?s uz vado?? partnera iespaid?go kabinetu. ?r?ji izskat?dam?s mier?ga un savald?ga, vi?a tom?r juta, k? sitas sirds un reibst galva. Beidzot. Beidzot vi?ai tiks atl?dzin?ts par vis?m gr?taj?m izv?l?m un ziedo?anos. Libija ce?? uz partnera statusu bija jau sesto no asto?iem tam paredz?tajiem gadiem. Ja cer?bas piepild?sies, vi?a pavisam dr?z sasniegs m?r?i, kuru bija izvirz?jusi br?d?, kad tika pie?emta par asoci?to juristi Trasta un ?pa?umu noda?? Burkhart, Smith & Crandall, presti?? Sietlas juridiskaj? ?rm?. Vi?u pie?ems par partneri pat agr?k, nek? var?ja cer?t. Lai gan negrib?j?s izskat?ties p?rm?r?gi dro?ai, nebija ?aubu, ka neviens to nebija peln?jis vair?k par vi?u. Libija str?d?jusi smag?k, ilg?kas stundas un ar lab?kiem rezult?tiem nek? jebkur? cits ?rmas jurists. T?pat bija paman?ta vi?as profesionalit?te, darbojoties ar Martas R?das sare???to ?pa?uma pl?no?anas projektu. Libijai izdev?s nodro?in?t bezgala daudz apmaks?jamu stundu un iepatikties vecajai sievietei. P?d?j? m?ne?a laik? divi partneri bija iegriezu?ies vi?as kabinet?, lai uzteiktu kol??es darbu. Libija gandr?z sp?ja sajust, k? m?te raug?s uz vi?u no debes?m, smaido?a un lepna. Mollija D?o Morgana nomira ar kr?ts v?zi, kad Libija bija tr?spadsmit gadus veca. Pirms n?ves m?te bija sa??musi Libijas roku un nov?l?jusi ?akli str?d?t un nekad nebaid?ties tiekties p?c saviem m?r?iem. Vi?a deva Libijai padomu lolot lielus sap?us un br?din?ja, ka ce?? uz tiem b?s j?izdara gr?tas izv?les un daudz kas j?ziedo. P?d?j? vasara, kad m?te v?l bija dz?va, noteica Libijas dz?ves virzienu. Lai gan m?te vairs nevar?ja redz?t vi?as sasniegumus, Libija ilgoj?s, kaut m?te var?tu lepoties ar savu meitu. ?odien b?s viena no dien?m, kad vi?a var?s teikt: “Klau, mamma, tikai paskaties uz mani!” Jau vidusskolas pirmajos gados Libija bija nol?musi k??t par juristi. Vi?a bija deba?u kluba prezidente un k?uva slavena ar sp?ju analiz?t probl?mu no vis?m pus?m un prasm?gi argument?t savu viedokli. Ce?? uz m?r?i nebija bijis viegls. Stipendija bija labs atspaids, tom?r m?c?bas maks?ja d?rgi. Naudas nekad nepietika. Lai nopeln?tu l?dzek?us dz?vo?anai, koled?as gados vi?a bija str?d?jusi par o?cianti un ieguvusi da?us labus draugus. Iest?jusies juridiskaj? augstskol?, vi?a atrada jurista pal?dzes darbu Sietlas apkaim?. Karjeras ce?? bija uz neilgu laiku novirz?jies s??us, kad vi?a apprec?j?s ar D?o Vilsonu. D?o str?d?ja par pav?ru ?tr?s apkalpo?anas restor?n?. Vi?i iepazin?s pusdienu ?stuv?, kur vi?a koled?as laik? str?d?ja par o?cianti. Kad Libija dev?s proj?m no Spokeinas, v?rs labpr?t sekoja vi?ai uz Sietlas apgabalu un ?tri atrada citu darbu l?dz?g? iest?d?. Vi?? bija jauk?kais puisis pasaul?, tom?r laul?ba jau no s?kta gala bija lemta neveiksmei. D?o bija ar mieru neko nemain?t visu atliku?o m??u, kam?r Libiju godk?re urd?ja sasniegt daudz vair?k. L?zuma punkts pien?ca, kad vi?? grib?ja, lai sieva nedaudz apst?tos karjeras k?pien? un vi?i var?tu izveidot ?stu ?imeni. D?o grib?ja b?rnus, un ar? Libija tos v?l?j?s, bet vi?a nevar?ja at?auties non?kt ?rmas “mamm??u” pulk?. Vi?a bija l?gusi v?ru v?l da?us gadus paciesties. Tas ta?u patie??m neb?tu p?r?k ilgi. Kad vi?a b?tu nostiprin?jusi poz?cijas ?rm?, vairs nevajadz?tu tik daudz str?d?t. Bet D?o bija nepaciet?gs. Vi?? baid?j?s, ka p?c ?iem diviem gadiem vi?a grib?tu v?l vienu gadu un tad v?l vienu. Nekas no vi?as teikt? nesp?ja D?o p?rliecin?t par pret?jo. Her?els pac?la acis, kad vi?a ien?ca kabinet?. Priek?nieks nesmaid?ja, bet tas nebija nekas neparasts. – Aps?dies, Libij, – vi?? teica, nor?dot uz kr?slu galda pret?j? pus?. Libija sap?oja, ka k?du dienu ar? vi?ai b?s ??ds kabinets ar vec?s pasaules ?armu, ?rtiem ?das kr?sliem, pul?ta koka gr?matskapjiem un uz atsevi??a palikt?a novietotu globusu. Uz plaukta aiz Her?ela galda atrad?s vi?a sievas un b?rnu fotogr??jas. Att?ls, kur? vi?? bija redzams bur?jam, vienm?r aizkustin?ja Libiju. Her?els bija pav?rsis seju pret kameru, v?j? jauca vi?a matus, jahtai sl?dot pa Kluso oke?nu krist?lskaidr? dien?, kad debesis ir tikpat zilas k? Kar?bu j?ras ?de?i. Burulaiva bija noliekusies tik zemu l?dz ?dens virsmai, ka vi?a, elpai aizraujoties, baid?j?s, ka t? var?tu apg?zties pavisam. Fotogr??ja Libiju iedvesmoja, t? pier?d?ja, ka reiz, kad ar? b?s k?uvusi par partneri, vi?ai b?s laiks doties atva?in?jum? un baud?t dz?vi ?rpus biroja sien?m. Bet, lai t? notiktu, vi?ai j?koncentr?jas tikai un vien?gi uz darbu, saist?b?m ar juridisko ?rmu un klientiem. Libija aps?d?s Her?ela nor?d?taj? kr?sl? un ie??ma atbr?votu pozu, sakrustojot k?jas. Vi?a pazina izpilddirektora manieres. Bet vi?a nebija iedom?jusies, ka priek?nieka sej? saskat?s tik dzi?as raizes. Ak, tom?r ies?kt sak?mo aplinkus b?tu ?sti Her?ela stil?. – Tu esi piesaist?jusi manu uzman?bu kop? dienas, kad ?rma nol?ma tevi pie?emt darb?, – priek?nieks sac?ja, nolikdams pildspalvu uz galda. Vi?? uz mirkli apklusa, l?dz bija rakst?mo iegroz?jis taisni. – Es zinu un esmu par to pateic?ga. – Libija atspieda muguru pret ?rto atzveltni. – ?ie ir biju?i br?ni???gi se?i gadi. Esmu smagi str?d?jusi un j?tu, ka sniedzu ieguld?jumu ?rmas att?st?b?. – Tu esi paveikusi lielisku darbu. Libija apspieda v?lmi atg?din?t par vis?m t?m neapmaks?taj?m stund?m, kuras vi?a sakr?jusi, str?d?jot ar vair?kiem klientiem. – Tu esi ?akla darbiniece un lieliska juriste. Libija izmantoja iesp?ju izbaud?t vi?a v?rdus. Her?els ar glaimiem nesvaid?j?s. – Paldies! – Vi?a aps?d?s taisn?k, gaidot to, kam tagad j?seko. Vispirms vi?? pasmaid?s un tad pazi?os, ka ir apspriedis ?o jaut?jumu ar p?r?jiem partneriem un vi?i grib?tu… Vi?as n?kotnes v?zijas p?rtrauca Her?ela n?kamie v?rdi: – Esmu p?rliecin?ts, ka zini, k?ds p?rbaud?jums ?rmai biju?i p?d?jie se?i m?ne?i. – Vi?? uztv?ra Libijas skatienu, un izpilddirektora ac?s, biezaj?m uzac?m saraucoties, vi?a izlas?ja no??lu un ba?as. – Ekonomisk?s kr?zes d?? esam piedz?voju?i iev?rojamu pe??as kritumu. Libija sajuta vieglu tirpo?u skaust?. Sarunas virziens nebija t?ds, k?dam tam vajadz?ja b?t. – Es neap?aub?mi esmu uz??musies savu papildslodzes da?u, – vi?ai jut?s t?, it k? b?tu tas j?atg?dina. Vair?k nek? jebkur? cits ?tata jurists, jo ?pa?i Bens Holmss, vi?a nodom?ja, bet ska?i to nepateica. Durvis aiz Bena ik dienu aizv?r?s prec?zi pulksten se?os. Her?els pa??ma to pa?u pildspalvu, kuru bija tik r?p?gi nolicis tikai pirms ?sa br?ti?a, un tur?ja to ab?s plaukst?s. – Tu esi uz??musies iev?rojamu slodzi, un tas ir viens no iemesliem, k?p?c ?is l?mums bija ?pa?i gr?ts. – L?mums? – vi?a atk?rtoja, ?ausm?m p?rm?cot iepriek? izjusto pacil?t?bu. – Probl?ma ir tava nesp?ja “izsaukt lietu”, – vi?? sac?ja. – Tu neesi ?rmai piesaist?jusi nevienu lielu klientu. Bija gandr?z vai neiesp?jami tikties ar potenci?lajiem klientiem, ?emot v?r?, cik ilgas stundas vi?a str?d?ja. Libija bija ?oti centusies apmekl?t savies?gus pas?kumus, bet vi?ai nepadev?s “vareno valdzin??ana” tik labi, k? to pieprata citi. Vi?a jut?s neveikli, iesaistoties sarun?s, un nejuta nek?du v?l??anos t?s ies?kt. Bez run?m par darbu Libijai tr?ka tematu, t?p?c vi?a bie?i jut?s nem?kul?ga un neveikla. Ne vienm?r gan vi?a bija likusies tik kautr?ga un l?n?ga. – Her?el, – vi?a sac?ja, ?aujot sav?m ?aub?m izskan?t ska?i, – ko tu centies pateikt? Tu ta?u nesmejies par mani, vai ne? – Teikumu vi?a pabeidza ar mazu, netic?gu smiekli?u. Vec?kais partneris l?ni izelpoja un tad pam?ja. – Nevaru pat izteikt, cik ?oti no??loju, ka man tas j?dara. Tu neesi vien?g?. Kopum? m?s atlai?am piecus. K? tu vari iedom?ties, tas nebija viegls l?mums. Libijas pirm?s raizes bija par savu pal?dzi. – S?ru? Ar vi?u viss k?rt?b?. L?gums tiks pagarin?ts. Libijas sirds ritms p?rsl?dz?s no aul?k?iem uz dobju dunu. – M?s tev pied?v?jam k?rt?gu atlai?anas pabalstu. – Her?els min?ja deta?as, bet Libija s?d?ja k? sasalusi, apstulbusi, nesp?dama notic?t, ka tas patie??m notiek ar vi?u. Cilv?ki, ar kuriem kop? vi?a str?d?ja, kurus vi?a pazina, zaud?ja darbu. Vi?a pati zaud?ja darbu. K?p?c vi?a nebija to nojautusi iepriek?? Vi?ai nepatika doma, ka bijusi tik t?la no realit?tes, ka nebija to paredz?jusi. – Man grib?tos tev dot k?du padomu, Libij. Vai dr?kstu? ?oks v?l nebija p?rg?jis, un, t? k? vi?as r?kle bija sausa, Libija neatbild?ja. Vi?a sp?ja tikai st?vi skat?ties uz Her?elu, pilna p?rsteiguma un netic?bas, satriekta l?dz sirds dzi?umiem. – Negribu, lai tu dom?tu, ka t?s ir beigas. Tev ?is ir jauns s?kums. Viens no iemesliem, k?p?c tu piesaist?ji manu interesi, ir tas, ka tu ?oti atg?dini mani pa?u pirms daudziem gadiem. Ar? es jutu nepiecie?am?bu sevi pier?d?t. K? galveno m?r?i, augstu p?ri visam citam, es izvirz?ju v?l??anos k??t par partneri, t?pat k? esmu redz?jis dar?m tevi. Es piln?b? palaidu gar?m savu b?rnu b?rn?bu. L?dz vidusskolas vecumam vi?i man bija k?uvu?i sve?i. Par laimi, esmu sp?jis pan?kt nokav?to. Ar to grib?ju teikt, ka ziedoju p?r?k daudz, un es redzu, ka tu pie?auj t?s pa?as k??das. Libija cent?s koncentr?ties, bet nesp?ja aptvert faktu, ka p?k??i palikusi bez darba. Vi?a vair?kas reizes cie?i samiedza acis, lai m??in?tu apj?gt notieko?o. Tas nepal?dz?ja. Nelabuma saj?ta v?der? k?uva arvien j?tam?ka. – Ceru, – Her?els turpin?ja, – ka tu izmantosi ?o laiku, lai atrastu l?dzsvaru dz?v?. S?c ar ?o br?di. – Es atvainojos? – vi?a nesaprata un mirk??in?ja acis. Apstulbums bija s?cis mazliet p?riet. Libija sp?ja dom?t vien par to, ka vi?a bija ziedojusi savu dz?vi, laul?bu un visu p?r?jo ?ai ?rmai un nu t? gatavoj?s izmest vi?u pa durv?m. – Gribu, lai tu priec?jies par dz?vi, – Her?els atk?rtoja. – ?stu dz?vi ar draugiem un interes?m ?rpus biroja. ?rpus? vesela pasaule gaida, lai tu to iepaz?sti. Libija turpin?ja blenzt uz vi?u. Vai tie??m Her?els nesaprata? Vi?ai bija dz?ve, un ?? dz?ve rit?ja tie?i te, ?aj? biroj?. Vi?a kaisl?gi m?l?ja savu darbu, un tagad vi?ai ar varu to at??ma. – Kur? turpin?s sadarb?bu ar Martu R?du? – vi?a jaut?ja. Viss notieko?ais noteikti izr?d?sies liela k??da. Marta R?da bija viena no ?rmas svar?g?kaj?m klient?m, un vi?ai patika sadarboties ar Libiju. – Libij, tu neklausies. L?mums ir jau pie?emts. Firma ir vair?k nek? d?sna. – D?sna, – vi?a atk?rtoja un piespiesti iesm?j?s. P?c tam vi?u p?r??ma dusmas, un vi?a piel?ca k?j?s. Piez?mju bloknots nepaman?ts nokrita uz gr?das, kad vi?a sa??audza d?res un piespieda t?s pie s?niem. – ?is l?mums nav tevis cien?gs, Her?el. Tu pie?auj k??du. Man ??ita, tu mani nov?rt?… – Vi?a juta, k? pietv?kst kakls un p?c tam karstums iesitas sej?, tad sp?ji apklusa. Str?d?ties bija bezj?dz?gi; k? priek?nieks bija teicis, l?mums ir pie?emts, bet, Dieva d??, vi?a grib?ja par?d?t, ka neuztvers to, mier?gi s??ot. Bakstot ar izstieptu r?d?t?jpirkstu gald?, Libija stingri ieskat?j?s vi?am ac?s un noskald?ja: – Ceru, tu zini, ka b??u atradusi citu darbu, v?l pirms diena b?s gal?. – Tevis pa?as d?? man grib?tos, lai t? nenotiek, bet, ja nu tu v?lies, lai t? b?tu. – J?s to no??losiet, Her?el. Esmu visu atdevusi jums un ?ai ?rmai. – Vairs nev?l?dam?s turpin?t str?du, vi?a apcirt?s un strauji atst?ja izpilddirektora kabinetu. Sirdij strauji sitoties, Libija dev?s uz savu mazo kabinetu. Kad S?ra ieraudz?ja Libiju, pal?dze piec?l?s k?j?s, plati ieplestaj?s, br?naj?s ac?s v?d?ja gaidas. – Nu? – S?ra jaut?ja. – Es… Mani atlaida. S?ras vaibsti sa??uka. – Tu joko? Ierad?s apsardzes darbinieks un nost?j?s pie durv?m, v?rojot, k? vi?a sakrav? savas lietas. Libija atr?va galda atvilktni un s?ka kraut t?s saturu uz galda. – Vai izskat?s, ka es jokoju? S?rai bija tikpat apstulbusi sejas izteiksme k? Libijai tikai pirms nedaudz?m min?t?m. – Bet k?p?c? – Pajaut? Her?elam. – Libija saknieba l?pas, cen?oties apvald?t k?s?jo??s dusmas. – K?… kas b?s ar mani? – S?ra nosl?ga kr?sl?, it k? k?jas ce?os b?tu k?uvu?as ?enganas. – Neuztraucies, es jau pajaut?ju. Tu tiksi pie jauna l?guma. – Nesp?ju tam notic?t. – Tu? – Libija nosprausl?j?s, st???jot savu atvilkt?u saturu pleca som?, kuru vi?a tur?ja biroj?. – Ko tu tagad dar?si? – Dar??u? – Libija atk?rtoja, it k? atbilde b?tu pa?saprotama. – Kas man te vairs dar?ms? Atrad??u citu darbu. Str?d??u cit? ?rm?, v?l pirms b??u izg?jusi pa durv?m. T? es teicu Her?elam, un t? es ar? dom?ju. D?efs Gold?teins jau vair?kus gadus ilgojas mani p?rvilin?t. – Tas nebija p?rsp?l?ti teikts. D?efs bija vi?u uzrun?jis divas vai tr?s reizes, kam?r vi?a str?d?ja Burkhart, Smith & Crandall, lai p?rliecin?tos, vai vi?a j?tas apmierin?ta ?aj? darb?. Vi?? bija pirmais cilv?ks, kuram Libija gatavoj?s zvan?t. Dom?s vi?a jau p?rskat?ja potenci?lo darba dev?ju sarakstu. Krietns skaits juridisko ?rmu uzskat?tu par veiksmi, ja vi?a k??tu par to darbinieci. Aizcirtusi p?d?j?s atvilktnes, Libija pasniedz?s p?c portfe?a un nometa uz galda lietas, pie kur?m vi?a iepriek??j? vakar? bija str?d?jusi vair?kas stundas. P?c tam vi?a p?rlika p?r plecu somu ar person?gaj?m mant?m. – Libij, – S?ra ierun?j?s, ies??us l?kodam?s uz apsardzes darbinieku. Ta?u Libija nesp?ja vien sagaid?t, kad tiks proj?m. – Nedom?ju, ka iztur??u ?eit kaut min?ti ilg?k. Her?els bija pied?v?jis savus t?vi???gos padomus, izklaus?damies tik pa?taisns un p?r?ks… tik aizbildniecisks. Labi, vi?a tam v?l par?d?s. Vi?? ?o dienu no??los; vi?? pie??vis milz?gu k??du un dr?z vien aptvers, cik ?oti nepareiza bijusi vi?a r?c?ba. Visu dz?vi Libijai n?c?s p?rvar?t izaicin?jumus citu p?c cita, atkal un atkal no jauna pier?d?t sevi. ?? reize neb?s cit?da. Ja vi?a visp?r bija ko m?c?jusies no m?tes n?ves, t? bija sp?ja dar?t visu iesp?jamo, lai p?rvar?tu neveiksmes. Vi?a izdz?vos. Bija izdz?vojusi agr?k un sp?s to ar? ?oreiz. Vi?a zaud?ja m?ti, kad bija p?r?k maza, un bija tikusi p?ri ??ir?an?s s?p?m. Vi?a p?rvar?s ar? ?o situ?ciju, t?pat k? bija sp?jusi p?rvar?t visu p?r?jo. Piespiesti pasmaid?jusi, vi?a norija kakl? sak?pu?o kamolu un paskat?j?s uz S?ru. – Dod zi?u, k? tev kl?jas. – Noteikti, – pal?dze apsol?ja. – Tu man pateiksi, uz kurieni iesi str?d?t, vai ne? – Protams. – Kad tas b?s skaidrs, Libija l?gs S?ru vi?ai pievienoties. Vi?as bija laba komanda. Abas bija nostr?d?ju?as kop? tik ilgi, ka l?dzin?j?s treni?u biedren?m skr?jien? – saglab?jot vienu ritmu, intuit?vi uztverot viena otras vajadz?bas un v?lmes. P?d?jo reizi run?jot ar D?efu Gold?teinu, Libija bija uzsv?rusi: ja vi?a k?dreiz izlemtu p?riet darb? uz D?efa ?rmu, vi?am n?ktos noalgot ar? S?ru. D?efs bija vi?u p?rliecin?jis, ka t? neb?tu probl?ma. Nepametusi skatienu atpaka?, Libija atst?ja biroju. Vi?a juta p?r?jo darbinieku st?vos skatienus, bet nol?ma tos ignor?t. St?v?dams sava kabineta durv?s, Bens Holmss s?ka kaut ko teikt, bet p?c viena zv?rojo?a Libijas skatiena ac?mredzot p?rdom?ja. Pareizi dar?ja. Benam nepatiktu tas, ko vi?a b?tu grib?jusi vi?am pateikt. V?l nesasniegusi liftu, Libija pa??ma mobilo t?lruni. P?c ?sas sarunas ar uzzi?u dienestu vi?u savienoja ar ?rmu Goldstein & Goldstein. – Es v?l?tos run?t ar D?efu Gold?teinu, l?dzu, – vi?a sac?ja administratorei. – Pasakiet vi?am, ka zvana Libija Morgana. Uz savienojumu nebija j?gaida. – Sveika, Libij, k? tev kl?jas? – Pasakaini. – Vi?a uzreiz ??r?s pie lietas. – J?s zvan?j?t pirms da?iem m?ne?iem un jaut?j?t, vai esmu apmierin?ta ar pa?reiz?jo darbu, atceraties? – Protams. Bet tas bija pirms pusotra gada. – Tik sen? – Laiks bija paskr?jis nemanot. – Situ?cija ir t?da, ka esmu br?va un varu pievienoties Goldstein & Goldstein. – Nebija vajadz?bas dot m?jienus par to, ko vi?a v?las. Libija deva priek?roku tie?ai pieejai. – Patie??m? – D?efa balss nedaudz zaud?ja mundro toni. – K? jau teicu, tas bija vair?k nek? pirms gada. M?su dar?jumi kop? t? laika strauji g?ju?i uz leju. T? noticis gandr?z ar visiem. M?s ?obr?d nepie?emam jaunus asoci?tos juristus. ?? v?sts lika noplakt Libijas entuziasmam, bet vi?a nezaud?ja drosmi. – Nek?du probl?mu, D?ef, – vi?a sac?ja, turpinot so?ot ener?isk? gait?. Tagad vi?a jau bija izg?jusi no ?kas, strauj? un m?r?tiec?g? sol? pievienojoties g?j?ju straumei uz Sietlas trotu?riem. Marta debesis bija tum?as un apm?ku??s – prec?zs vi?as noska?ojuma spogulis. Bija skaidrs, ka kuru katru br?di s?ks l?t. – Esmu p?rliecin?ts, ka tev neb?s gr?ti atrast citu darbu, – D?efs turpin?ja. – Es ar? nedom?ju, ka t? b?s probl?ma, – vi?a sac?ja, apzin?ti liekot balsij izklaus?ties p?rliecin?ti. – Es tikai grib?ju dot jums pirmo iesp?ju, jo jau agr?k pied?v?j?t man darbu. – Es to nov?rt?ju. Ja kaut kas par?d?sies, tu b?si pirm?, ar kuru sazin??os. – Br?ni???gi. Paldies, ka velt?j?t man laiku, – Libija sac?ja. – Nek?du probl?mu. Sazin?simies. – Noteikti, – vi?a sac?ja, apraujot v?rdus, jo steidz?s pabeigt sarunu. Vi?a no??loja, ka piezvan?jusi D?efam dusmu uzpl?d?. Vi?ai b?tu vajadz?jis ?o sarunu r?p?g?k p?rdom?t, nevis r?koties emociju un niknuma iespaid?. V?l tagad vi?a nesp?ja nomierin?ties, sv?rstoties starp netic?bu un sa?utumu. G?jiens l?dz Libijas dz?voklim ilga piecpadsmit min?tes. ?? att?luma pieveik?anu vi?a uzskat?ja par savu dieni??o treni?u. Vi?as m?ja atrad?s iel? ar dz?vu satiksmi, un apk?rtne bija pietiekami dro?a pastaig?m gan agros r?tos, gan v?los vakaros. Vi?a cer?ja, ka var?s turpin?t k?j?m iet ar? uz savu jauno darba vietu. P?rliekot somas siksnu uz otru plecu, Libija cent?s saglab?t staltu st?ju, atverot ieejas durvis. Vi?a bija bijusi tik p?rliecin?ta, ka m?r?is sasniegts un vi?as smagais darbs un ziedo?an?s beidzot tiks pien?c?gi nov?rt?ta. Tie?i t?p?c atlai?ana bija neticami s?p?ga. Tikai tagad vi?a s?ka piln?b? aptvert notiku?o. Libija vienm?r bija motiv?ta g?t pan?kumus. Vi?a teica pateic?bas runu klases v?rd?, beidzot vidusskolu, un bija starp desmit procentiem sekm?g?ko studentu gan koled??, gan juridiskaj? augstskol?. Lai tiktu pie gr?da, vi?a bija smagi str?d?jusi; vi?a smagi str?d?ja pie itin visa. Sa??musi rokas ap vidu, Libija tr?s reizes noso?oja apk?rt dz?vojamai istabai ?trum?, kuru apskaustu katrs NASCAR pilots. Debesis bija k?uvu?as v?l tum??kas, un logos sit?s s?ks lietus, atst?jot uz stikla mitras, izloc?tas t?rc?tes. T?ds bija marts Klus? oke?na zieme?rietumu krast?. Libijai vajadz?ja padom?t. Pirmais un vissvar?g?kais: atjaunot savu darba biogr??ju. Vi?a iesl?dza vienai tas?tei paredz?to ka?jas autom?tu, pagatavoja dz?rienu un aiznesa kr?zi uz savu m?jas biroju. Noliekot to uz palikt?a, vi?a pal?koj?s uz m?tes fotogr??ju galda st?r?. M?tes acis l?koj?s tie?i vi??j?s. – Es zinu, mamma. Neuztraucies. Tas ir tikai uz laiku. Viss nav zaud?ts. Tad Libija paman?ja istabas augu blakus m?tes fotogr??jai. Vi?a pat nezin?ja t? nosaukumu, bet vienalga – tas bija nobr?n?jis un sa?ervel?jies. Nokaltis, jo tam bija tr?cis uzman?bas. P?c ?etriem m?ne?iem 2. noda?a Sa??augusi dokumentu somu, Libija Morgana dev?s proj?m no p?d?j?s darba intervijas. Saj?ta, ka ar? ?o darbu vi?a nedab?s, rais?ja nelabumu. Norises ekonomik? izn?cin?ja vi?as izredzes. Darba biogr??j? tika pien?c?gi nov?rt?ta vi?as profesion?l? kvali?k?cija; Her?els bija uzrakst?jis sp?do?u rekomend?cijas v?stuli, bet vienalga v?l nekas nebija pan?kts. ?etri m?ne?i! Atrast citu darbu nevajadz?ja b?t gr?ti, tom?r t? bija probl?ma. Neviens nepie??ma jaunus darbiniekus. Nebija nek?das intereses. Libijai vairs nevar?ja saskait?t, uz kur?m viet?m vi?a bija nos?t?jusi pieteikumu, intervijas, kur?s bija piedal?jusies. Vi?a uzklaus?ja draugu ieteikumus, bet joproj?m neko neizdev?s atrast. Ak, vi?a vair?kas reizes non?ca tuvu m?r?im, bet l?dz ?im vienm?r bija izr?d?jusies otr?… vai tre?? lab?k? kandid?te. Vi?as ego bija drisk?s, un pa?apzi?a zem?k vairs nevar?ja krist. Libija v?l nekad m??? nebija jutusies tik nom?kta. Nezi?a, ko ies?kt ar br?vo laiku, l?n?m beidza vi?u nost. Vi?ai izmis?gi bija nepiecie?ams darbs. Ieejot dz?vokl?, vi?a nosvieda dokumentu somu uz d?v?na un iesl?ga m?kstaj? s?dekl? starp spilveniem. ?aketes vid?j? poga bija izstiepusi audumu t?, ka draud?ja notr?kt. Bez visa cita vi?a bija pie??musies svar?. Desmit m?rci?as. Desmit negl?tas m?rci?as. Vi?a atpog?ja ?aketi un nepatik? nop?t?s. Nekas vairs neder?ja. Nekas nebija k?rt?b?. Ne dz?ve. Ne dr?bes. Itin nekas. Iezvan?j?s t?lrunis, iedom?jusies, ka var?tu zvan?t potenci?lais darba dev?js, Libija pasniedz?s p?c t?. – Libija Morgana, – vi?a sac?ja, darot visu iesp?jamo, lai izklaus?tos mundra un pozit?vi noska?ota. – Libij, te S?ra. K? g?ja intervij?? Vi?as pleci nosl?ga vil?an?s piln? ?est?. Kuru vi?a m??ina piemu??ot? Neviens vi?ai nezvan?s par darbu. – Tas pats vecais st?sts: vismaz ?etrdesmit kandid?ti uz katru vakanci. Pat pirms intervijas beig?m Libija zin?ja, ka nav v?lam?k? kandid?te. M?ne?os p?c Burkhart, Smith & Crandall atst??anas vi?ai bija att?st?jusies sest? ma?a attiec?b? uz sav?m cer?b?m. Divas vai tr?s reizes vi?a bija jutusi, ka ir starp izredz?tajiem. Sekoja otr? un pat tre?? intervija, bet izn?kums vienm?r bija tas pats. ??l, bet citu reizi. Tuvu, bet ne starp re?lajiem kandid?tiem. – K? iet pa kantori? – Libija vaic?ja. Viena no vi?as liel?kaj?m cer?b?m bija t?, ka Her?els un p?r?jie partneri saprat?s savu k??du un l?gs vi?u atgriezties. Ja vi?i to b?tu dar?ju?i pirms ?etriem m?ne?iem, vi?a b?tu izbaud?jusi iesp?ju pasmieties tiem sej? un nov?l?t veiksm?gu lidojumu uz elli. Da??s p?d?j?s ned???s vi?as attieksme tom?r bija iev?rojami m?kstin?jusies. Vi?a grib?ja str?d?t. Vi?ai bija nepiecie?ams darbs. Vi?a vairs nesp?ja turpin?t bezgal?go c??u, lai sa?emtos katrai jaunai intervijai tikai t?p?c, lai tiktu satriekta pret savu sp?ju ap?aub??anas un vil?an?s klint?m. – Es t? cer?ju, ka ?oreiz tev izdosies, – S?ra turpin?ja. Uz to bija cer?jusi ar? Libija. – Nenokar degunu, – S?ra sac?ja. – Nenok?r?u. – It k? tas b?tu iesp?jams. Vi?a jut?s izmoc?ta un sakauta, un v?l nebija pat pusdienlaiks. – Nu man j?skrien. – At?. – Pal?dzes zvani vairs neatskan?ja tik bie?i k? pirmaj? m?nes?. Paties?b? p?d?j? laik? Libija pati bie??k zvan?ja S?rai. Jurista pal?dze bija aiz?emta un p?rslogota, t?p?c vi?u sarunas bija ?sas. Libija zin?ja, ka S?rai ir gr?ti sastr?d?ties ar Benu Holmsu. Vi?a ar prieku sekotu Libijai uz citu juridisko biroju, ja b?tu t?da iesp?ja. Nepiecie?ams p?rtraukums, Libija izl?ma. Vi?a bija apciemojusi Spokeinu Ziemassv?tkos pirms diviem gadiem. Visu ?o laiku ne reizi nebija tikusies ar t?vu un pam?ti. Libija labi saprat?s ar ?arl?nu, sievieti, ar kuru t?vs bija apprec?jies, kad vi?a m?c?j?s vidusskolas p?d?j? klas?. Abu attiec?bas bija gana siltas. ?arl?na ??ita pat?kams cilv?ks, bet vi?ai nebija pl?nu k??t par Libijas m?ti, kas savuk?rt apmierin?ja Libiju. Vi?a sarg?ja atmi?as par savu m?ti un ?oti cent?s, lai ?stenotu potenci?lu, kuru m?te vi?? bija saskat?jusi. Par nelaimi, Libija nekad nebija jutusies tuva t?vam. Vi?? bija civilpersona Gaisa sp?kos, str?d?ja par datoranal?ti?i un vienm?r bija ietur?jis distanci. Maz? ?imene sa??ma pirmo emocion?lo triecienu, kad Libijas vec?kais br?lis Timijs g?ja boj?, vizinoties ar divriteni. Vi?u sabrauca piedz?ries autovad?t?js, kur? p?c tam aizb?ga no notikuma vietas. T?vs ?pa?i smagi p?rdz?voja d?la tra?isko n?vi. Lai gan Libija to apzin?j?s tikai neskaidri, Timija n?ve iedrag?ja vi?as vec?ku laul?bu. Un tad m?tei atkl?ja v?zi. Roberts Morgans p?c d?la n?ves ??ita nosl?dzamies sev?. Piedz?ru?ais ?oferis bija at??mis vair?k nek? vi?as br??a dz?v?bu: vi?? bija izn?cin?jis ?imeni. M?te un t?vs vairs nekad nebija t?di pa?i k? agr?k. T?vs vairs nekad nesm?j?s un ne?ircin?ja Libiju. Mazotn? vi?ai bija paticis, ka t?vs vi?u pace? un grie? sev apk?rt. Vi?a neatcer?j?s, ka t?vs b?tu v?l k?du reizi ar vi?u rota??jies p?c Timija zaud?juma. Paliku?i divat?, Roberts un Libija pat sarun?j?s reti. Dien?, kad meitu uz??ma Nacion?laj? goda biedr?b?, t?vs nebija aizg?jis uz skolu, lai piedal?tos atzin?bas pasnieg?an?. Vi?? nebija fotograf?jis Libiju kop? ar puisi, ar kuru vi?a dev?s uz vidusskolas vec?k?s klases balli, k? to dar?ja citi vec?ki, un dzim?anas dien?s un Ziemassv?tkos vi?? d?vin?ja naudu. Izskat?j?s, ka vi?am meita vienk?r?i ner?p. Bet vienalga vi?? bija Libijas tuvinieks. Vi?as vien?gais tuvinieks. M?tes Libijai tr?ka – ?obr?d vair?k nek? jebkad agr?k. Vi?a ilgoj?s iek?auties m?tes rok?s un rast mierin?jumu siltaj? apsk?vien?, k? bija dar?jusi, kad b?rn?b? no kaut k? baid?j?s. M?te vienm?r prata vi?u uzmundrin?t. Kad pirmaj? klas? Libija nesa??ma iel?gumu uz k?du dzim?anas dienas ball?ti, m?te vi?u bija aizvedusi dzert t?ju uz smalku restor?nu. Ab?m bija ?pa?as cepures un cimdi, un vi?as mieloj?s ar gur?u sviestmaiz?m. Visus ?os gadus p?c m?tes n?ves Libijai bija pietr?cis ?o apsk?vienu un z?m??u, kuras m?te m?dza rakst?t un ielikt pusdienu kast?t?. Pasniegusies p?c t?lru?a, Libija kontaktu sarakst? samekl?ja t?va numuru Spokein?. Mekl??ana pati par sevi bija b?d?gs fakts. ?arl?na atbild?ja p?c tre?? sign?la. – Sveika, Libij, – pam?te sac?ja, izklaus?dam?s priec?ga, dzirdot vi?as balsi. Abas nedaudz pap??p?ja, apmain?dam?s piekl?j?bas fr?z?m, un tad Libija jaut?ja: – K?di ir tavi un t?ta pl?ni ?ai ned??as nogalei? Es iedom?jos, ka var?tu aizbraukt j?s apciemot. ?arl?na vilcin?j?s. – Vai viss k?rt?b?? – J?, protams. Man tikai nepiecie?amas p?rmai?as. – Paties?b? vi?ai bija vajadz?gs k?ds m?r?is, kaut kas t?ds, kas ne?autu s?d?t dz?vokl? un l?n?m jukt pr?t?. – Tu v?l nestr?d?? – V?l ne. – V?rdi gandr?z iespr?da r?kl?. Vi?a jut?s ?sta neveiksminiece. – Tevi mazliet j?palutina, – ?arl?na l?dzj?t?gi nomurmin?ja. – Atbrauc gan, un es pagatavo?u kaut ko garast?vok?a uzlabo?anai. Man ir jauna recepte makaroniem ar sieru, kuru gribu izm??in?t. – Es nedr?kstu ?st makaronus ar sieru, – Libija iebr?c?s, jau gandr?z hist?riski smejoties. – Man j??d biezpiens. – Ai, m???, vai tu esi pie??musies svar?? – Tas ir no sald?juma, – Libija s?roj?s. Pie vainas bija v?las D?eja Leno vakara telev?zijas p?rraides un ikm?ne?a popul?r?kais sald?jums. T? k? nebija iemesla laikus iet gul?t, vi?a bie?i neaizmiga l?dz pat vieniem vai diviem nakt?. Libija zin?ja, ka b?tu j?beidz na??oties v?lu nakt?, bet nevar?ja sa?emties un piespiest sevi. Mierin?jumam bija atlicis tik maz. Pirms atlai?anas Libijai nebija ne jausmas, k?ds mierin?jums satrauktai sirdij un pr?tam var b?t sald?jums. – S?c apmekl?t sporta z?li, – ?arl?na ieteica. – Tas pal?dz?s. Un te jau n?k tavs t?vs. – K? iet, Libij? – Roberts Morgans vaic?ja. Vi?? nekad nebija bijis sirsn?gs un rota??gs t?vs, bet p?c Timija un Mollijas zaud??anas visp?r vairs nezin?ja, k? iztur?ties pret Libiju. – Varb?t es var?tu aizbraukt uz Spokeinu j?s apciemot, – Libija sac?ja. – P?d?jo reizi m?j?s esmu bijusi pirms krietna laika. – Tu gribi teikt, ka tev joproj?m nav darba? – ?is jaut?jums izklaus?j?s k? aps?dz?ba. – Es cen?os, t?ti, – vi?a sac?ja, p?loties neizklaus?ties vain?ga. T? ta?u nebija, ka vi?a neb?tu centusies atrast darbu. Vi?a bija, cik sp?ka, skr?jusi no vienas intervijas uz citu, ar priec?gu sejas izteiksmi uzklausot daudzos noraid?jumus. ??ita: jo ilg?k vi?a ir bez darba, jo gr?t?k ieinteres?t potenci?lo darba dev?ju. – Nu, m?s priec?tos, ja tu atbrauktu paciemoties. – Liels uzsvars bija likts uz p?d?jo v?rdu. Paciemoties. Ne palikt. Paciemoties. Libija dzi?i izelpoja, norijot v?l vienu pazem?bas m?c?bas kumosu. – Paldies, t?ti. Sagaid?jusi ned??as nogali, Libija aizbrauca uz Spokeinu sestdienas r?t? un palika tur l?dz sv?tdienas priek?pusdienai. Apciemojums bija ?ss un jauks. ?arl?na l?dzj?t?gi nol?koj?s, kad t?vs uzskat?ja par nepiecie?amu dal?ties nel?gtos un nev?lamos padomos. Neatmet visam ar roku. Pacenties vair?k. Neesi tik izv?l?ga. Esi gatava s?kt no zem?k? pak?piena. Pier?di sevi. Vi?? kl?st?ja to visu t?, it k? Libija neb?tu centusies. Pirmdienas r?t?, sekojot pam?tes padomam, Libija internet? atrada net?lu sporta z?li, iegriez?s to apskat?t un ieg?d?j?s abonementu gadam. Vi?ai vajadz?ja r?p?g?k sekot izdevumiem, bet, ja vi?a turpin?s pie?emties svar? t?d? ?trum?, b?s l?t?k maks?t par sporta z?li, nek? ieg?d?ties piln?gi jaunu garderobi, kas b?s vajadz?ga, kad vi?a k??s tik resna, ka vairs neder?s neviens no eso?ajiem ap??rba gabaliem. – Vai man vajadz?gs ?pa?s sporta t?rps jogas un pila?u nodarb?b?m? – vi?a vaic?ja lec?gajai meitenei, kas izr?d?ja sporta kompleksu. Vi?u sauca D?ina, un vi?ai bija titula Mis Universe cien?gs augums. – Nekas ?pa?s. Vienk?r?i kaut ko va??gu un ?rtu. Libija pasm?n?ja. – Ja man b?tu kaut kas va??gs, es nepierakst?tos uz sporta nodarb?b?m. – Labs joks. Libija gan nedom?ja, ka tas b?tu tik smiekl?gi. N?kamaj? r?t? pulksten asto?os vi?a ierad?s sporta z?l? un ieraudz?ja, ka t? ir ?au?u pilna. Visi trena?ieri tika likti liet?, un alai l?dz?go telpu pild?ja rot?jo?o rite?u ska?a. Libija bija uzvilkusi treni?bikses un T-kreklu un jut?s neticami neieder?ga. P?r?j?s sievietes goz?j?s stil?gos, saska?otos sporta t?rpos. Paskatoties apk?rt, vi?a atzina, ka ir resn?k? sieviete vis? telp?. – J?s varat ?emt man?jo, – pied?v?ja gar?, izskat?gs v?rietis, kad vi?a pieg?ja trena?ieru rindai. – Paldies. – Vi?a pagaid?ja, l?dz v?rietis beidza tren?ties, uzk?pa uz celi?a un noregul?ja ?trumu uz mundru tempu, lai noso?otu pusotru j?dzi. Jau pirms so?o?anas beig?m vi?a jut?s t?, ka t?l?t b?s j?vemj. Libija nebija nojautusi, ka ir tik slikt? form?. V?l?k, m??inot atvilkt elpu, vi?a s?d?ja ??rbtuv? uz sola, ar elko?iem atspiedusies pret ce?galiem. Pulkstenis pie sienas r?d?ja devi?i. Biroj? ?obr?d vi?a, visticam?k, jau divas stundas b?tu ?akli nostr?d?jusi pie sava rakst?mgalda. Tas laiks bija pag?jis. Tagad visa diena kl?j?s Libijas priek?? k? piln?gi balta lapa. Bet vi?a vismaz bija s?kusi kaut ko dar?t, lai tiktu va?? no uz?staj?m m?rci??m. Ieg?jusi du?? un p?r??rbusies, vi?a atgriez?s dz?vokl? un n?kamo stundu pavad?ja pie datora velt?gos darba mekl?jumos. Meta mieru, lai ietur?tu len?u, noskat?j?s pusdienas zi?as telev?zij? un piecpadsmit min?tes kav?j?s ziepju oper?, kas sekoja zi??m. Aptv?rusi, ka saturs s?cis vi?u interes?t, Libija strauji izsl?dza televizoru un atgriez?s pie datora. Pag?ju?aj? ned??? vi?a da?as dienas bija at??vusies diendusu. Gul?t dienas vid? – tas ta?u bija briesm?gi. Vi?u ?ausmin?ja jau doma vien par to, ka var?tu skat?ties ziepju operas un gul?t diendusu. K?da sve?a persona bija s?kusi iem?jot vi?as ?ermen?, un vi?ai vajadz?ja atrast veidu, k? aptur?t ?o naid?go p?r?em?anu. Kad vi?a n?kamaj? r?t? ierad?s sporta z?l?, blakus skap??a durvis atv?ra k?da p?rliecino?a izskata sieviete. Vi?a izskat?j?s paz?stama. Tad Libija p?k??i atcer?j?s. T? bija juriste k?d? no pils?tas lielajiem juridiskajiem birojiem. Libija vair?kas min?tes cent?s atmin?ties sievietes v?rdu. Megana… Megija… n?, Medija T?da un T?da. K?p?c, ak, k?p?c gan vi?a nebija bijusi v?r?g?ka? Viens no vi?as t?va padomiem tom?r bija viet?. Vi?? bija sac?jis, ka Libijai vajadz?tu vair?k piestr?d?t pie paz??an?s t?klu veido?anas. Probl?ma bija t?, ka Libija tik ?oti cent?s ieg?t partnera statusu, ka nebija velt?jusi daudz p??u profesion?lu draudz?bu veido?anai. Nebija jau t?, ka vi?ai visp?r neb?tu draugu. Vi?a bija pap?l?jusies uztur?t paz??anos ar da?iem kursa biedriem no koled?as un juridisk?s augstskolas. Nelaime bija t?, ka vi?a neprata veidot pazi?u t?klus. Bet vi?a grib?ja to iem?c?ties. ?aj? br?d? vi?a bija gatava dar?t gandr?z jebko, kas var?tu pal?dz?t atrast darbu. Labi, ?is br?dis bija tikpat labs k? jebkur? cits. – Sveiki, – Libija sac?ja, aizv?rdama savu skap?ti. – J?s esat Medija, vai ne? – Medija pagriez?s, lai paskat?tos uz vi?u, bet sej? nekas neatspogu?oj?s. – Es esmu Libija, – vi?a smaidot sac?ja. – Libija Morgana no Burkhart, Smith & Crandall. – Nebija nek?das vajadz?bas atkl?t, ka ?obr?d vi?a bija bez darba. – ?, sveika! Neizskat?j?s, ka Medija vi?u paz?tu. Libija nezin?ja, ko v?l lai saka. – Vai j?s bie?i n?kat uz ?ejieni? – Ak Dievs, tas izklaus?j?s p?c neveikla m??in?juma iepaz?ties. – Es tikko pierakst?jos… ?? ir mana pirm? ned??a, un j?atz?st, iet diezgan gr?ti. – Vi?a nor?d?ja uz saviem pleciem v?rg? m??in?jum? pajokot. ?sten?b? vi?a, visticam?k, izskat?j?s dr?z?k no??lojama nek? uzjautrin?ta. – Es ?eit esmu tr?s r?tus ned???, – sac?ja Medija un piev?rs?s draudzenei, kas st?v?ja vi?ai otr? pus?. Abas atst?ja ??rbtuvi un ieg?ja sporta z?l?. Libija samulsusi nov?rs?s. Vi?a pa??ma roku dvieli pa ce?am uz galveno z?li un izv?l?j?s trena?ieri. K?p?u trena?ieris bija br?vs, un vi?a nol?ma to izm??in?t. P?c tr?sdesmit min?t?m Libijai ??ita, ka b?s vajadz?ga reanim?cija. Plau?as svila, un k?ju musku?i protest?jot br?ca. Miss Universe dubultniece D?ina, kura bija izr?d?jusi sporta z?li, to paman?ja, un, Libijai turpinot saraust?ti elpot, deva vair?kus padomus ?zisk?s formas uzlabo?anai, lai gan tie visi izklaus?j?s s?p?gi. Turpm?k vi?a tur?sies pie so?o?anas celi?a. Kad Her?els bija ieteicis s?kt dz?vot, Libija bija jutusies aizvainota; vi?as dz?ve bija vienk?r?i br?ni???ga, liels tev paldies! Vi?ai patika darbs, un vi?a dz?voja jauk? dz?vokl?. Vair?k patie??m vi?a neko negrib?ja, un vi?ai nekas nebija vajadz?gs – protams, iz?emot k???anu par partneri. Ned???s un m?ne?os, kas bija pag?ju?i kop? t? laika, vi?a bija sapratusi, ka Her?elam bijusi taisn?ba. Ja vi?a grib?ja b?t god?ga, vajadz?ja atz?t, ka liel?k? da?a t? saukto draugu bija vienk?r?i pazi?as. Vi?a nepavisam neprata veidot jaunas draudz?bas. Bez darba vi?a jut?s k? krast? izmesta zivs. Atgriezusies m?j?s, Libija piezvan?ja Robinai Hemlinai, vi?as tuv?kajai draudzenei studiju gados. Juridiskaj? augstskol? abas m?dza kop? nodoties m?c?b?m. Robina str?d?ja par prokurori Sietlas pa?vald?b? un bija tikpat m?r?tiec?ga un cent?ga k? Libija… vai k? Libija pirms pieciem m?ne?iem. P?c pusotras stundas Robina atzvan?ja. – Kas noticis? – Robina vaic?ja sav? ierasti nopietnaj? ton?. – Vai varam satikties un pa?st kop? len?u? – Kad? – Robina jaut?ja, izklaus?dam?s aiz?emta ar ko citu. – Jebkuru dienu ?oned??. – Vai n?kamned??, vai aizn?kamned??, vai ned??? p?c tam, dom?ja Libija. – Ceturtdien var?tu. Pusdienlaik? Blosomstr?tas Fran?u kafejn?c?? – Lieliski. – Libija nezin?ja, kur atrodas Fran?u kafejn?ca vai Blosomstr?ta, bet pietiks ar datorpeles klik??i, lai restor?nu atrastu. – Jauki. Tad uz tik?anos. Ceturtdien? Libija jau bija aiz??musi vienu no galdi?iem uz ietves un pas?t?jusi ab?m len?u, kad Robina ar desmit min??u nokav??anos ierad?s. – Atvaino, ?tr?k nek?di nevar?ju. – Viss k?rt?b?. – Draudzene izskat?j?s labi. Varb?t nedaudz liek? svara, bet Libija jau nu neb?s t?, kura met?s akmeni, ?pa?i kop? pati vairs nevar?ja aizpog?t bikses. Robinai mugur? bija nevainojams, j?ras zils lieti??ais kost?ms ar taisniem sv?rkiem. Mati bija nogriezti ?s?k, nek? Libija atcer?j?s redz?jusi iepriek??j?s tik?an?s reizes. Paties?b? vi?a nemaz nesp?ja atmin?ties abu p?d?jo tik?anos. Kop? Libijas darba mekl?jumu s?kuma vi?as p?ris rei?u bija run?ju?as pa t?lruni, bet pavisam ?su br?di. Da?us v?rdus. Libija pr?toja, vai tikpat strupa vi?a pati izklaus?j?s v?l nesen? pag?tn?. Dro?i vien. Vi?a vienm?r steidz?s, lai pabeigtu zi?ojumu vai pasp?tu uz tik?anos. – Es jau pas?tin?ju, – Libija sac?ja. Vi?a bija zin?jusi, ka Robina kav?sies un vi?ai b?s maz laika. – Ko es ?d??u? – Robina smejoties vaic?ja. – Pusi sviestmaizes ar t?tara ga?u, ??elto zir?u zupu un ledus t?ju. – Lieliski. – Robina pavilka kr?slu un aps?d?s iepret? Libijai. Sauljums vi?as pasarg?ja no j?lija saules stariem. Tikl?dz Robina bija iek?rtojusies, o?ciante nolika vi??m priek?? len?a papl?tes, kr?kas ar ledus t?ju un dev?s proj?m, pa??musi plastmasas pas?tin?juma numuru, kuru Libija bija nolikusi uz galda. – K? sokas ar darba mekl??anu? – Robina jaut?ja, pasniegdam?s p?c savas sviestmaizes puses. Libija vilcin?j?s, nev?l?dam?s atz?t, cik ?oti vi?u p?r??mis izmisums. – Proces?. – Atradi darbu? Libija papurin?ja galvu. Robinas roka, ce?ot pie mutes sviestmaizi, sastinga. – Tu laikam joko. – Grib?tu jau gan, lai t? b?tu. Draudzene pa??poja galvu. – Es var?tu tev noorganiz?t interviju pa?vald?b?, tur vajag prokurori. Libija pac?la roku. – Jauki, ka pied?v?, bet, paldies, nevajag. – Vi?a bija iev?rojusi p?rmai?as Robin?, kop? vi?a bija s?kusi str?d?t pils?tas lab?. Ikdieni??? saskarsme ar krimin?lajiem elementiem bija padar?jusi draudzeni skarb?ku un vi?as uzskatus pesimistisk?kus. – Atceries, es tev st?st?ju, k? Her?els Burkharts man ieteica s?kt dz?vot savu dz?vi? – Preteklis. Libija pasmaid?ja. Vi?a bija vair?kk?rt sv?rst?jusies starp dusm?m un sirsn?g?m j?t?m pret savu iepriek??jo priek?nieku. Libijai Her?els patika, neraugoties uz gal?ji netaisno l?mumu. Robina ac?mredzot dom?ja cit?di. – Zini, ko? – Libija ierun?j?s, piespie?ot pati sevi atz?t paties?bu. – Es s?ku saprast, ka Her?elam bijusi taisn?ba. – Tev jau ir sava dz?ve, Lib. Libija pa??poja galvu. – N?, vairs ne. Man kl?jas tik dra???gi, ka vairs pat nezinu, ko ar sevi ies?kt. ?, es pierakst?jos sporta z?l?. – Vismaz viens pozit?vs jaunums. – Paties?b? kaut kas ?tri j?dara ar lieko svaru. – Par laimi, Robina nebija uzskat?jusi par piekl?j?gu to piemin?t. – Es esmu tik resna. Robina gandr?z aizrij?s ar sviestmaizi. – Tu neesi resna. – Esmu gan. Skaties! – Vi?a piel?ca k?j?s un nodemonstr?ja neaizpog?to jostu. – Esmu uz?dusi desmit m?rci?as. Nekas vairs neder. – Tu neesi resna, – Robina uzst?ja. – Ja nu k?ds ir zaud?jis formu, t? esmu es. P?d?jos se?os gados esmu pie??musies par piecpadsmit m?rci??m, un neizskat?s, ka t?s grib?tu iet mazum?. Libija iepleta acis un s?ka satraukti v?cin?ties ar rok?m, ko?ot sviestmaiz?. – N?c uz sporta z?li reiz? ar mani. Izsv?d?sim kop? t?s liek?s m?rci?as. Robina autom?tiski papurin?ja galvu. – It k? man b?tu laiks t?d?m liet?m. – Tev j?atrod laiks. Robina br?di vilcin?j?s, tad v?lreiz pa??poja galvu. – Tu saprastu, ja redz?tu manu lietu apjomu. – Izskat??anai paredz?t?s lietas b?s vienm?r. Ir laiks par?p?ties ar? par sevi. Es katru r?tu g?ju k?j?m uz darbu un dom?ju, ka tas mani uztur form?. Nieka pusotra j?dze uz so?o?anas celi?a, un bija skaidrs, ka esmu dom?jusi gal?gi nepareizi. Treni?i ir svar?gi gan ?ziskajai, gan gar?gajai vesel?bai. Ja tu ner?p?sies par sevi pati, neviens cits no nedar?s. – Libija atk?rtoja D?inas m?rketinga runas v?rdus. Tie bija iedarboju?ies uz vi?u. Varb?t der?s ar? Robinai. Draudzene savieb?s un nolika zupas karoti uz galda, it k? nopietni p?rdom?tu ?o ideju. Libija bija dedz?gi aizst?v?jusi sporta programmas plusus. Vi?ai bija vajadz?ga treni?u biedrene. Miss Universe bija mudin?jusi uzaicin?t ar? draudzeni, t? b??ot viegl?k saglab?t motiv?ciju. – Ja tu man pirms se?iem m?ne?iem teiktu, ka dr?zum? es a?it??u par treni?u programmas sniegtajiem labumiem, es dom?tu, katevirpaaugstin?tatemperat?ra, – Libijapiebilda. – Bet sporta z?le n?ks par labu mums ab?m, un es jau esmu zaud?jusi tr?s m?rci?as. – Libija ?pa?i necer?ja, ka Robina piekrit?s ?im pied?v?jumam, bet juta, ka vismaz j?pacen?as vi?u p?rliecin?t. Robina nolika dz?riena gl?zi uz galda. – Tu esi zaud?jusi svaru? Tik ?tri? Libija pam?ja ar galvu. Vi?a gan bija nedaudz p?rsp?l?jusi, bet p?ris m?rci?as noteikti bija nost. Tas nebija pietiekami, lai dr?bes der?tu lab?k, bet katrs mazumi?? bija svar?gs. Vi?a gan nepiemin?ja, ka saj?ta, ??iroties no ??m nieka m?rci??m bija t?da, it k? b?tu n?cies t?s no??elt unci pa uncei. Viegli tas noteikti nebija. – Cik bie?i tu ej? – Robina vaic?ja, l?n?m noko?ot v?l gabali?u sviestmaizes. – Es? ?obr?d katru dienu. – Vi?ai bija daudz laika, t?tad k?p?c ne? Tas patiesi pal?dz?ja justies lab?k, un, lai gan nebija ieguvusi jaunus draugus, vi?a katru dienu satika vienus un tos pa?us cilv?kus. Vi?i cits citam pam?ja, darbojoties ar saviem trena?ieriem. – Katru dienu es nevaru izbr?v?t laiku. – Es ie?u taj?s pa??s dien?s, kad tu, – Libija sol?ja. – Man tur b?s j?b?t jau pusasto?os. Libijai b?s j?maina ierastais laiks. Bet t? nebija probl?ma. Vi?a joproj?m prata noregul?t modin?t?jpulksteni. – Lieliski. – Vi?a nebija gaid?jusi, ka pierun?t Robinu b?s tik viegli, bet zin?ja, ka draudzenei tas n?ks par labu. Tad, it k? p?k??i atcer?jusies par ierobe?oto laiku, Robina paskat?j?s pulksten?. – Pirms dodos atpaka? uz tiesu, man j?izpilda viens l?gums, – vi?a sac?ja, atb?dot ???vi. – Mana mamma tagad dz?vo Florid?, un vi?a pal?dza man nopirkt vi?ai dziju. – Vai te tuvum? ir k?ds dzijas veikals? – Libija jaut?ja, skat?dam?s apk?rt. Robina pam?ja ar galvu, nor?dot p?ri ielai. Tie?i pret? Fran?u kafejn?cai atrad?s veikals ar nosaukumu “Lab? dzija”. Kad Libija bija maza, m?te bija vi?ai iem?c?jusi ad?t. Vi?ai patika to dar?t l?dz pat m?tes n?vei, bet p?c tam vairs nebija neviena, kas pal?dz?tu tikt gal? ar mis?k?iem vai saprast musturus. Kop? t? laika Libija vairs nebija piesk?rusies ad?madat?m. – Ie?u kop? ar tevi. 3. noda?a Dziju veikala skatlog? blakus stiep?u manekenam, uz kura bija uzvilkta bezpiedurk?u jaci?a, snauda ka?is. Gl?ti noform?ta nor?de v?st?ja, ka jaci?a ad?ta no jauktas kokvilnas dzijas Morning Glory. Ad?jums bija p??u rakst?. Libija pazina ?o rakstu no savas b?rn?bas. Ad?jumam, pie kura vi?a darboj?s, kad nomira m?te, ar? bija p?nes. Libija to d?emperi t? ar? nekad nepabeidza un nezin?ja, kas ar to v?l?k noticis. T?vs vai pam?te noteikti to jau sen izmetusi. Robinai ieejot veikal?, virs durv?m ieskan?j?s zvani??. Libija juta veikala vilin?jumu. Pasp?rusi p?ris so?u, vi?a man?ja siltu aicin?jumu, ??ita, ka vi?a te ir gaid?ta. Vi?a joproj?m atcer?j?s p?d?jo dzijas veikala apmekl?jumu. Toreiz vi?a bija kop? ar m?ti. Vilnas dzija bija izvietota spo?i baltos toveros pie sienas. Viss sak?rtots pa kr?s?m, radot fascin?jo?u moza?ku. Skat?dam?s uz sarkanajiem, za?ajiem, dzeltenajiem un zilajiem to?iem, vi?a jut?s k? hipnotiz?ta. Vien? mirkl? Libija dom?s atgriez?s agr?naj? t??a vecum?, kad s?d?ja kop? ar m?ti un cent?s iem?c?ties, cik daudz vien iesp?jams. Vi?as m?te bija slima, ta?u drosm?ga. Savas dz?ves p?d?j?s ned???s m?te bija pavad?jusi ikvienu br?vo min?ti kop? ar Libiju, l?dz sp?ki vi?u piln?b? atst?ja. Libija netic?ja, ka m?te neizvese?osies, bet Mollija zin?ja paties?bu. Vi?a bija dar?jusi visu iesp?jamo, lai dz?ves gudr?bu nodotu vien?gajai meitai. Libija v?r?gi klaus?j?s, p?loties iegaum?t p?c iesp?jas vair?k, pat pierakstot da?as lietas, lai v?l?k neaizmirstu. M?tes p?d?jie padomi bija k?uvu?i par Libijas mantru. Uz?emies atbild?bu par savu dz?vi. Nebaidies ?stenot savus sap?us. Str?d? cent?gi un neklausies nevien?, kur? saka, ka tu kaut ko nevari, jo tu vari un tu izdar?si. Libiju p?r??ma dzi?a zaud?juma saj?ta. Gar?s, bez darba pavad?t?s ned??as bija nodar?ju?as postu vi?as pa?apzi?ai, iedrag?ju?as pamatus tam, kas veidoja tic?bu sev. Vi?a v?l?j?s, kaut var?tu just m?tes roku iedro?ino?o apsk?vienu, kas uzmundrin?tu un dotu sp?ku virz?ties uz priek?u, nevis zaud?t d??u. Libija pav?r?s sev apk?rt. Visur veikal? bija m?kslinieciski izvietoti ad?jumu paraugi. Telpas dzi?um? atrad?s gar? galds, dom?jams, nodarb?b?m. Pie t? s?d?ja divas meitenes, gadus tr?spadsmit vai ?etrpadsmit vecas, un izskat?j?s dzi?i iegrimu?as sarun?. ??ita, ka viena pal?dz otrai. Robina, kurai nebija laika kav?ties, dev?s tie?i pie letes. Sieviete, kas vi?u apkalpoja, sasveicin?dam?s nosauca Robinu v?rd? un vaic?ja, k? kl?jas Rutai, vi?as m?tei. Abas br?di p??p?ja, kam?r Robina samaks?ja par m?tei dom?to dziju. Iepirk?an?s aiz??ma maz?k nek? tr?s min?tes, un tad Robina pagriez?s, lai dotos proj?m. – Pierakst??os sporta z?l? pa ce?am no darba un vakar? tev piezvan??u, – Robina sac?ja Libijai, gatavodam?s atv?rt durvis. Vi?a ieskat?j?s pulksten?, savieb?s un proj?m bija. Libija palika uz vietas k? piekalta. – Vai varu jums pal?dz?t? – vaic?ja sieviete aiz letes. Libija saprata, ka izskat?s visai d?vaini. – Ai, atvainojiet. Negrib?ju te st?v?t k? ?amingo d??a vid?. Vienk?r?i nebiju iegriezusies dzijas veikal? jau gadiem ilgi – kop? b?rn?bas. – L?dzu, apskatiet visu, ko vien v?laties. – Paldies, t? ar? dar??u, – Libija sac?ja, j?toties mazliet mu???gi un neveikli. Vi?a nesteidz?gi dev?s pie vitr?nas un pa??ma rok? dzijas kamolu ugunsdz?s?ju ma??nas sarkanaj? ton?. Izlas?jusi eti?eti, vi?a ar p?rsteigumu atkl?ja, ka dzija izgatavota no kukur?zas z?da. – Tas m?su veikal? ir jaunums, – p?rdev?ja past?st?ja. – Starp citu, mani sauc Lidija Geca. – Libija, – vi?a sac?ja. – Libija Morgana. – Vi?a nolika kamolu atpaka? vitr?n?. – Mums ir ar? dzija, kas izgatavota no sojas. V?l k?ds dzijas veids ir tais?ts no piena. – Vai k?ds v?l lieto ar? vilnu? – Libija br?n?j?s, redzot alternat?vo materi?lu bag?t?bu. Varb?t ?sta vilna vairs nav mod?. Lidija pasmaid?ja. – J?, protams. Liel?k? da?a dzijas ?aj? veikal? ir vilna. Tom?r ir daudz da??du sajaukumu. Ad??anas pasaule p?d?jos gados ir ?oti main?jusies. J?s b?tu p?rsteigta. – Jau t?da esmu. Lidija nevi?us iegroz?ja viet? k?du toveri, piek?rtojot kamolus. – Ja jums vajadz?ga pal?dz?ba, tikai sakiet. Libija pam?ja un dev?s dzi??k veikal?, kur s?d?ja abas pusaudzes. – Sveiki, – sac?ja viena no meiten?m. – Es esmu Keisija, un t? ir mana mamma. Vi?ai pieder ?is veikals. – Sveika, Keisij, – Libija uzsmaid?ja meitenei. Vi?a redz?ja, ka Keisija nevis ada, bet tambor?. Keisija paman?ja Libijas interesi. – Man lab?k padodas darbo?an?s ar tamboradatu nek? ar ad?madat?m. ?? ir mana draudzene Ava, es vi?ai m?cu tambor?t. Ava uz mirkli pac?la galvu, bet neskat?j?s ac?s. – Ko j?s tagad tambor?jat? – Libija meiten?m vaic?ja. Keisija iztur?j?s draudz?gi, bet Ava izskat?j?s kautr?ga un nor?p?jusies. – M?s gatavojam cepur?tes priek?laikus dzimu?iem mazu?iem. Mamma un p?r?j?s ad?t?jas un tambor?t?jas darina cepur?tes mazu?iem Sietlas Sabiedriskaj? slimn?c?. T? atrodas ?aj? pa?? iel? uz centra pusi. Libija to labi zin?ja. – Izskat?s, ka jums lieliski san?k. – Man ne, – Ava ar nok?rtu galvu ieteic?s. – Mana izskat?s k? ?sts kr?ms. Libija prec?zi zin?ja, k? meitene j?tas. Vi?as pa?as pirmie m??in?jumi ar? bija diezgan briesm?gi. – Es iem?c?jos ad?t, kad biju tav? vecum?, un mani pirmie darbi?i izskat?j?s briesm?gi. Zini, ko teica mana m?te? Vi?a sac?ja, ka man vispirms j?uzada visi negl?tie darbi, pirms es iem?c??os padar?t tos skaistus. – Libija bija vair?kas reizes grib?jusi mest visu pie malas un neturpin?t darbu pie ?alles, bet m?tes vienk?r?ie v?rdi pal?dz?ja neatmest p?li?us. Un vi?ai bija taisn?ba. Pabeigusi tre?o vai ceturto darbu, Libija paman?ja, ka valdzi?i un ad?jums ?oti at??iras. Kad vi?a bija beigusi pirmo, valdzi?i bija tik cie?i savilkti, ka vi?a ar p?l?m var?ja pavilkt dziju, lai kustin?tu adatas. Pamaz?m vi?a iem?c?j?s atsl?bin?ties. L?dz tam br?dim vi?a bija uzad?jusi ?alli, trauku lupati?u, v?l vienu ?alli un s?kusi darbu pie vestes. Veste bija izdevusies t?ri labi, un vi?a to valk?ja ar lepnumu. – Mana m?te pag?ju?aj? gad? nomira, – Ava no?ukst?ja. Vi?a pac?la acis, kuras pauda dzi?as skumjas. Libijai kakl? iespied?s kamols. Vi?a v?l?j?s past?st?t meitenei, ka ar? zaud?jusi m?ti t?d? vecum?, bet vi?a reti par to run?ja. Tom?r v?rdi izlauz?s pa?i. – Man ?oti ??l; zinu, k? ir zaud?t m?ti, – vi?a no?ukst?ja. – Mana mamma ar? nomira, kad biju aptuveni tav? vecum?. – M?s ar Avu turamies kop?, – otra meitene p?rtrauca neveiklo klusumu. – Cit?di vi?ai n?kas b?t kop? ar vec?ko br?li, un vi?? reiz?m ir ?sts… – Keisij, – Lidija uzsauca meitai. – Vai par?d?si Libijai cepur??u koku? – Labi, tas atrodas tur. – Keisija nolika savu darbi?u uz galda un aizveda Libiju uz veikala t?l?ko galu. Kaut kas l?dz?gs augstam dr?bju pakaramajam ar daudziem ?siem, resniem ??iem bija gandr?z piln?b? nokl?ts ar neiedom?jami s?ci??m ad?t?m un tambor?t?m cepur?t?m. – T?s visas ir dom?tas priek?laikus dzimu?ajiem mazu?iem, – pusaudze paskaidroja. Libija nokabin?ja vienu no cepur?t?m un apskat?ja to. – Vai j?s grib?tu k?du noad?t? – Keisija jaut?ja. Jaut?jums Libiju p?rsteidza nesagatavotu. – Es… es nezinu. Pag?jis ilgs laiks, kop? es kaut ko ad?ju. – Atsvaidzin?t zin??anas nepras?s ilgu laiku. Libiju uzjautrin?ja meitenes entuziasms. – Jums vajadz?tu pam??in?t, – Keisija sac?ja un atgriez?s pie draudzenes. – Varb?t patie??m. Libija atgriez?s veikala priek??j? da??, kur ?pa?niece bija aiz?emta ar citas pirc?jas apkalpo?anu. Vi?a pieg?ja pie skatloga un maigi nogl?st?ja ka?i, tas iemurr?j?s un ??v?damies izstiepa priek??epas. V?lreiz uzmetusi acis veikalam, Libija izg?ja ?r?. Laiks bija silts un k?uva v?l silt?ks. Tad, iedom?jusies, ka Robina var?tu atmest ar roku idejai pierakst?ties sporta klub?, vi?a pa??ra t?lruni un uzrakst?ja draudzenei ?szi?u. Tikai tai vajadz?ja izklaus?ties smalki. Plati smaidot, Libija uzdruk?ja RESNA un nospieda podzi?u “nos?t?t”. Nepag?ja ne min?te, kad Robija atbild?ja: RESNA. RESNA. RESNA. Libija iesm?j?s un ?tri uzrakst?ja: V?L RESN?KA. P?c da??m sekund?m Robina atbild?ja ar VISRESN?K?. Beidzot pac?lusi galvu, vi?a paman?ja ziedu veikalu tie?i blakus dzijas bodei. To sauca “S?zenas d?rzs”. Uz ietves bija izvietoti trauki ar svaigi grieztiem ziediem. P?k??a impulsa vad?ta, Libija nopirka baltu un dzeltenu margrieti?u pu??i un iesm?j?s t? vien?g? iemesla d??, ka mu???g? sarakste ar Robinu bija krietni uzlabojusi garast?vokli. Vi?a aiznesa margrieti?as m?j?s un apmulsusi secin?ja, ka tur nav nevienas v?zes. Apgriezusi k?tus, vi?a ielika ziedus div?s augst?s ?dens gl?z?s. Vienu novietoja uz galda blakus istabas augam, kuru m??in?ja atgriezt pie dz?v?bas, un otru – virtuves galda vid?. Vi?a jut?s p?rsteigta, cik ?oti ?? p?cpusdiena bija uzlabojusi garast?vokli. L?dz nesenam laikam dz?voklis ??ita kas mazliet vair?k par v?l vienu biroju ?rpus ?st? biroja. D?v?nu der?tu atdz?vin?t ar da?iem spilveniem, un liel?k? da?a sienu bija kailas. Cik sterila gan izskat?j?s vi?as m?ja! Noteikti nen?ktu par ?aunu to mazliet atsvaidzin?t. Vi?a var?tu ieg?d?ties vienu vai divas gleznas. Ies?kumam. Idejas var?tu smelties, p?rlapojot ?urn?lus. Libija apst?j?s dz?vojam?s istabas vid?, un pulss s?ka sisties ?tr?k. ?? bija pirm? reize, kad vi?a atgriez?s m?j?s un nekav?joties nemet?s p?rbaud?t atst?tos zi?ojumus. Ieraugot sarkan?s gaismi?as mirk??in??anos, sirds s?ka sist sp?c?gi un ?tri. Tas var?ja b?t uzaicin?jums uz darba interviju. Nospiedusi atska?o?anas pogu, vi?a atkl?ja, ka zvan?jusi Robina. – Labi, jau labi. Sa??mu tavu ?szi?u. B??u tur pirmdien piecpadsmit min?tes p?ri se?iem. T? k? tu mani pierun?ji, ceru, ka tu ar? b?si. Un, – vi?a piebilda, – es esmu resn?ka par tevi, un punkts. Libija pasmaid?ja. Labi, tagad vi?ai b?s draudzene, ar kuru kop? tren?ties. Tonakt Libija gul?ja lab?k nek? visu p?d?jo ned??u laik?. Iemeslu vi?a ?sti nezin?ja, ja nu vien?gi pal?dz?ja len?s ar Robinu un dzijas veikala apciemojums. Dzijas veikals… Kaut kas taj? vi?u patie??m bija ietekm?jis. Libija saprata, kas tie?i tas bija. Veikal? vi?a bija jutusies tuv?k m?tei. Tikko tur ieg?jusi, vi?a juta mierin?jumu. Nejauk?s balsis galv?, kuras vi?a cent?s apklusin?t, p?rv?rt?s neskaidros ?ukstos. Piektdienas r?t? p?c g?jiena uz sporta z?li vi?a k? parasti s?rfoja internet?, mekl?jot inform?ciju par darba iesp?j?m. P?c tam vi?a piezvan?ja S?rai, lai uzzin?tu jaunumus. Firma bija atlaidusi v?l piecus darbiniekus, un S?rai bija palaim?jies, ka vi?ai v?l joproj?m bija darbs. Kad Libija grib?ja zin?t par p?r?jiem, vi?a uzzin?ja, ka divus biju?os kol??us pie??mu?as darb? citas ?rmas. Pa?apzi?a uzreiz p?rv?rt?s par dzi?u un tum?u ?aubu bezdibeni. God?gi sakot, vi?a patie??m nesaprata, k?p?c citi ir dab?ju?i darbu, bet vi?a ne. Neviens nestr?d?ja c?t?g?k un ilg?kas stundas k? Libija. Neviens. Vi?a b?tu ?sts ieguvums. J?, labi, vi?a nebija piesaist?jusi nevienu lielu klientu. Vi?ai tr?ka ??da talanta; bet vi?a vienalga bija ?akla darbiniece – to pier?d?ja nostr?d?t?s stundas. Desmitos Libija ieg?ja du?? un ap??rb?s. Vi?a pl?noja atgriezties veikal? un nopirkt dziju, ja Lidijai b?s laiks atg?din?t ad??anas pamatus. Ilgu laiku tas nepras?tu. Vi?a bija p?rliecin?ta, ka s?ks ad?t un atcer?sies valdzi?u veidus bez liel?m p?l?m; vi?a tikai bija aizmirsusi s?kumu un nobeigumu. ??ita saisto?i, ka b?s k?ds m?r?is, kuram velt?t laiku starp intervij?m un darba mekl?jumiem. T?tad – vi?a ad?s. Kad Libija ierad?s “Labaj? dzij?”, ka?is atkal goz?j?s skatlog?. Ac?mredzot dz?vnieks bija glu?i k? veikala iek?rtas da?a. Vi?a dev?s iek?? un jut?s p?rsteigta, neieraugot Lidiju. – Vai varu pal?dz?t? – Sieviete, kura vi?u sveicin?ja, izskat?j?s aiz?emta un nebija ne tuvu tik laipna vai draudz?ga k? Lidija. – Es te biju jau vakar, – Libija paskaidroja. – Satiku Lidiju un Keisiju, un v?l vienu meiteni. ??iet, vi?u sauca Ava. Otra sieviete tikai cie?i skat?j?s uz vi?u, bet neatbild?ja. – Lidija man pied?v?ja atg?din?t, k? j?ada. – Mana m?sa ir laba skolot?ja. – Lidija ir j?su m?sa? – Lai gan ab?m bija tum?i br?ni mati un acis, vi?as bija tik at??ir?gas, cik vien at??ir?gas divas sievietes var b?t. Ac?mredzami da??dajam raksturam pievienoj?s tas, ka Lidija bija maza un smalka, bet vi?as m?sa – liela auguma un mas?viem kauliem. – Mani sauc M?rgarita, un man bie?i n?kas ar to sastapties. – Ar ko sastapties? – Ar p?rsteigumu, kad cilv?ki uzzina, ka m?s ar Lidiju esam radinieces. Vi?a b?rn?b? slimoja ar v?zi, un tas, manupr?t, ietekm?ja aug?anu. – Ak vai. – ?or?t vi?a aizveda m?su mammu pie ?rsta. M?s pa k?rtai pal?dzam mammai. Libija pieg?ja priek?laikus dzimu?o mazu?u cepur??u kokam. – Biju dom?jusi, ka var?tu noad?t cepur?ti, bet man nepiecie?ama neliela pal?dz?ba, lai uzs?ktu darbu. – Es varu pal?dz?t. – M?rgarita atst?ja savu vietu aiz letes. – Atvainojiet, ja izklaus?jos nelaipna, bet Lidija daudz lab?k saprotas ar cilv?kiem nek? es. Vai jums ir adatas? – ?… n?. Paties?b? man b?s vajadz?gs viss ad??anai nepiecie?amais. – Nek?du probl?mu. – M?rgarita mundr? gait? izg?ja cauri veikalam, sav?cot da??das lietas. – K?das kr?sas dziju v?laties? – Ak… – S?rtu, zilu, neitr?lu? – Laikam jau neitr?lu. – Libija nesp?ja tikt l?dzi otras sievietes apgriezieniem. M?rgarita pa??ma persiku kr?sas dzijas kamolu. – Lidijai lab?k pat?k musturs, ko ada ar apl? savienot?m adat?m, bet ir ar? cits, kas piem?rots taisn?m adat?m. – Vi?a apklusa un pal?koj?s uz Libiju. Libija piemiedza acis, ?sti nesaprotot, par ko ir runa. – Nezinu, vai jebkad esmu kaut ko ad?jusi ap?a veid?. – Nek?du probl?mu, – M?rgarita sac?ja, iz?emot no iepakojuma divas taisnas adatas. – Bez dzijas un adat?m v?l vajadz?s m?rlenti un ???res. Labdar?bas projekta izmaksas strauji auga. – Cik man par to visu kop? b?s j?maks?? – Maz?k, nek? j?s dom?jat. Lidija pie??ir atlaidi, ja ad?t?jas p?rk dziju labdar?bas projektiem. – Labi. – Kam?r M?rgarita visu saskait?ja, Libija sadab?ja maks?jumu karti. – Vai jums ?or?t b?s laiks man pal?dz?t? – Nu vi?ai bija dzija un adatas, un Libija nevar?ja vien sagaid?t, kad var?s s?kt. – Protams. Veikal? ien?ca v?l k?da sieviete, un M?rgarita sasveicinoties sauca vi?u v?rd?. Libija iek?rtoj?s pie galda telpas dzi?um?, kur iepriek??j? dien? bija satikusi Keisiju un Avu, un gaid?ja, l?dz M?rgarita var?s vi?ai pievienoties. Ilgi nebija j?gaida. Pirc?ja prec?zi zin?ja, kas vi?ai vajadz?gs, iepirk?s un proj?m bija. M?rgarita pievienoj?s Libijai. – Parasti es tambor?ju, – vi?a paskaidroja, – bet protu ar? ad?t. Vislab?k b?s s?kt ar valdzi?u uzme?anu. – Vi?a pasniedza Libijai raksta sh?mu, kas satilpa uz vienas pap?ra lapas. Cepur?tes att?ls bija pabal?jis no atk?rtotas p?rkop??anas, bet Libijai ne??ita, ka tam b?tu k?da noz?me. – ?… protams… k?du valdzi?u uzme?anas veidu vien j?s uzskat?t par piem?rot?ko. Varb?t jums vislab?k b?tu vispirms izlas?t visu pam?c?bu, – M?rgarita ieteica. – Labi. – Libija pasniedz?s p?c pap?ra lapas. Pam?c?ba paties?b? bija glu?i vienk?r?a. – Pabeidz?t? Libija pam?ja. M?rgarita izveidoja cilpi?u un uzv?ra to uz adatas. M?rgaritai pietika uzmest divus valdzi?us, lai Libija atcer?tos, k? tas dar?ms. Ien?ca v?l k?da pirc?ja, un M?rgarita aizg?ja. Kad vi?a atgriez?s, Libija jau bija uzmetusi nepiecie?amo valdzi?u skaitu. – Es ieteiktu uzad?t p?ris cepur??u gludaj? ad?jum?, kas noz?m? vienu rindi?u labiski un otru kreiliski. Kad veiksies ar ?o pa??mienu, Lidija var?s par?d?t, k? ad?t apl? vai nu ar ze?u adat?m, vai ar div?m apa?ad?maj?m adat?m. Libijai tas mazliet izklaus?j?s p?c ??nie?u ?beces, bet vi?a pam?ja, it k? b?tu sapratusi. Kad Lidija atgriez?s, Libija bija pabeigusi pirmo cepur?ti. Keisija atn?ca kop? ar draudzeni un, ieraugot Libiju, atplauka plat? smaid?. Vi?a piesteidz?s pie galda. – J?s atgriez?ties. Libija pasmaid?ja par meitenes dedz?bu. – Tu mani iedvesmoji. – Ava atn?ks v?l?k. Vai j?s varat palikt ilg?k? Libijai t?pat nebija, kur steigties. – Protams. – Pas?d??u kop? ar jums, ja v?laties. – Keisija atvilka kr?slu un aps?d?s blakus Libijai. Vi?a iz??ma ies?ktu darbi?u no mugursomas un s?ka ap to darboties. P?c da??m min?t?m vi??m pievienoj?s Lidija. – Libij, man prieks, ka atgriez?ties. Redzu, ka M?rgarita jau visu sag?d?jusi. Vi?a pam?ja. – Valdzi?i gan neizdodas tik l?dzeni… – Atcerieties, ko teic?t Avai, – Keisija atg?din?ja. – Tas tie??m pal?dz?ja. Vi?a bija gatava mest visu pie malas, un tad j?s sac?j?t, ka vi?ai j?notambor? visi negl?tie darbi, l?dz izdosies kaut kas skaists. Vi?a joproj?m gaida skaistos, bet es vi?ai teicu, ka tie n?ks ar laiku. – Izskat?s, ka man ar? paliku?i nenoad?ti da?i negl?tie, – Libija sac?ja un pasmaid?ja. Keisija atsmaid?ja pret?. 4. noda?a Saulain?, agr? pirmdienas r?t? Libija sporta kluba vestibil? gaid?ja Robinu. Ned??as nogal? vi?as bija turpin?ju?as apmain?ties ?szi??m, bet sporta z?li draudzene vairs nebija piemin?jusi. – Nebiju dro?a, ka tu atn?ksi, – Libija atzina, kad Robina ien?ca pa durv?m. Robina, kurai r?ti parasti bija gr?t?k? dienas da?a, par atbildi nor?ca: – Es ar? ne, bet te nu es esmu. – Vi?a bija pa??musi l?dzi mai?as ap??rbu, t?p?c Libija saprata, ka draudzene p?c treni?a pl?no doties taisni uz biroju. T? ar? Libija pati b?tu dar?jusi, ja vien vi?ai b?tu darbs, bet vi?ai nevajadz?ja atg?din?jumu, lai atcer?tos, ka darba joproj?m nav. Taup?gi dz?vojot, atlai?anas kompens?cija un bezdarbnieka pabalsts vi?ai bija ??vis ?nansi?li notur?ties l?dz pat ?im laikam, bet dr?zum? n?ksies ?erties pie iekr?jumiem. Doma vien par to vi?u ?ausmin?ja. – ?ersimies kl?t, – Libija sac?ja, nepaciet?gi v?l?dam?s izr?d?t Robinai sporta z?li. Vi?as atrada br?vus skap??us blakus un dev?s uz z?li. Tik agri no r?ta tur bija v?l vair?k cilv?ku nek? Libijas ierastaj? laik?. Vi?as atz?m?ja savu v?rdu rind? uz trena?ieriem un, gaidot, kam?r tie atbr?vosies, izmantoja so?o?anas celi?us otr? st?va l?men?. Skr?j?ji kust?j?s tik ?tri, it k? Libija un Robina st?v?tu uz vietas. Libija jautri atg?din?ja Robinai, ka bru?urupu?i vienm?r p?rsp?j za?us. Robina par atbildi nor?ca kaut ko nesaprotamu. – Es jau esmu nogurusi, – Robina ??loj?s, kad vi?as atgriez?s pirmaj? st?v?, lai ?ertos pie trena?ieriem. Libija atcer?j?s, cik nomoc?ta un slikt? form? vi?a bija jutusies p?c pirm?s ned??as, bet neko neteica. Nebija nek?das vajadz?bas vairot Robinas mazd???bu, pirms vi?a v?l bija s?kusi tren?ties pa ?stam. Libija uzk?pa uz trena?iera, noregul?ja programmu un s?ka so?ot. Da?as pirm?s min?tes ?trums bija l?ns un viegli pieveicams, p?c tam sekoja gr?t?ks posms, pamaz?m k?pinot slodzi. Instruktors noregul?ja Robinas trena?ieri un p?c da?iem iedro?ino?iem v?rdiem dev?s proj?m. – Nav nemaz tik traki, – Robina iesauc?s, s?kot so?ot. Libija pasmaid?ja, zinot, kas sekos. – Priec?jos, ka tu nol?mi pievienoties. Robina paskat?j?s uz vi?u un nomurmin?ja: – Resna. Libija iesm?j?s. Vi?ai patika, ka Robina bija piekritusi. Lai Libiju pa?u no agras iera?an?s biroj? attur?tu kaut kas tik nenoz?m?gs k? sporta z?le, b?tu bijis vajadz?gs vismaz Kongresa l?mums. – Tas… man pal?dz?s… zaud?t svaru… vai ne? – Robina jau izklaus?j?s aizelsusies, bet nebija pag?ju?as pat piecas min?tes. – J?. Es sveru v?l par m?rci?u maz?k. – Atkl?ti sakot, maz?k s?p?gi b?tu bijis nokaus?t lieko svaru ar lodlampu, bet to vi?a Robinai neteica. Gan jau draudzene to saprat?s pati. Tom?r vi?a br?n?j?s, k?p?c tik viegli izdevies pierun?t Robinu kop? tren?ties. – Kas tev lika piekrist? – Libija bija pa?trin?jusi tempu un nu so?oja, cil?jot rokas. – Kam? – Robina jau smagi elsa. – N?kt uz sporta z?li. – Ak… Es nezinu. Libija savieb?s. Vi?a pazina Robinu vai vismaz dom?ja, ka paz?st. Abas bija t?stas no viena un t? pa?a koka. Robina neko nedar?ja bez iemesla, nezinot galarezult?tu. Tad vi?ai atausa paties?ba. Te notika kas vair?k nek? da?u lieku m?rci?u izsv??ana. Robina to dar?ja k?da v?rie?a d??. – Tu ar k?du satiecies? – Libija vaic?ja, cen?oties izklaus?ties ikdieni??i. Robina tik strauji pagrieza galvu uz vi?as pusi, ka var?ja savainot kaklu. – N?. Kas tev liek t? dom?t? – Nekas. – Libija nebija dro?a, vai Robina vi?ai notic?ja. Trena?iera temps bija pieaudzis l?dz vieglam riksim, un skrie?ana padar?ja sarunas neiesp?jamas. Vi?a koncentr?ja skatienu taisni uz priek?u, nevis uz laika atskaiti, kur? mirk??in?j?s programm? paliku??s min?tes. Tie?i pret? vair?ki v?rie?i cil?ja svarus, bicepsiem piep?l? piepampstot. T?da uzman?bas nov?r?ana vi?ai der?ja. Bija, kur pamielot acis. Robina un Libija beidza darboties vienlaikus. Libija pa??ra dvieli un noslauc?ja no sejas sviedrus. Robina izskat?j?s aptuveni t?pat k? Libija pirmaj? treni?u dien? – it k? t?l?t gras?tos izvemties. – Tev viss k?rt?b?? Robina st?vi blenza uz vi?u. – Tu pieproti m?ksl?go elpin??anu, vai ne? – Libija pasmaid?ja. – J?, vidusskol? bija t?da ieskaite. Vi?as ieg?ja ??rbtuv? un aps?d?s uz sola atvilkt elpu. – Kad tev p?d?jo reizi bija randi?? ar k?du? – Robina vaic?ja. Libijai bija j?padom?. P?c ??ir?an?s vi?a p?rsvar? izvair?j?s no attiec?b?m. T? nebija ??itusi laba ideja, kam?r vi?a gatavoj?s k??t par partneri, cit?di neizb?gami atk?rtotos neveiksm?g?s laul?bas probl?mas. Toreiz noteikti par ?aunu n?ca ar? darba laiku nesakrit?ba. D?o str?d?ja vakara mai??, bet Libijai bija parasts darbdienas garums, t?d?j?di vi?i reti redz?j?s. Kad vi?a atgriez?s no biroja, v?rs jau bija devies uz restor?nu. P?c laici?a vi?i vair?k l?dzin?j?s istabas biedriem nek? m?l?t?jiem. M?ne?iem ritot, vi?u pasaules arvien vair?k att?lin?j?s viena no otras. Libija dz?vi atcer?j?s dienu, kad vi?a atgriez?s m?j?s un ieraudz?ja, ka D?o ir m?j?s, nevis restor?n?. Vispirms vi?a priec?j?s v?ru redz?t, bet tad saprata, k?p?c vi?? tur ir. Vi?? krav?ja mantas, lai dotos proj?m. – D?o? – vi?a vaic?ja, tikai ar gr?t?b?m sp?jot notic?t, ka tas patie??m notiek. Pat tagad vi?a juta, ka ?o atmi?u d?? iek?? viss sa??audzas. V?rs uz vi?u pat nepaskat?j?s. Vi?? turpin?ja v?kt kop? savas dr?bes un personisk?s mantas gandr?z vai t?, it k? vi?as nemaz neb?tu istab?. – Ko tu dari? – vi?a jaut?ja. – Tam t? k? b?tu j?b?t ac?m redzamam. – Vi?? turpin?ja izvair?ties no ieskat??an?s ac?s, koncentr?jies uz kreklu p?rlik?anu no skapja uz gultas noliktaj? ?emod?n?. – Nekas nemain?sies, Libij. Tev ir sava dz?ve, un man – sav?j?. Tu to negribi atz?t, tad n?ksies man. Tev ir savi sap?i, un tas ir lieliski. Tu esi lab?k?, bet es esmu parastais puisis D?o, un te es necen?os b?t aspr?t?gs. Es negribu neko vair?k k? sievu un p?ris b?rne?u. – Bet, man ??iet, m?s vienoj?mies… D?o vi?u p?rtrauca. – Tas ir glu?i k? rakst?ts ar dak??m ?den?. Tev nekad neb?s laika vienam b?rnam, kur nu v?l diviem vai trim. Vi?a jau pav?ra muti, lai str?d?tos pret?, bet D?o turpin?ja: – ?imene tevi bremz?tu. Es neesmu dusm?gs, Libij, patie??m neesmu. Gribu, lai tev ir tas, ko tu v?lies. Bet ar? man ir savi sap?i, un mani sap?i ir pretrun? ar tav?jiem. Pien?cis laiks atz?t, ka m?s nevar?sim dab?t to, ko v?lamies… vismaz ne paliekot kop?. Vi?am bija taisn?ba, un dzi?i sird? Libija to atzina. P?c da?iem v?rgiem iebildumiem vi?a ??va v?ram iet. Redzot, k? D?o izripina ?emod?nu pa durv?m, ??ita, vi?as sirds l?z?s. Vi?u ??ir?an?s dro?i vien bija viena no draudz?g?kaj?m, k?da jebkad notikusi. Kad viss bija gal?, abi kop? ietur?ja len?u un p?c tam apsk?v?s. Libija raud?ja vi?am uz pleca, un D?o vi?u tur?ja, sev cie?i piek??vis. Tad vi?i palaida viens otru va?? un g?ja katrs sav? virzien?. Nebija pag?jis ne gads, kad vi?? apprec?j?s v?lreiz ar k?du o?cianti no t? pa?a restor?na. Lai gan vi?i vairs nesazin?j?s, Libija v?l?ja D?o m?lest?bu un laimi. Tas bija pirms trim gadiem. Trim ilgiem gadiem. Vi?a no??loja neizdevu?os laul?bu un v?l?k nodev?s karjerai ar v?l liel?ku degsmi. M?tes padomi bija ??vu?i tikt gal? ar vientul?bas un zaud?juma saj?tu p?c ??ir?an?s ar D?o. Iesp?jams, vi?a ?aj? r?t? var?tu atskat?ties uz s?p?go laiku un saprast, ka tas bijis t? v?rts. – Randi??, – vi?a atk?rtoja. – Tas b?s bijis vair?k nek? pirms gada. K?p?c jaut?? – Robina paraust?ja plecus. – Un k? ar tevi? – V?l sen?k. Libija juta vi?ai l?dzi. – K?ds par tevi interes?jas? – Skaidrs, ka Robinai bija iemesls atkal par to ierun?ties. – V?rietis lai interes?tos par mani? – Robina atk?rtoja. – Neesmu gan paman?jusi. – Bet vai tev k?ds pat?k? – Libija tincin?ja. Robina strauji piec?l?s k? rota?lieta, kas izlec no k?rbi?as, un dev?s uz du?u. – J?skrien uz darbu. Tad t? tas bija. Robina bija k?d? ie??rusies. T?, t?, t?. Tas draudzenei n?ks par labu. Un vi?as bija pietiekami l?dz?gas, lai Libija saprastu probl?mu: Robinai nebija ne jausmas, k? ?aj? situ?cij? r?koties. Ar? Libija to nezin?tu. Attiec?bas bie?i vien bija sare???tas, un iesaist??an?s taj?s var?ja izr?d?ties ?sta ??pa. Tam j?b?t k?dam no Robinas biroja. Lai gan k?rdin?jums bija liels, Libija nem??in?ja uzst?t. Robina pateiks pati, kad b?s tam gatava. Libija pa??ra dvieli un sekoja draudzenei uz du?as telpu. Vi?a jau ??rb?s, kad Robina izn?ca ?r?. – Es atgriezos dziju veikal?, – Libija ikdieni??i pav?st?ja, aiz???dama kr??turi. – Ja? Vai tu kaut ko adi? – J?. – Ko ?sti? – Cepur?tes priek?laikus dzimu?iem mazu?iem Sietlas Sabiedriskaj? slimn?c?. Piektdienas vakar? noad?ju desmit, bet man pietr?ka dzijas, t?p?c sestdien aizg?ju nopirkt v?l. Ned??as nogal? noad?ju v?l divdesmit. Robina iesm?j?s. – Tikpat darbaholiska k? vienm?r. – Vi?a pa??ra sporta somu. – L?dz tre?dienai! – At?! – Libija atsauc?s. Libija atgriez?s “Labaj? dzij?” v?l taj? pa?? r?t?, bet z?m?te pie durv?m v?st?ja, ka veikals pirmdien?s ir sl?gts. Paman?jusi iek?? kust?bu, vi?a pal?koj?s skatlog?, piespiedusi degunu pie stikla un salikusi rokas abpus sejai, lai atsp?dums netrauc?tu redz?t. Veikal? vi?a ieraudz?ja Keisiju un Lidiju. Keisija vi?u paman?ja un piesteidz?s atsl?gt durvis. – Veikals ir sl?gts. – Paman?ju. Atn?cu, lai ienestu uzad?t?s cepur?tes, – Libija paskaidroja. – Tad nu ien?k?u r?t. – N?ciet iek??, – Lidija aicin?ja, pievienojusies meitai. – Es tikai k?rtoju pap?rus, bet Keisija un Ava gatavoj?s doties uz slimn?cu, lai aiznestu cepur?tes. – Ja gribat, varu iet jums l?dzi, – Libija sac?ja. Vi?a ?sti nezin?ja, k?p?c pieteikusies, bet p?c Lidijas reakcijas secin?ja, ka vi?a priec?jas, jo meiten?m turp nevajadz?s iet vien?m pa??m bez pieaugu?? pavad?bas. – Tas b?tu lieliski. – Man pa?ai tas patiktu. – Laika vi?ai bija diezgan, k?p?c gan neaiziet? Ava izvair?j?s skat?ties uz vi?u, bet, beidzot pac?lusi acis, apvelt?ja Libiju ar kautr?gu smaidu. – Mums ir vair?k nek? divsimt cepur??u, – Keisija lepni pazi?oja. – Slimn?ca t?s ?oti ?tri izlieto. – Manupr?t, vi?i dal?s cepur?t?s ar vair?k?m cit?m apk?rtnes iest?d?m Pjud?itsaunda rajon?, – Lidija paskaidroja. Keisija un Ava sadal?ja divos plastmasas maisos salikto nesamo sav? starp?. – Nododiet cepur?tes tie?i ?eronai D?eningsai tre?aj? st?v?, – Lidija piekodin?ja. – Pal?dziet, lai administratore pazi?o ?eronai, un vi?a par?p?sies par caurlaid?m. – Lidija pavad?ja vi?as l?dz durv?m un atvad?j?s. Visas tr?s dev?s aug?up pa ielu gar?m ziedu veikalam. Pieaugusi Libija nekad nebija daudz laika pavad?jusi kop? ar b?rniem, un vi?a nezin?ja, k? uzs?kt sarunu. Bet vi?ai nevajadz?ja uztraukties – Keisijai patika p??p?t. – Vai zin?j?t, ka esmu adopt?ta? – Nezin?ju, – Libija atbild?ja. – Man bija divpadsmit gadu, kad vi?i mani pie??ma. Lidija un Breds grib?ja mazu b?rni?u, bet tika pie manis. Man ir jaun?ks br?l?tis; vi?? nav adopt?ts – vi?? ir no Breda pirm?s laul?bas. Man ir ar? ?sts br?lis. ?obr?d vi?? ir cietum?. Es vi?am rakstu, un vi?? priec?jas, ka man tagad ir ?imene. – Ai. Vai vi?am nav vajadz?gs jurists? – jaut?ja Libija, un tas tikai da??ji bija dom?ts k? joks. Keisija iesm?j?s, ac?mredzot pied?v?jums vi?ai ??ita joc?gs. – Tam jau par v?lu. L? dr?zum? atbr?vos, un vi?? dom? iest?ties armij?, ja vi?u pie?ems. Breds man teica, ka m?sdien?s armij? ir augsti standarti un vi?i var br?li noraid?t. – Tev, Ava, ar? ir br?lis, vai ne? – Libija vaic?ja, v?l?dam?s sarun? iesaist?t ar? otru meiteni. Ava pam?ja. – Vi?? ir divus gadus vec?ks un var b?t ?oti kaitino?s, – Keisija iestarpin?ja. – Ava dz?vo pie vecm?mi?as, un vecm?mi?a str?d?. – Tad jau tu liel?ko da?u dienas esi viena pati? – Libija p?rv?rta secin?jumu par jaut?jumu, nol?kodam?s uz meiteni. Ava pam?ja. – Vi?a n?k m?j?s v?lu vakar?, t?p?c es gatavoju pusdienas. – Varu der?t, vi?a to nov?rt?. – P?c m?tes n?ves Libija bija p?r??musi pien?kumu gatavot malt?tes t?vam un sev. Vi?as recep?u kr?jums bija ierobe?ots, bet t?vs reti kaut ko teica vai iedro?in?ja. Varb?t t?p?c Libijai nekad nebija paticis darboties virtuv?. Nebija ar? vajadz?gs, ?emot v?r?, cik lielisks pav?rs bija D?o. ?dienu p?rsvar? gatavoja vi??. P?c ??ir?an?s vi?ai pietr?ka v?ra m?j?s gatavoto malt??u gandr?z tikpat ?oti k? pa?a D?o. – Vecmamma neko daudz ne?d, – Ava piebilda. – P?c darba vi?a iet uz krodzi?u izv?din?t galvu kop? ar draugiem. – ?. – Libijai nebija ko teikt. ?? skop? inform?cija tom?r bija dai?run?ga, un vi?ai rad?s klusas aizdomas, ka Avas dz?ve m?j?s neb?t nebija lieliska. – Kur ir tavs t?vs? Ava paraust?ja plecus. – Nezinu. Neesmu redz?jusi vi?u, kop? biju pavisam maza. – Bet vi?a ar? tagad v?l bija maza. Slimn?ca atrad?s paugura virsotn? rajon?, kuru d?v?ja par Table?u kalnu, mazliet uz zieme?iem no Sietlas centra. P?d?jie p?ris kvart?li bija st?vs k?piens kaln?. Vai nu Libija bija lab?k? form?, nek? pa?ai ??ita, vai cepur?tes – smag?kas nek? izskat?j?s, jo ??ita, ka Avai ir gr?ti tikt l?dzi vi??m ar Keisiju. Skatienam atkl?j?s Sietlas Sabiedrisk?s slimn?cas galven? ieeja. – Vai tu paz?sti ?eronu D?eningsu? – Libija jaut?ja. Keisija pam?ja. – Es vienreiz biju l?dzi mammai, kad vi?a nesa cepur?tes. Es nerun?ju ar ?eronu, bet zinu, k? vi?a izskat?s. – M?s vi?u atrad?sim, – Libija p?rliecin?ti noteica. Vi??m tuvojoties, slimn?cas stikla durvis autom?tiski atv?r?s. Inform?cijas centrs atrad?s turpat pie ieejas. Libija g?ja pirm? un pagaid?ja, l?dz sieviete aiz letes beidz run?t pa t?lruni. – K? varu jums pal?dz?t? – Esam atn?ku?as, lai nodotu ?eronai D?eningsai jaundzimu?o cepur?tes, – Libija paskaidroja. Administratore pierakst?ja vi?u v?rdus un sazin?j?s ar ?eronu. – Tre?ais st?vs, – vi?a sac?ja, pasniedzot apmekl?t?ju piespraudes. – Brauciet ar liftu, kas atrodas pa labi. – Paldies. – Libija aizveda meitenes l?dz liftam, nospieda pogu un gaid?ja. Lifts piebrauca, un vi?as iek?pa. Tie?i pirms durvju aizv?r?an?s iek?pa k?ds ?rsts. Vi?? pal?koj?s uz podzi??m, bet nevienu nenospieda – ac?mredzot vi?am bija vajadz?gs tas pats st?vs. Vi?? pav?r?s uz Libiju un tad uz meiten?m, p?c tam atkal uz Libiju. V?rie?a acis nedaudz samiedz?s, pirms vi?? nov?rsa skatienu. Libija ?rstu uzreiz pazina. Vi?a to bija redz?jusi jau agr?k, bet nesp?ja atcer?ties, kur. Varb?t ar? v?rie?a skatiens bija liecin?jis par atpaz??anu, un vi?? cent?s atmin?ties, kur abi tiku?ies. – Es j?s zinu, – vi?? sac?ja. – Es ar? j?s esmu saticis. Vi?? atkal savieb?s, izskat?damies nedaudz nosodo?s. K?ds nedraudz?gs cilv?ks, Libija pr?toja. Bet, nu, cilv?ki jau ir da??di. Tad vi?a atcer?j?s, kur p?d?jo reizi vi?u redz?jusi. Vi?? bija tas acu mielo?anas objekts, kuru vi?a bija p?t?jusi v?l tikai ?or?t. – J?s ejat uz sporta z?li Frankie and Johnny’s, – vi?a ieteic?s. Tikl?dz tas bija pateikts, Libija v?l?j?s, kaut neb?tu atv?rusi muti. Skaidri var?ja redz?t, ka tagad vi?? Libiju atcer?j?s, bet ac?mredzot vi?a v?rieti bija kaut k? aizkaitin?jusi. Vi?? nesmaid?ja un neko neteica. – Kas par lietu, vai es aiz??mu j?su m???ko trena?ieri? – vi?a spr?g?ja. ?is v?rietis dro?i vien dom?ja, ka vi?a ir resna. ?emot v?r?, cik perfekts gandr?z jebkur? zi?? bija pa?a ?ermenis. Vi?? ignor?ja jaut?jumu. – J?s paz?stat Libiju? – Keisija jaut?ja, ac?mredzot sv?t? nevain?b? nepamanot spriedzi abu starp?. ?? meitene nudien nebija no kautr?gaj?m. – Esam tiku?ies sporta z?l?, – ?rsts teica un uzsmaid?ja pusaudzei. Tas bija patiesi jauks smaids, k?du vi?? nev??oja velt?t Libijai. Vi?a negrib?ja atz?t, ka vi?u tas b?tu iepriecin?jis. Tagad Libija skaidri zin?ja, ka pie vainas ir liek?s m?rci?as vai varb?t ?is v?rietis kaut k? bija inform?ts par vi?as m?ne?iem ilgo bezdarbu. Libija k? aizst?v?dam?s sakrustoja rokas un tad, aptv?rusi savu ?estu, p?k??i t?s nolaida gar s?niem un iztaisnoja plecus. Vi?ai noteikti nebija vajadz?gas ?? sve?inieka simp?tijas. – Mani sauc Keisija, un ?? ir mana draudzene Ava, – Keisija mundri turpin?ja, uzsmaidot ?rstam. Ava uz vi?u bail?gi paskat?j?s. – Filips Stouns, – vi?? sac?ja. Libija iev?roja, ka v?rie?a skatiens pakav?jas pie Avas un vi?? uz mirkli sarauc uzacis, pirms atkal piev?r?as Libijai. Izskat?j?s, ka vi?? gatavojas kaut ko sac?t, kad ierun?j?s Keisija. – M?s nesam cepur?tes no dziju veikala priek?laikus dzimu?ajiem mazu?iem. – J?s t?s visas pa?as noad?j?t? – Visas ne, – Keisija atbild?ja. – Bet da?as no t?m. Dakteris Stouns piln?b? ignor?ja Libiju. – J?s esat paveiku?as lielisku darbu. Ir svar?gi, lai priek?laikus dzimu?ajiem b?tu silti. Daudz siltuma z?d tie?i caur galvu, t?p?c cepur?tes ir ?oti svar?gas. – Ar? mamma t? teica. Filipa skatiens atgriez?s pie Libijas, un vi?? atkal savieb?s. Libija jau gatavoj?s jaut?t, kas vi?am nepat?k, kad lifts apst?j?s un durvis atv?r?s. Vairs neko neteicis, vi?? izk?pa un dev?s proj?m pa vestibilu. Libija v?roja vi?u aizejam. Cik nepat?kams, egoistisks v?rietis! Vi?? Libiju pat nepazina, tom?r lika justies tik nev?rt?gai. Varb?t vi?? iedom?j?s, ka vi?a tam sporta z?l? situsi kanti. Tas bija smiekl?gi, lai gan vi?ai n?c?s atz?t, ka izmantojusi vi?u domu nov?r?anai. Vi?a to nebija izr?d?jusi; vismaz cer?ja, ka nav to dar?jusi. Libija god?gi atzina, ka sve?ais izskat?j?s labi, bet tas nenoz?m?ja, ka vi?? to interes?tu cit?di k? vien veids domu nov?r?anai. Vi?? ??ita glu?i pat?kams. Pareiz?k sakot, bija ??itis l?dz ?im br?dim. V?rojot p?r?jos v?rie?us, Libija saprata, ka da?i t?koja izr?d?t, cik m?rci?u sp?j pacelt, un nemaz nem??in?ja to kaut nedaudz nosl?pt. Libija nebija pie??rusi ?rstu t?ksmin?mies par sevi spogul?, neizskat?j?s ar?, ka vi?? izr?d?tos. Vi?? g?ja uz z?li, lai tren?tos tie?i t?pat k? vi?a. Tom?r vi?? bija pietiekami gl?ts, lai piesaist?tu vi?as uzman?bu. Turpm?k p?c ??s tik?an?s vi?a skat?sies citur. – Sveikas, meitenes, – sac?ja sieviete pie m?su poste?a. – Lidija man zvan?ja, kad j?s jau bij?t izg?ju?as. – ?erona D?eningsa? – Libija vaic?ja. – J?, t? esmu es. – ?erona bija pusm??a sieviete, t?rpusies pu?ain? virsvalk? un balt?s biks?s. Vi?as smaids bija silts un draudz?gs. – Redzu, ka satik?t dakteri Stounu. – K?p?c vi?? ir t?ds d?vains? – Libija jaut?ja, nesp?dama notur?ties. – M?s vi?u saucam par Akmens[1 - Stone – ‘akmens’ (ang?u val.) (Tulk. piez.)] sirdi, – ?erona smiedam?s teica. – To var saprast, – Libija nomurmin?ja. – Vi?? ir tik draudz?gs k? klabur??ska. – Bet vi?? ir smuks, – Keisija iebilda, dedz?gi v?l?dam?s ?rstu aizst?v?t. – J? gan. Patiesi smuks, – ?erona piekrita. – Un lielisks ?rsts. – K?p?c j?s vi?u saucat par Akmens sirdi? – Keisija jaut?ja. God?gi sakot, Libijai pa?ai k?roj?s to uzzin?t. Skaidrs, ka vi?? nebija nek?ds sirsn?gais cilv?ks, bet izskat?j?s, ka te sl?pjas kas vair?k. – Vi?? salau? sirdis. Bezgala daudz sievie?u, kas ?eit str?d?, ir metu?as aci uz dakteri Stounu, bet vi?? nav izr?d?jis nek?du interesi. Man ir aizdomas, ka vi?am bijusi s?p?ga pieredze, t?p?c vi?? izvair?s no jaun?m attiec?b?m slimn?c?. Ac?mredzot vi?? v?l?j?s piln?b? izvair?ties no attiec?b?m, ja vi?a reakcija, sarun?joties ar Libiju, bijusi tik ierasta. Kaitino?s v?rietis. Libijai reti bija izjutusi tik strauju nepatiku pret k?du k? pret ?o ies?kst?ju?o Akmens sirdi. Sprie?ot p?c vi?a sejas, ??s izj?tas bija abpus?jas. – M?s atnes?m v?l cepur?tes, – sac?ja Keisija. – Br?ni???gi. – ?erona pa??ma abus plastmasas maisi?us un novietoja tos aiz letes. – Mani sauc Libija Morgana. – Priec?jos iepaz?ties, Libij. – Vai varam paskat?ties uz mazu?iem? – Ava jaut?ja. – Protams. – ?erona aizveda vi?as pie jaundzimu?o telpas loga. – ?eit ir jaundzimu?ie, bet priek?laikus dzimu?ie atrodas atsevi??? nodal?jum?. Mazu?i gul?ja k?rt?g?s rind?s maz?s gulti??s, pie kuru galvga?a bija piestiprin?tas kart?tes ar uzv?rdu. Ikviens bija iet?ts roz? vai zil? sedzi??. – Vi?i ir tik smuki?i, – teica Keisija, p?t?dama mazu?us log?. – Tur viens raud, – Ava sac?ja, nor?dot uz mazuli, virs kura galvas bija las?ms uzv?rds Vilkokss. – Vai k?dam neb?tu j?p?rbauda, vai viss k?rt?b?? – Raud??ana n?k par labu vi?u plau??m, – ?erona paskaidroja. – Bet mums ar? pietr?kst darbinieku. Mums j?pa?aujas uz br?vpr?t?gajiem, kas ierodas, lai paaukl?tu mazu?us. – Vai es var?tu k??t par br?vpr?t?go? – Keisija vaic?ja. – Man pat?k mazul??i. – Atvaino, m???, j?b?t vismaz 21 gadu vecam. Libija iev?roja ??pu?kr?slu telpas st?r?. ?erona, ??iet, bija sekojusi vi?as skatienam, jo paskat?j?s uz Libiju un uzsv?rti sac?ja: – K? jau teicu, mums lieti noder?tu v?l da?i br?vpr?t?gie. – Neskatieties uz mani, – Libija sac?ja, piespiedusi plaukstu kr?t?m. – Es neko nezinu par mazu?iem. – Tas nemaz nav vajadz?gs, – ?erona uzst?ja. – Vajag tikai tur?t mazuli un ??poties. B?siet p?rsteigta, cik t? ir nomierino?a saj?ta. Varu apzv?r?t, ka aukl?t?ji ieg?st tikpat, cik aukl?jamie. Nomierino?i? Z?dai?i? Libija bija upur?jusi savu laul?bu, jo uzst?ja, ka b?rnu rad??ana j?atliek l?dz br?dim, kad vi?as karjera b?s sasniegusi ?sto punktu. Skatoties uz jaundzimu?ajiem, vi?a juta atmostamies sen apspiestas ilgas. Libija nesp?ja nepr?tot, kas b?tu noticis, ja vi?a b?tu padevusies un vi?ai un D?o b?tu piedzimis mazulis. Tagad ??dai pr?to?anai nebija j?gas. Tom?r doma negrib?ja pazust. – J?s var?tu apsv?rt br?vpr?t?g?s darbu, – ?erona maigi uzst?ja. Libija piedz?voja d?vainas izj?tas – vi?a juta, ka elpa ?eras kakl?, pied?v?jumam pie?emot skaidr?kas aprises vi?as apzi??. Vi?a bija s?kusi ad?t un tagad, tikai nedaudzas min?tes pavad?jusi slimn?c?, patie??m apsv?ra iesp?ju k??t par br?vpr?t?go. Vai to Her?els bija dom?jis, kad ieteica s?kt dz?vot? 5. noda?a Filips Stouns piec?l?s un pavad?ja l?dz sava kabineta durv?m k?du jaunu p?ri. Piektdien no r?ta vi?? oper?s abu tr?s m?rci?as smago d?lu, kur? bija piedzimis desmit ned??as pirms laika. Mazajam Bleinam bija sam?r? bie?i sastopams sirds v?rstu?a defekts. Sav? karjer? Filips bija veicis ?o proced?ru vair?k rei?u, nek? pats sp?ja atcer?ties. Tom?r vi?? nekad nebija oper?jis ?o b?rni?u, un abi vec?ki izskat?j?s gatavi sabrukt no satraukuma un bail?m. – Tad l?dz piektdienai, – Filips sac?ja sav? visp?rliecino??kaj? bals?. Sieva apst?j?s un ieskat?j?s ?rstam ac?s. Vi?as pa?as acis bija asaru pilnas. – Dakteri Stoun, vai j?s l?dzaties? Vi?? sv?rst?j?s, nesp?dams izlemt, k?da b?tu pareiz? atbilde. B?rn?b? vi?? bija apguvis m?tes m?c?t?s l?g?anas. Vi?a bija katoliete, bet t?vs, nu, t?vs nebija ?sti ne ?is, ne tas. Beidzot vidusskolu, vec?m?te bija uzd?vin?jusi vi?am B?beli. T? joproj?m bija vi?a m?j?s… kaut kur. – Annij. – V?rs vedin?ja sievu uz liftu. – Tas ir m?su pirmais mazulis, – jaun? m?mi?a tr?co?? bals? sac?ja. – Vi?? mums ir vissvar?g?kais pasaul?. – Es l?dzos, – Filips sac?ja p?c garas pauzes. P?d?j? laik? vi?? to nebija dar?jis, bet p?d?jos tr?sdesmit devi?os gados neap?aub?mi bija reizes, kad vi?? v?rs?s pie Dieva. Ne vienm?r pa?os piekl?j?g?kajos v?rdos vai veid?, kas tehniski var?tu atbilst l?g?anai, bet vienm?r tik patiess, cik vi?? sp?ja. – Tad l?dzieties piektdien, – vi?a mudin?ja, pagriez?s un dev?s l?dzi savam v?ram. P?ris iek?pa lift?. V?rs aplika roku sievas ?aurajiem pleciem. Filips iev?roja, k? vi?a atbalst?s pret v?rieti, it k? dz?vesbiedra m?lest?ba un sp?ks b?tu vien?gais, kas pal?dz?tu notur?ties k?j?s. Vi?u mazu?a izredzes bija labas; Filips neparedz?ja komplik?cijas. Puikam viss b?s k?rt?b?… ar Dieva pal?dz?bu. N?kamo stundu vi?? str?d?ja pie dokumentiem un, pac?lis galvu, p?rsteigts ieraudz?ja, ka ir jau p?ri septi?iem. Vi?? bija grib?jis doties proj?m agr?k. Veci ieradumi ir notur?gi, notur?g?ki, nek? vi?? bija iedom?jies. Lai atrastu l?dzsvaru dz?v?, vi?? bija licis liet? discipl?nu un attur??anos. Tom?r bija ?oti viegli atkrist atpaka? slazd?, ko veidoja p?r?k ilgas darba stundas slimn?c? un piln?ga iegremd??an?s darb?. Vi?? gl?ba dz?v?bas, un ?iem mazu?iem vi?? bija nepiecie?ams. Ta?u ar sar?gtin?jumu n?c?s atz?t, ka apk?rt?jiem no vi?a nebija lielas j?gas, ja visa vi?a uzman?ba bija piev?rsta tikai slimn?cai. P?c ??ir?an?s no H?zeras vi?? saprata, ka t? bijusi vi?a vaina. Tolaik vi?? juta, ka H?zera v?las vair?k, nek? vi?? v?l?j?s vi?ai sniegt. P?c ??ir?an?s vi?? piedz?voja v?l k?du atsk?rsmi. Tik ilgas darba stundas bija izdz?su?as jebk?du apjausmu par sevi. Slimn?c? vi?? katru dienu ienira dz?v?bas un n?ves dr?m?, kas norisin?j?s visapk?rt, un nebija laika p?rdom?t vai ?aut ?iem notikumiem sevi ietekm?t. Vi?am bija nepiecie?ams tikt proj?m, padom?t, atlicin?t laiku sev pa?am un dz?vei ?rpus slimn?cas sien?m. Kop? t? laika Filips bija daudz dom?jis par savu tieksmi tik vienpus?gi un piln?gi koncentr?ties tikai darbam. Vi?? saprata, ka ?ai rakstura iez?m? ir kas vair?k nek? uztic?ga nodo?an?s savam pien?kumam. Pa?anal?ze nebija pat?kama vai sevi??i viegla, bet vi?? zin?ja: ja grib g?t piepild?jumu dz?v? ?rpus darba, vi?am n?ksies main?ties. Vi?? apjauta, ka pieder cilv?kiem, kuriem stingra pa?discipl?na un pan?kumu g??ana padodas viegl?k nek? atp?ta. V?l nebija sasniegta stadija, kad var?tu justies ?rti ?rpus saviem aizsargva??iem, bet vi?? pie t? str?d?ja. Viens no pirmajiem so?iem bija negroz?ms likums atst?t Sietlas slimn?cu pirms pulksten septi?iem vakar?. K?du laiku vi?? l?koj?s apk?rt, mekl?dams kaut ko ?rpus darba, ar ko aizpild?t laiku. Tad ar? bija dzimusi ideja par bur??anu. Vi?am patika b?t pie ?dens, un doma par Pad?etsaundu vai Va?ingtona ezeru ??ita pacil?jo?a. P?c ilg?kas izp?tes un vair?k?m bur??anas nodarb?b?m vi?? ieg?d?j?s pats savu burulaivu un dar?juma gait? ieguva ar? labu draugu. Filipam bija labas attiec?bas ar bur??anas instruktoru, un abi bie?i uz p?ris stund?m dev?s bur?t. Vi?i nebija sirdsdraugi, bet ar Fredu bija pat?kami kop? pavad?t laiku. Daudzus vasaras vakarus Filips pavad?ja uz Va?ingtona ezera, baudot sauli un silto v?smi?u. Nesen kol??i vi?u uzaicin?ja sp?l?t pokeru. Vi?? uzaicin?jumu pie??ma un priec?j?s par biedrisko atmosf?ru. K?rtis nekad nebija biju?as vi?a stipr? puse, un vi?? zaud?ja daudz bie??k nek? uzvar?ja, bet iesp?ja izsmieties kop? ar domubiedriem bija tik pat?kama, ka kompens?ja zaud?jumus. D?vaini gan bija tas, ka vienm?r bija sevi j?pierun? turp doties, lai gan vi?? vienm?r labi pavad?ja laiku. Sirds dzi?umos vi?? joproj?m bija vientu?nieks. Filips izsl?dza datoru, ignor?jot garo e-pastu sarakstu, uz kuru bija j?atbild. Tie var?ja mier?gi pagaid?t l?dz r?tam. Parasti vakaros vi?? ?tri pa?da slimn?cas kafet?rij?. ?diens nebija slikts; tas bija gar??g?ks nek? jebkas, ko vi?? prata pagatavot pats, un t? uzturv?rt?ba bija krietni vien augst?ka nek? jebkam, ko vi?? var?tu ieg?d?ties k?d? ieskrietuv?. Ejot pa pla?o gaiteni, vi?? paman?ja da?as paz?stamas medm?sas. Kop? vi?? s?ka str?d?t ?aj? slimn?c?, vair?kas kol??es bija ??vu?as saprast, ka vi??m nekas neb?tu pret? tikties ar vi?u ar? ?rpus darba. Filipa likumu gr?mat? noteikums numur viens bija neveidot attiec?bas ar medi??m. ?o m?c?bu vi?? bija apguvis jau karjeras s?kum?, un t? palika nemain?ga. Laiku pa laikam vi?? pr?toja par H?zeru. Vi?i bija iepazinu?ies medic?nas skol?, s?ku?i dz?vot kop? un nol?mu?i apprec?ties p?c rezident?ras beig?m. T?ds bija s?kotn?jais pl?ns. Bet abi nesapr?t?gi ilgas stundas pavad?ja darb? un viens otru tikpat k? nesatika. Pavadot kop? tik ?su laiku, rad?s saj?ta, ka vi?i izkr?t no kop?j? ritma – vi?iem burtiski bija j?s?k viss no s?kuma taj?s retaj?s dien?s, kas abiem vienlaikus gad?j?s br?vas. Vi?? zin?ja, ka abi att?lin?s, bet nesaprata, tie?i cik liela k??st ?? plaisa, l?dz k?du dienu atgriez?s tuk?? dz?vokl?. H?zera bija izv?kusies. Vi?? bija centies run?t un at??etin?t sare???jumus, bet sieva nebija klaus?jusies. Jauki. K? v?lies. Vi?? saglab?ja aukstasin?bu aptuveni m?nesi, atv?l?ja H?zerai laiku p?rdom?m un gaid?ja, ka vi?a n?ks pie pr?ta. Bet vi?a to nedar?ja. N?kamais, ko vi?? uzzin?ja: H?zera, vi?a m??a m?lest?ba, bija apprec?jusies ar k?du citu ?rstu un aizbraukusi no ?tata. Tik vienk?r?i. Vi?am bija nepiecie?ami se?i m?ne?i, lai p?rvar?tu ?oku. Vi?? satik?s ar cit?m sieviet?m, bet izn?kums liel?koties bija t?ds pats. Filips un M?r?a Lin?a, laikraksta The Seattle Times reportiere, bija tiku?ies gandr?z gadu, pirms vi?a pateica, ka visam beigas. Filips jut?s satriekts, jo bija dom?jis, ka ar abu attiec?b?m viss ir piln?g? k?rt?b?. Protams, vi?? ilgu laiku pavad?ja darb?, bet ?rsta profesij? tas bija neizb?gami. Reiz vi?i bija pat run?ju?i par k?z?m. M?r?ai aizejot, vi?a pazi?oja, ka par prec??anos nevar b?t ne runas. Ar asar?m ac?s M?r?a teica, ka vi?? saglab? distanci, kuru nav iesp?jams p?rvar?t. Vi?a sac?ja, ka vi?a darbadiena ir neiesp?jami gara, bet vi?a ar to var?tu samierin?ties, ja vi?? neb?tu tik nosl?gts br??os, kad abi bija kop?. Nejauk? ??ir?an?s neizg?ja no pr?ta v?l m?ne?iem ilgi. Vi?a probl?ma, Filips pr?toja, ir t?, ka vi?? nesaprot sievietes. Vi?am bija vajadz?gi gandr?z asto?i m?ne?i, lai aptvertu, ka M?r?a liel? m?r? tr?p?jusi naglai uz galvas. Filips bija salaul?jies ar slimn?cu, bet ar? tas v?l nebija viss. Vi?? sevi neuzskat?ja par nosl?gtu vai att?lin?ju?os. Filips nekad atkl?ti nerun?ja par sav?m raiz?m vai izj?t?m, bet tas vi?u nepadar?ja emocion?li nepieejamu, par ko vi?u bija vainojusi gan H?zera, gan M?r?a. Un tom?r tendence patur?t domas un izj?tas sev? ??ita esam probl?ma. Vi?am bija maz draugu, bet vi?? ar? nek?roja vair?k. Dz?ve nav dz??an?s p?c popularit?tes. P?c iz??ir?an?s ar M?r?u vi?? da?us gadus vair?k vai maz?k bija attur?jies no jaunas iepaz??an?s. Vi?? bija s?cis m?r?tiec?gi veidot dz?vi ?rpus slimn?cas, bet t? bija past?v?ga c??a, lai neiesl?gtu vecajos ieradumos. Laiku pa laikam vi?? ilgoj?s p?c sievietes savos apsk?vienos, bet bija god?gi j?atz?st, ka nezina, k? s?kt, un nezina, vai vi?am visp?r piem?t t?das ?pa??bas, k?das sievietes grib?ja redz?t un k?das t?m bija nepiecie?amas v?riet?. Dom?jot par romantisk?m attiec?b?m, vi?am nebija skaidr?bas par to, k?d?m t?m j?b?t – dv?se?u tuv?ba, dal??an?s intimit?t? – , ??iet, tas viss nebija vi?am piem?rots. Lai gan citi vi?u uzskat?ja par gudru un inteli?entu, uz ?o jaut?jumu vi?am bija gr?ti atbild?t. ?is vakars bija tam labs piem?rs. Bleini bija vi?am uztic?ju?i sava d?la dz?v?bu, un vi?i pa??v?s uz ?rsta prasmi iz?rst?t vi?u jaundzimu?? d?la sirdi. Ja vi?am sekm?sies, z?nam bija labas izredzes dz?vot norm?lu dz?vi. Vi?? apbr?noja veidu, k? vec?ki atbalst?ja viens otru. Vi?i bija vec?ki, draugi, m??otie. Ar? Filips ilgoj?s p?c ??d?m attiec?b?m, p?c sievas un ?imenes, vi?? tikai nezin?ja, vai vi?am kas t?ds var?tu b?t iesp?jams. Tr?sdesmit devi?u gadu vecum? main?ties ir gr?ti. Probl?ma ir t?, ka vairums vi?a sastapto sievie?u bija ar savu bag??u. Vai nu vi?as bija ???ru??s un sar?gtin?tas, ar diviem vai trim b?rniem, vai ar? t?das pa?as k? vi??, salaul?tas ar savu karjeru. Ceturtdienas r?t? Filipu pamodin?ja modin?t?jpulkste?a zvans. Vi?? iestreipu?oja virtuv? un iesl?dza ka?jas autom?tu, kam?r sadab?ja sporta ap??rbu. Vi?? cil?ja svarus sporta z?l?, kad paman?ja sievieti, kuru pirmdien bija saticis slimn?cas lift?. Sievieti, kura bija ieradusies kop? ar div?m meiten?m un atnesusi cepur?tes priek?laikus dzimu?ajiem mazu?iem. ?or?t vi?a bija viena pati; ac?mredzot draudzene, ar kuru kop? vi?a parasti tren?j?s, nebija var?jusi tikt. Abu skatieni sastap?s, un sieviete sastinga un s?ka skat?ties uz citu pusi. Filips nosprieda, ka ir to peln?jis. Tikai paskatoties vien uz vi?as meitu, bija skaidra vi?as probl?ma, t?p?c vi?? dro?i vien iztur?jies p?r?k strupi. Vi?? to neapskauda… ak, k? nu vi?u sauca… Leslija, Lindija… n?, Libija. Vi?? pr?toja, vai vi?ai zin?ms par meitas gr?tniec?bu. ?rsts par to ?aub?j?s. Paties?b? vi?a ??ita esam piln?g? nezi??. Diem??l meitene nebija daudz vec?ka par tr?spadsmit vai ?etrpadsmit gadiem. Vi?? var?ja interpret?t situ?ciju nepareizi, tom?r t? nedom?ja. Vi?? bija redz?jis p?r?k daudz sievie?u st?vokl?, lai nepaz?tu simptomus. Pusaudzei bija va??gs ap??rbs, bet vi?a nesp?ja nosl?pt ac?mredzamo. Vi?? tai liktu augstu atz?mi par gudru mask??anos. Vi?apr?t, meitene bija sestaj? vai sept?taj? m?nes?, tom?r vi?a to labi sl?pa. Vi?? min?ja, ka Libijai par to nav ne jausmas. Nebija god?gi vainot m?ti, bet skaidrs, ka vi?a nepiev?r? meitai ne tuvu tik daudz uzman?bas, cik b?tu nepiecie?ams. Nu Libiju gaida ?oks. Un meitene ac?mredzot ar? nesa?em vajadz?go medic?nisko apr?pi. Tas izklaus?j?s p?c nelaimi v?sto?as kombin?cijas. Vi?? bija apsv?ris domu pateikt kaut ko tie?i lift?, bet p?rdom?ja. ?rsts nev?l?j?s p?rk?pt savas pilnvaras. T? nebija vi?a dar??ana. Tom?r vi?? raiz?j?s par jauno meiteni un iesp?jam?m sek?m vi?as un mazu?a vesel?bai. – Ei, Filip, b?si ?ovakar? Atrauts no p?rdom?m, Filips pagriez?s pret savu draugu pediatru Maiklu Everetu. Vi?? nolika svaru stieni, p?loties at?ifr?t drauga jaut?jumu. – Pokers. M?s tiekamies pie Ri?ija. Tu b?si vai ne? – B??u, un ?oreiz taisos atsp?l?t savu naudu. – Ri?ijs bija Maikla pirm?s sievas Hannas br?lis. Maikls ?oti p?rdz?voja Hannas n?vi. M?ne?iem ilgi pediatrs bija izsists no l?dzsvara. Vi?? piln?b? norobe?oj?s no citiem, atteica iel?gumus un dar?ja tikai to, bez k? nevar?ja iztikt. S?ras vi?u bija burtiski sagrauzu?as. Kol??i un draugi bija uztrauku?ies, ka vi?? vairs nekad neatkopsies, bet tad, aptuveni gadu p?c Hannas n?ves, Maikls satika Meisiju. Maikls uzpl?ja vi?am pa muguru. – Labi. Tad tiekamies septi?os pie Ri?ija. – Tiekamies. Ri?ijs un Maikls k? parasti tren?j?s kop?, un Ri?ijs st?v?ja vi?am blakus ar hanteli katr? rok?. Ri?ijs nolika hanteles. – Vai dzird?ji? – Maikls, plati smaidot, jaut?ja Filipam. – Meisija ir st?vokl?. Filips paplik??in?ja kol??a plecu, saj?tot skaud?bas dz?lienu. – Apsveicu. Maikls paloc?ja galvu, izskat?damies apmierin?ts ar sevi. – J?, m?s nupat uzzin?j?m. Tiekamies vakar?. – L?dz vakaram, – Filips atsauc?s. Vi?? bija priec?gs par draugu. Maikls bija labs cilv?ks un br?ni???gs ?rsts, darbinieku vid? popul?rs un cien?ts. Filips bija ticies ar Meisiju vienu reizi, un vi?am drauga sieva bija glu?i labi patikusi. Vi?a patie??m nevar?ja nepatikt. Vi?a atg?din?ja ?stu saulstari?u. Vi?? bija ticies ar? ar Hannu un juta, ka vi?a b?tu atzin?gi nov?rt?jusi Maikla izv?li. Pabeidzis savu parasto treni?programmu, Filips dev?s atpaka? uz dz?vokli. Slimn?c? bija j?b?t tikai p?c stundas. Vi?? ieg?ja du??, ap??rb?s un nol?ma iedzert v?l vienu tasi ka?jas. ?emot t?ru kr?z?ti no trauku skapja, vi?? paman?ja istabaugu uz palodzes. Vi?? to bija atnesis m?j?s no biroja, jo tas izskat?j?s b?d?gs un san?cis. Vi?? bija cer?jis, ka saules gaisma uz palodzes tam n?ks par labu. Ta?u tas bija nokaltis pavisam. Nomiris vi?a nev?r?bas d??. 6. noda?a Situ?cija ar darbu izskat?j?s dr?ma. Pie apv?r??a nebija nek?du izred?u, un Libija ar katru dienu jut?s arvien nom?kt?ka. Vi?a bija noad?jusi tik daudz z?dai?u cepur??u, ka zin?ja to rakstu no galvas. Turpinot t?d? pa?? temp?, l?dz m?ne?a beig?m b?s noad?tas divsimt cepur?tes. ?erona D?eningsa, pirmdien sastapt? medm?sa, bija min?jusi, ka dzemd?bu noda?ai vajadz?gi br?vpr?t?gie. Vi?a ar? bija teikusi, ka z?dai?u aukl??ana nomierina. Un Libijai bija vajadz?gs kaut kas, jebkas, kas sp?tu nomierin?t vi?as satraukto pr?tu. Iesp?ja atrast iek??jo mieru ??ita pievilc?ga, un jaundzimu?o ??po?ana bija iev?rojami l?t?ka nek? gr?matas par ?o t?mu. Tom?r vi?ai bija gr?ti saprast, kas gan tik ?oti saista pie mazu?iem. Libija nek?d? zi?? nebija jutusi ko l?dz?gu, kad biju?ais v?rs mudin?ja tikt pie b?rna. Bet tagad vilkme bija glu?i magn?tiska. Vi?a ilgoj?s tur?t rok?s mazuli. Tas bija kas piln?gi pret?js tam, ko vi?a zin?ja par sevi, bet tur neko nevar?ja dar?t. Nu, vi?ai t?pat nebija nek? lab?ka, ko ies?kt ar savu laiku; tikpat labi vi?a var?ja pam??in?t. Ceturtdienas r?t? p?c treni?a sporta z?l? vi?a nol?ma iegriezties slimn?c? un aizpild?t pieteikuma veidlapu. Veidlapa bija gara, un t?s aizpild??ana pras?ja daudz vair?k laika, nek? vi?a bija iedom?jusies. Vairums darb? pieteik?an?s anketu bija ?s?kas. Vi?ai bija j?nodod ar? pirkstu nospiedumi. Ac?mredzot pirms apstiprin??anas bija j?veic vispus?ga person?bas p?rbaude. ?erona D?eningsa piezvan?ja n?kam?s pirmdienas r?t?, lai pazi?otu, ka vi?a dr?kst k??t par br?vpr?t?go darbinieci slimn?c?. – Ai, lieliski, paldies. – Libija bija cer?jusi, ka probl?mu neb?s. Vi?ai nebija pat nevienas soda kv?ts par ielas p?rie?anu nepareiz? viet?. – Kad j?s grib?tu s?kt? – Ak… – Libija ?sti nezin?ja. Da??s dien?s kop? pieteikuma iesnieg?anas vi?ai bija laiks par to padom?t, un vi?a bija sapratusi, ka jaundzimu?o aukl??ana var?tu ar? nepal?dz?t. Lai gan vi?a ilgoj?s p?c mierin?juma un miera, ko bija sol?jusi ?erona, vi?a baid?j?s, ka jaundzimu?o kl?tb?tn? vi?a var?tu s?kt sap?ot pati par savu b?rnu. B?rnu dzemd??anai piem?rot?kais vecums jau bija gar?m, lai gan m?sdien?s bija iesp?jams, ka sievietes dzemd? ceturt? gadu desmita beig?s vai pat piekt? s?kum?. Bet vi?ai nebija v?rie?a, t?d?? tas diez vai notiks ar vi?u. Z?dai?u ??po?ana t?tad var?ja b?t b?stama vi?as dv?seles mieram. ?aubas jau bija iegrauzu?as robu pa?apzi??. Vi?ai nebija vajadz?gs past?v?gs atg?din?jums par to, no k? vi?a atteikusies reiz? ar ??ir?anos. Cik gan at??ir?ga b?tu vi?as dz?ve, ja vi?a b?tu devusi D?o to, ko vi?? v?l?j?s. Vi?a negrib?ja just v?l ar? vainas saj?tu vai no??lu. Ja Libija grib?tu dot br?vpr?t?gu ieguld?jumu labam m?r?im, vi?ai vajadz?tu apsv?rt bezmaksas juridisko pakalpojumu snieg?anu. Diem??l vairums bezmaksas juridisko konsult?ciju apmekl?t?ju neinteres?j?s par ?pa?uma pl?no?anu, trasta fondiem vai nodibin?jumiem, kas bija vi?as specializ?cijas lauci??. – Vai j?s var?tu ierasties pusdienlaik?? – ?erona noraido?as atbildes nepie??ma. – Ak… – Mums ?oti noder?tu j?su pal?dz?ba. – Protams, – Libija padev?s, pirms sp?ja sevi aptur?t. Ak kungs, par ko gan vi?a dom?? ?erona nekav?j?s ar pateic?bas v?rdiem. – Br?ni???gi; tad uz redz??anos. – Prec?zi pulksten divpadsmitos Libija ierad?s dzemd?bu noda??. ?erona iedeva slimn?cas hal?tu, ko uzvilkt p?ri ielas dr?b?m, un ieveda vi?u mazu?u telp?. – Izv?lieties z?daini un s?ciet to ??pot, – t? bija vien?g? pam?c?ba, ko Libija sa??ma. B?rnistab? vald?ja mazu?u br?cienu kakofonija. Troksnis bija apdullino?s. – Kuru? – Libija jaut?ja, nesaprotot, k? s?kt. Vi?a v?l nebija neko izdar?jusi, kad jau bija ierauta jaunaj? pasaul?. – Kuru vien v?laties. Libija izv?l?j?s mazuli no tuv?k?s gulti?as: tuklu, vesel?gu, asto?as m?rci?as smagu puiku ar tum?u matu cekuli?u. Vi?a uzv?rds bija Burdzota. It??u, vi?a min?ja. Libija uzman?gi izc?la z?daini no m?kst?s gulti?as un iek?rtoj?s koka ??pu?kr?sl?. Mazulis kliedza v?l ska??k, kam?r Libija nes?ka ??poties. Sakarsus?, sarkan? seji?a atsl?ba, un mazu?a apak?l?pa notr?c?ja, vi?am pamaz?m nomierinoties. Libija nezin?ja nevienu ??pu?dziesmu, t?p?c klusi dzied?ja vien?go, kuru var?ja iedom?ties, k?du Rika Springf?lda hitu no asto?desmitajiem gadiem. Tas nebija nek?ds Br?mss, bet vi?as maig? balss, ??iet, bija iedarbojusies. Da?u min??u laik? mazais Burdzota bija cie?i aizmidzis Libijas rok?s. Vi?a nolika z?daini atpaka? gulti?? un pasniedz?s p?c cita puis??a. Vi?? izskat?j?s pavisam dusm?gs, seji?a sa??ob?ta nikn? grimas?. – Tu jau esi pa?dis, jaunais cilv?k, – Libija ?ukst?ja, l?n?m ??pojoties. – Kart? redzams, ka m?mi?a tevi pabaroja pirms nepilnas pusstundas. Tagad laiks miedzi?am. – Mazais D?asins nebija tik viegli nomierin?ms k? mazais Burdzota. Libija ??poj?s un klusi dzied?ja ar? ?im mazulim, viegli p?rejot no vienas rokdziesmas uz n?kamo, no Springf?lda uz Springst?nu. Vi?a jut?s p?rsteigta, ka zina tik daudz v?rdu. Pusaudzes gados p?c m?tes n?ves Libija bija sl?cin?jusi savas b?das m?zik?, klausoties kasetes un v?l?k kompaktdiskus stund?m ilgi. Tas bija labu laiku pirms iPod ?ras. Vi?a bija gul?jusi gult?, iegrimusi dziesm?s, kas pal?dz?ja tikt proj?m no pasaules un b?d?m par zaud?jumu. T?vs nekad nes?dz?j?s par ska?umu, bet ??ita saprotam, ka vi?ai vajag ska?u m?ziku. Kad vi?? apprec?j?s ar ?arl?nu, tas main?j?s. ?arl?na apgalvoja, ka tas neesot vesel?gi un Libija saboj??ot dzirdi. Libija bija paklaus?gi samazin?jusi ska?umu. Kad mazulis D?asins beidzot aizmiga, vi?a bija izdzied?jusi veselu kompaktdisku. Auklei D?eningsai bija taisn?ba. Pat atrodoties spiedzo?u z?dai?u du?a ielenkum?, Libiju bija p?r??musi miera un k?rt?bas saj?ta. Vi?u p?rpl?din?ja r?ma noska?a, bet vi?a ta?u tikai ??poja mazu?us. Raizes, kas nom?ca kop? darba zaud??anas, ??ita l?n?m izpl?nam. Bija t?, it k? vi?a ieietu cit? pasaul?. Viesm?l?g? sal?, kur? svar?g?kais bija tur?t rok?s mazuli un klusi dzied?t. – Nu, nu, – vi?a maigi sac?ja, pace?ot tre?o b?rni?u. – Pasaule nemaz nav tik slikta vieta. Tava mamma un t?tis tevi ?oti m?l?s. – Vi?a atbalst?ja jaundzimu?o pret plecu un maigi gl?st?ja t? muguri?u. ?erona atgriez?s v?l p?c k?da laici?a. – K? tad g?ja? – Lieliski. – B?rnistaba bija gandr?z pavisam klusa. – Cik pulkstenis? ?erona uzmeta skatienu rokas loc?tavai. – Tr?s. Esmu p?rsteigta, ka j?s palik?t tik ilgi. Libija samirk??in?ja acis. – Es te biju tr?s stundas? – ?erona bija n?kusi un g?jusi. Libija bija vi?u paman?jusi vair?kas reizes, bet nepiev?rsa lielu uzman?bu. – Tr?s stundas, – ?erona atk?rtoja. Neticami. Libija nesaprata, kur palicis laiks. – J?s lieliski pastr?d?j?t, – m?sa sac?ja, uzmundrino?i paplik??inot Libijai pa plecu. – Ceru, ka n?ksiet v?l. – Noteikti. – Pie durv?m ir saraksts. Pierakstieties. Priec?tos j?s redz?t atkal jau dr?z. Libija ierakst?ja savu v?rdu br?vpr?t?go sarakst? un dev?s proj?m. So?ojot atpaka? uz dz?vokli, vi?ai uzn?ca v?l??an?s ar k?du aprun?ties. Vi?a zin?ja, ka Robina b?s aiz?emta, bet vienalga pasniedz?s p?c t?lru?a. – Prokurat?ra, – draudzene ?si ierun?j?s. – Te Libija. Es tikko slimn?c? beidzu ??pot mazu?us. – Ko? – Robina nepaciet?gi pras?ja paskaidrojumus. – Es tev jau ?or?t st?st?ju, ka pieteicos slimn?c? par br?vpr?t?go, atceries? L?nijas otr? gal? iest?j?s klusums. – Tu ??poji… mazu?us? – J?, tr?s stundas. Nemaz ne??ita tik ilgi, un tas bija tik… mierpilni. Atkal klusums. – ?auj man to aptvert tie?i un skaidri. Tu pavad?ji p?d?j?s tr?s stundas, ??pojot z?dai?us. – Es izbaud?ju katru min?ti. Robina iesprausl?j?s. – Es uztraucos par tevi, Libij. ?oti, ?oti uztraucos. 7. noda?a P?c p?ris dien?m tre?dienas p?cpusdien? Libija atkal ierad?s slimn?c?, lai str?d?tu par br?vpr?t?go jaundzimu?o telp?. Vi?a uzvilka vienk?r?o, zilo virsvalku tie?i pirms ?eronas ien?k?anas. – Esmu tik priec?ga, ka j?s atn?c?t, – sac?ja vec?k? m?sa. – Br?vpr?t?g?, kas bija pl?nojusi n?kt no r?ta, netika, un man ir darba pilnas rokas. Izskat?j?s, ka ?eronai tie??m vajadz?gs p?rtraukums. – Starp citu, vai satik?t dakteri Stounu? – vi?a jaut?ja. Jaut?jum? izskan?ja gaidas, it k? Libijai b?tu noteikti bijis j?redz labais dakteris. – N?. – Libija iev?roja, ka vi?? ar? nebija iegriezies sporta z?l? vair?kus r?tus p?c k?rtas, bet vi?ai nekas nebija pret?. – Vi?? par jums ?or?t apvaic?j?s. – Vi?? jaut?ja par mani? – V?ders sa??audz?s t?d?s k? bail?s. Ja dakteris Akmens sirds mekl?ja vi?u, tas nevar?ja b?t nekas labs. P?d?jo reizi, kad abi bija tiku?ies sporta z?l?, vi?a apzin?ti skat?j?s citur, jo baid?j?s, ka v?rietis var?tu tur?t vi?u aizdom?s par nov?ro?anu. Ar? vi?? bija Libiju ignor?jis, un Libija par to bija pateic?ga. ?sten?b? Libija ar ?rstu nebija run?jusi kop? neveikl?s tik?an?s slimn?cas lift?. Cik nu vi?a pasp?ja saprast, vi?am bija probl?mas. Tom?r Libijas pr?t? tas viss bija pie??mis daudz v?rien?g?kas aprises. Vi?a negrib?ja dom? par ?o v?rieti, bet pie??ra sevi bie?i to dar?m, un tas vi?u bezgal?gi kaitin?ja. Vi?a nesp?ja iedom?ties, ko pastr?d?jusi, ka vi?? iztur?j?s tik strupi. – Dakteris Stouns grib?ja zin?t, kad j?s n?kamo reizi b?siet br?vpr?t?g?, – ?erona sac?ja. Libijai nebija skaidrs, ko ??da izvaic??ana var?tu noz?m?t, bet t?, protams, nebija laba z?me. ?erona nov?rs?s un izskat?j?s mazliet samulsusi. – Iesp?jams, es piemin?ju, ka j?s esat ?odienas gra?k? – ceru, ka tas nerad?s probl?mas. – Ak t?. – Ceru, ka jums nav iebildumu. – Es… n?, viss k?rt?b?. – Ja vi?? grib?ja noskaidrot attiec?bas, dro?i vien lab?k to dar?t tagad. – Parasti es t?du inform?ciju paturu pie sevis, – ?erona turpin?ja, – bet ir tik neparasti, ka dakteris Stouns ?eit, slimn?c?, izr?da par k?du interesi, un vi?? mani p?rsteidza nesagatavotu. Varb?t no daktera pl?sto??s negat?v?s vibr?cijas nebija v?rstas pret vi?u. Libijas v?ders sa??audz?s. Vi?ai bija tik maz pieredzes v?rie?u un sievie?u attiec?b?s, ka nebija skaidrs, k? iztur?ties. Lai gan vi?ai bija jau gandr?z ?etrdesmit gadi, reiz?m vi?a saskarsm? jut?s tik nem?kul?ga, un ?? noteikti bija viena no t?d?m reiz?m. Robina ar? nebija devusi nek?du m?jienu par savu jauno romantisko aizrau?anos. Vi?as abas bija tik l?dz?gas. Libijai bija aizdomas, ka tie?i t?p?c abas bija tik labas draudzenes. Robina ar? bija prec?jusies, bet vi?as laul?bai pien?ca gals, kad vi?a p?c p?ris gadiem atkl?ja v?ra atkar?bu no azartsp?l?m. Vi?a nekad nerun?ja par Kailu vai cit?m attiec?b?m, k?das vi?ai biju?as p?c ??ir?an?s. – Ja es satik?u dakteri Stounu, j?s neiebilstu, ja es iemin?tos, ka j?s esat pie mazu?iem, vai ne? – ?erona jaut?ja. Libija vilcin?j?s, nejuzdam?s dro?a, vai v?las ?o tik?anos. – Kas notiek ar jums abiem? – ?erona grib?ja zin?t. – Tikl?dz es piemin?ju vi?a v?rdu, j?s saspring?t. K?p?c t?? – Es ?sti nezinu. Es vi?am nepat?ku. ?erona savieb?s. – Neesiet smiekl?ga. Vi?? par jums nejaut?tu, ja vi?? t? justos. – Tad jau dro?i sakiet vi?am. – Libija saberz?ja rokas, nesp?dama nosl?pt, cik nervoza jut?s. – Vi?? ar? to dara, vai zin?j?t? – ?erona sac?ja. – Es atvainojos? Ko vi?? dara? – Vai vi?? b?tu iebaid?jis ar? citas sievietes? – Laiku pa laikam dakteris Stouns n?k uz mazu?u telpu un ??po z?dai?us. Ne jau regul?ri. Vi?am gan lab?k patiktu, ja es to nepiemin?tu. T?ds vi?? ir; Stouns it k? baid?s, ka slimn?c? k?ds var?tu uzzin?t parvi?a sirds maigumu, bet esmu redz?jusi dakteri ar ?imen?m, kuru mazu?iem ir k?da probl?ma. Vi?? ir paciet?gs un maigs. Pav?rojiet vi?u pati un redz?siet, ko es ar to dom?ju. Dakteris Akmens sirds ??po mazu?us? Vai vi?as run?ja par vienu un to pa?u cilv?ku? Tas izklaus?j?s neticami. It k? justu vajadz?bu uzspodrin?t vi?a t?lu Libijas ac?s, ?erona pa??poja galvu un turpin?ja: – Ikviena sieviete slimn?c? b?tu ar mieru daudz ziedot, lai tikai piesaist?tu vi?a uzman?bu, un nav jau nek?ds br?nums. Vi?? ir velni???gi gl?ts, veiksm?gs un turkl?t neticami labs ?rsts un cilv?ks. T?dai kombin?cijai vairums sievie?u nesp?j pretoties. Libija, iesp?jams, bija p?rsteidz?gi kritiski nov?rt?jusi dakteri. ?erona paplik??in?ja vi?ai pa plecu. – T? ir laba zi?a, ka vi?? vaic?ja par tevi. Libija itin nemaz nejut?s iedro?in?ta. Ieejot telp? ar mazu?u gulti??m, vi?as galva d?ca. T?pat k? iepriek? tur jau atrad?s m?sa, kas nesa jaundzimu?os m?t?m un atkal atpaka?. Iek?rtojusies ??pu?kr?sl? ar nemier?gu b?rnu, Libija dr?z vien aizmirsa par dakteri Stounu. Vi?a ar prieku un gandar?jumu v?roja, k? mazulis vi?as rok?s l?n?m aizmieg. ?eronai bija taisn?ba: cik mierpilna bija mazul??u ??po?ana. Klusi d?dodama, Libija nodzied?ja v?l vienu mier?gu rokdziesmu pop?riju, ar roku gl?stot b?rna kailo galvi?u. Vi?a sev sac?ja, ka ?is mazulis reiz izaugs par sp?c?gu, jaunu v?rieti, kur? lauz?s sievie?u sirdis. Dzimstot vi?a garums bija divdesmit divas collas, kas liecin?ja, ka reiz vi?? b?s gara auguma. Libija dom?ja, ka abi vi?a vec?ki ir gara auguma, bet tas jau bija tikai min?jums no vi?as puses. ??pojot mazu?us citu p?c cita, vi?a nesp?ja nepr?tot, k?da gan izv?rs?sies vi?u dz?ve. K?du potenci?lu vi?a tajos izt?loj?s redzam. Aukl?t b?rnus bija laba saj?ta. Laba k?d? gr?ti izskaidrojam? veid?. Libija d?ki m??in?ja izt?loties, k? jutusies vi?as m?te, pirmo reizi turot rok?s meitu. Tad vi?a juta k?du st?vam aiz muguras. Vispirms vi?a dom?ja, ka t? ir m?si?a, bet, n?… Dakteris Stouns. – J?s esat Libija, vai ne? – vi?? vaic?ja, sapratis, ka sieviete zina par vi?a kl?tb?tni. – J?. Dakteris Stouns, pareizi? Vi?? apg?ja apk?rt un nost?j?s vi?as priek??, izskat?damies gar? un musku?ots, draud?gs k? melns negaisa m?konis. Libijai bija gr?ti elpot, kur nu v?l run?t norm?l? bals?. – Filips, – vi?? ieteic?s. T?tad vi?i viens otru uzrun?s v?rd?. To bija labi zin?t, un dro?i vien t? bija z?me, ko k?ds divpadsmitgadnieks iztulkotu pareiz?k nek? Libija. – T? jau dom?ju, ka j?s st?vat man aiz muguras, – vi?a sac?ja, p?l?dam?s izklaus?ties mier?ga un nesatraukta. Vi?a gan ?aub?j?s, vai tas izdodas. Tom?r ?oti negrib?j?s, lai ?rsts zin?tu, cik tram?gai liek vi?ai justies. – Atvainojos, ja liku jums satr?kties. Dzird?ju, ka darbojaties k? br?vpr?t?g? mazu?u telp?. – J?… Es sapratu, ka man ir br?vs laiks, lai to dar?tu. – Vi?a nepiemin?ja iemeslu un no??loja pat to, ka pateikusi tik daudz. Vi?as ego jau t? cieta no bezdarbnieces st?vok?a. Atz?t to otram cilv?kam bija v?l gr?t?k. V?l slikt?k bija tas, ka vi?a nebija atradusi citu darbu jau m?ne?iem ilgi. – Saprotu… – Esmu juriste, – vi?a izsp?ra. – O! Lieliski. Libija nesp?ja klus?t. – Mana specializ?cija ir trasti un ?pa?umi… ?aj? jom? ?obr?d ir t?ds k? pieklusums. Bet ?rstiem jau t?ds negad?s, pareizi? – vi?a pavaic?ja, jau run?jot saprazdama, ka jaut?jums ir smiekl?gs. Par laimi, vi?? to ignor?ja. Mazulis vi?as rok?s iespiedz?s. Uz mirkli Libija bija piln?gi aizmirsusi, ka tur rok?s b?rnu. Vi?a pateic?s Dievam, ka jaundzimu?ais nebija izsl?d?jis no vi?as apsk?viena un noripojis uz gr?das. Vi?a sa??ra b?rnu nedaudz stingr?k. Libija saprata, ka dro?i vien vajadz?tu kaut ko sac?t, bet pr?ts bija tuk?s k? izslauc?ts. Paties?b? vi?a nesp?ja pateikt ne v?rda. – J?s ac?mredzot esat darbojusies ar mazu?iem jau agr?k, – vi?? ieteic?s sarunas uztur??anai. – Ak… – Izskat?s, ka j?s ar tiem j?taties br?vi. Br?vi? Vi?a? Ar mazu?iem? Paties?b? l?dz pag?ju?ajai ned??ai vi?a neatcer?j?s p?d?jo reizi, kad visp?r b?tu bijusi z?dainim tuvum?. Pirms se?iem gadiem. Tagad vi?a to skaidri atcer?j?s. D?uljeta, viena no juristu pal?dz?m, bija devusies dzemd?bu atva?in?jum?. Kad mazulis bija piedzimis, vi?a bija iegriezusies biroj? kop? ar meiti?u. Libijai pat nebija skaidrs, k? tas notika, bet z?dainis tika ielikts vi?ai rok?s, un vi?a to bija vair?kas min?tes tur?jusi. Kad D?uljeta bija atkal pa??musi meitu, Libija jut?s atvieglota. Tom?r vi?a bija k?uvusi par br?vpr?t?go b?rnaukli Sietlas slimn?c?. Libija ?sti neizprata, kas main?jies. Vai iesp?jams, ka main?jusies vi?a pati? Kop? tikusi atlaista – vi?a sar?v?s pat no domas par Burkhart, Smith & Crandall – , Libija vairs neaptv?ra, kas un k?da vi?a paties?b? bija. – Es grib?tu ar jums aprun?ties priv?ti, – Filips sac?ja, p?rtraukdams vi?as p?rdomas. Libija p?rsteigum? st?vi blenza uz vi?u, br?n?dam?s, ko gan vi?? t?du var?tu past?st?t. – K?p?c? Vi?? jaut?jumu ignor?ja. – Lai gan kafet?rija nav ide?la vieta, t? der?s. Vi?a samiedza acis. – Par ko ir runa? – Ir k?da lieta, ko es v?l?tos apspriest, – ?rsts sac?ja, it k? ?? atbilde b?tu pietiekams izskaidrojums. Libija savieb?s. Varb?t kas kas nebija k?rt?b? ar br?vpr?t?g? pieteikuma formu, bet tas neizklaus?j?s ticami, jo vi?a jau bija pie?emta. – Tas pras?s tikai da?as min?tes. – Vi?a vilcin?j?s. – Tas ir svar?gi. – Labi, – vi?a nedaudz negrib?gi piekrita. – Es beidzu trijos. – T? jau ?erona teica. Libija aptv?ra, ka joproj?m blen? uz vi?u un Stouns gaida atbildi. – Trijos, – vi?a atk?rtoja. – Kafet?rij?. Vair?k neko neteicis, ?rsts dev?s proj?m. Tikl?dz mazu?u telpas durvis aizv?r?s, Libija izp?ta elpu, ko neapzin?ti bija aiztur?jusi. Filips Stouns bija strups un pras?gs. Visvair?k vi?u kaitin?ja tas, ka bija ??vusi sevi iebied?t. Tikai tas vien, ka vi?? bija v?zdegun?gs dakteris, nepadar?ja vi?u lab?ku par jebkuru citu. Tom?r vi?a nesp?ja nepr?tot, ko gan ?rsts uzskata par tik svar?gu, ka grib to apspriest priv?ti. ?erona atgriez?s p?c da??m min?t?m. – Vai tas bija dakteris Stouns, kuru es te tikko man?ju? – vi?a jaut?ja. Smaids vi?as l?pu kakti?os liecin?ja, ka vi?a nevar?tu v?l vair?k priec?ties par ??du negaid?tu notikumu pav?rsienu. Vi?a gandr?z vai saj?sm? berz?ja rokas. – J?, vi?? bija iegriezies. – Libija no sirds cent?s neizr?d?t, cik neveikli ?rsts vi?ai lika justies. – Un? – ?erona turpin?ja, tum?i br?n?s acis gaidpilni iepletusi, jo dedz?gi v?l?j?s uzzin?t visus s?kumus par ?o ?so tik?anos. – Vai man n?ksies ar sp?dzin??anu izvilkt to no tevis? Ko vi?? grib?ja? – Vi?? teica, ka v?las apspriest k?du priv?tu jaut?jumu, – Libija atteica, iedom?jusies, ka ?erona var?tu kaut ko par to zin?t. ?eronas p?rsteigtais izskats gan liecin?ja, ka m?sa ir tikpat liel? neizpratn? k? vi?a pati. Tad vi?a l?n?m atplauka smaid?. – Man ??ita, ka tu vi?am pat?c, un man bija taisn?ba. – Es t? nedom?ju. – Libija nezin?ja, k? ?eronai radusies t?da doma, bet vi?a no tiesas ?aub?j?s, ka var?tu ??ist pievilc?ga dakterim Stounam. ?eronas smaids negras?j?s apdzist. – Piemini manus v?rdus. Libija nobol?ja acis. – Ak, l?dzu, – vi?a sac?ja. – Manupr?t, nevajag no t? izp?st vair?k, nek? vajadz?gs. Esmu p?rliecin?ta, ka vi?am ir k?ds nevain?gs jaut?jums vai l?gums. – Dom?, k? gribi, m???. Trijos Libija novilka slimn?cas virsvalku un n?kam?s min?tes pavad?ja, atjaunojot grimu un suk?jot matus. Ja nu n?ksies sastapt s?tanu vaig?, vi?a v?l?j?s izskat?ties, cik labi vien iesp?jams. Tas, ka vi?ai tas r?p?ja, tom?r bija v?l kaitino??k. Pa ce?am uz liftu pa??rusi mobilo t?lruni, Libija nobrauca l?dz vestibilam un uzrakst?ja ?szi?u Robinai. DR. STOUNS L?DZ APRUN?TIES PRIV?TI. NEZINU, KO LAI DOM?. Vi?a nospieda podzi?u “nos?t?t”, un Robinas atbilde par?d?j?s jau p?c da??m sekund?m. DAKTERIS AKMENS SIRDS? Libija uzrakst?ja NO SPORTA Z?LES un sa??ma atbildi SEKS?GS ?ALIS. Libija no??ob?j?s, izlasot p?d?jo zi?u. Vi?a nesaprata, ko sievietes saskata Filip? Stoun?. Ak, protams, vi?? labi izskat?j?s, bet rakstura zi?? vi?? bija n?grs k? bru?urupucis. Ieejot kafet?rij?, vi?a iemeta mobilo t?lruni somi?? un apst?j?s pie ieejas, lai atvilktu elpu un atrastu Filipu. Vi?? s?d?ja telpas dzi?um?, kur var?ja cer?t uz zin?mu priv?tumu. Libija dev?s pie vi?a ar t?du sparu un entuziasmu, ar k?du noties?tais var?tu tuvoties bendem pie kar?tav?m. Vien?g? doma, kas iedvesa optimismu, bija t?, ka vi?am noteikti ir pusdienu p?rtraukums un tas neb?s ilgs. Uz galda vi?a iev?roja divas tas?tes ka?jas. Vi?a izspieda vieglu smaidi?u, atvilka kr?slu un aps?d?s. Libija negrais?j?s izr?d?t, cik ?oti ?is v?rietis vi?u mulsina. – Nezin?ju, k? j?s parasti dzerat ka?ju, – ?rsts teica un pasniedza vi?ai kr?z?ti. – B?s labi. Par ko run?sim? – Libija aptv?ra kr?z?ti ar ab?m rok?m. Vi?? pal?koj?s rokas pulksten?, it k? grib?dams teikt, ka nav daudz laika, un vi?ai pret to nebija nekas iebilstams. – Galvenok?rt es grib?ju noskaidrot par mazuli. – Mazuli, – vi?a atk?rtoja. – To, kuru es tur?ju, kad j?s ien?c?t z?dai?u telp?? – Vi?a nevar?ja iedom?ties, ko var?tu past?st?t, iz?emot t? dzimumu un vec?ku uzv?rdu. – N?, n?. – Vi?? savieb?s un pakrat?ja galvu, it k? vi?as neprasme las?t domas b?tu kaitino?a. – Kad vi?am j?n?k pasaul? vai varb?t j?s pat neko nezin?t par to? Vai vi?? vis? nopietn?b? iedom?j?s, ka vi?a ir st?vokl?? ?obr?d vi?ai tehniski nebija t?das iesp?jas. Vi?a nebija bijusi kop? ar v?rieti kop?… Nu, nebija nek?das vajadz?bas cil?t ?o s?p?go tematu. – Es nek?d? zi?? nevaru b?t st?vokl?, – vi?a noteikti un skaidri bilda. – Un, ja es b?tu, varat b?t dro?s, ka t? neb?tu j?su dar??ana. Vi?a acis iedeg?s un rokas stingri aptv?ra tasi. Ne viens, ne otrs ka?ju nebija pat pagar?ojis. – Es nerun?ju par jums. Libija neizpratn? blenza uz vi?u. God?gi sakot, Stouna teiktais nebija saprotams, bet vi?? nebija izprotams jau kop? pirm?s tik?an?s min?tes, t?p?c vi?a nebija ?pa?i p?rsteigta. – Jums taisn?ba… t? nav mana dar??ana, un es vilcin?jos kaut ko teikt, bet tad man ??ita, ka tas j?dara. Saprotu, ka varb?t to nebija pareizi pat piemin?t. Vi?a pac?la labo roku piln?g? neizpratn?. – Atvainojos, bet man nav ne jausmas, par ko j?s run?jat. – J?su meita, – vi?? strupi izmeta. – Man nav meitas. – Vi?a pielika roku pie kr?t?m. – Es pat neesmu prec?jusies. – Nebija gan t?, ka v?ra tr?kums trauc?tu tikt pie b?rna. Ak kungs, ??iet, ?? v?rie?a kl?tb?tn? vi?a pat nesp?ja sakar?gi izteikties. – Meitenes, kas bija kop? ar jums todien, kad atnes?t cepur?tes priek?laikus dzimu?ajiem. – Keisija un Ava? – Viena no vi??m ir st?vokl?. Libija autom?tiski pa??poja galvu. – J?s mald?ties. – Vi?? noteikti k??d?j?s. – Vi??m ir tikai tr?spadsmit gadu. ?rsta seja nocietin?j?s, un vi?? k?uva uzst?j?g?ks. – Man ir pamatotas aizdomas, ka tum?matain? meitene ir st?vokl?. ?? inform?cija ne nieka nepal?dz?ja. – Vi?as abas ir tum?mates. – Tad t? bija meitene d?insos. – Vi??m ab?m bija d?insi. Vi?? pa??poja galvu. – Labi, tad meitene labaj? pus?. Libija piemiedza acis un sasprindzin?ja atmi?u, cen?oties atmin?ties, k? vi?as st?v?ja pie lifta. – Pa labi no jums vai no manis? – No jums. N?, no manis. Pa iek??jo sazi?as t?klu atskan?ja pazi?ojums, l?dzot dakteri Stounu nekav?joties atgriezties jaundzimu?o noda??. Filips piec?l?s. – Man j?iet. ??l, ka nevaru pal?dz?t k? vair?k. Man bija saj?ta, ka tas j?past?sta, jo meitenei j?aiziet pie ?rsta. Vi?ai vajadz?ga pien?c?ga vesel?bas apr?pe, gan vi?ai, gan mazulim. Es b?tu grib?jis konkr?t?k aprakst?t, kura no ab?m t? bija. Ja j?s neesat m?te, – vi?? pavilcin?j?s un tad pa??poja galvu, izskat?damies neapmierin?ts un no??las pilns. – Atvainojos par to… Tas bija tikai mans pie??mums. Labi, ne?emiet ?aun?, esmu p?rliecin?ts, ka dar?siet visu, kas j?su sp?kos. To pateicis, vi?? izsteidz?s no kafet?rijas. 8. noda?a Tur vi?? bija. Robina Hemlina iekoda apak?l?p? un dar?ja, ko var?ja, lai padar?tu r?m?ku satraukto sirdi. Tiesnesis Rojs Bolingers bija ieradies uz viet?j?s Juridisk? atbalsta biedr?bas r?kotaj?m pusdien?m labdar?bas l?dzek?u v?k?anai. Dabiski, vi?a bija cer?jusi to satikt, bet nevar?ja zin?t, vai vi?? ierad?sies. Robina bija apbr?nojusi Roju jau pirms vair?kiem gadiem, kad vi?i kop? str?d?ja pie k?das v?l??anu kampa?as. Nesen vi?a uzzin?ja, ka tiesne?a sieva pirms diviem gadiem mirusi. Cik vi?ai bija zin?ms, Rojs ne ar vienu netik?s. Robina neuzdro?in?j?s iev?kt inform?ciju, baidoties, ka kol??i var?tu paman?t vi?as interesi. L?dz pat p?d?jam laikam vi?a bija Roju apbr?nojusi tikai no att?luma. Rojs bija ietur?ts un god?gs, uzticams un laipns. Vi?iem bija kop?gi ar? daudzi politiskie uzskati. Ak, vi?a piln?gi skaidri bija ie??rusies ?aj? v?riet?. Bet Robina grib?ja iztur?ties v?si. Bezr?p?gi. Tie?a tuvo?an?s nebija vi?as stil?. B?s j?izsp?l? savas k?rtis piesardz?gi, t?, lai citi nepaman?tu. Parasti vi?a b?tu nos?t?jusi d?snu ?eku Juridisk? atbalsta biedr?bai un izvair?jusies no dal?bas pusdien?s. Vien?gais iemesls, k?p?c vi?a ieradusies, bija iesp?ja un cer?ba satikt tiesnesi Bolingeru. ?damistabas durvis v?l nebija atv?rtas. Tiesnesis st?v?ja rind? pie b?ra, kur pasniedza koktei?us. Starp vi?iem bija tr?s cilv?ki. Divi no tiem, kuri atrad?s starp vi?u un Roju, bija prec?ts p?ris, kurus vi?a nepazina. Abi aizraut?gi p??p?ja. Rojs pagriez?s un paskat?j?s vi?ai gar?m, varb?t mekl?jot k?du. Vi?? var?ja b?t sarun?jis pavadoni ?im vakaram. Vien?gais veids, k? to uzzin?t, bija pav?rot, vai vi?? nopirks vienu dz?rienu vai divus. Vienu dz?rienu. Vi?? pagriez?s atpaka?, paman?ja vi?u un pasmaid?ja. Robina atsmaid?ja pret? un pabr?n?j?s, cik smagi sit?s vi?as sirds, tom?r nesaspr?ga gabalos. Skatoties uz pas?kuma programmu, ko bija sa??musi pie ieejas, vi?ai tr?c?ja rokas. V?rdi skan?ja neskaidri, m??inot sl?pt satraukumu. – Labvakar, padomniec, – Rojs sac?ja, apst?damies vi?ai blakus. Vi?? tur?ja sarkanv?na gl?zi. Pinot Noir, ja vi?as min?jums bija pareizs. Ar? Robina labpr?t baud?ja v?nu, un vislab?k vi?ai gar?oja Oregonas tuvum? eso??s Villametas ielejas Pinot Noir. – Sveicin?ti, tiesnesi Bolinger, – vi?a sac?ja, p?l?dam?s izklaus?ties ikdieni??i. Vi?? nebija satrieco?i pievilc?gs v?rietis. Vi?i bija l?dz?ga auguma, aptuveni piecas p?das asto?as collas. Vi?a mati bija piln?gi sirmi un jau atk?pu?ies no pieres. Vi?? bija saglab?jis staltu st?ju un, lai gan bija desmit gadus par vi?u vec?ks, izskat?j?s dz?vessp?ka pilns un vesel?gs. Robinai vi?? ??ita ?oti pievilc?gs. Vi?a nekad nebija bijusi ties?, ko Rojs vad?tu. Vi?? neizties?ja krimin?llietas, lai gan vi?u tiesas z?les bija vien? un taj? pa?? Kingskauntijas tiesas sp?rn?. Vi?i reiz?m redz?j?s starp tiesas s?d?m. – Neatceros, ka b?tu agr?k j?s redz?jis k?d? no ?iem pas?kumiem, – Rojs sac?ja, apst?jies, lai pat?rz?tu. – Es… es nepiedalos bie?i, lai gan atbalstu labdar?bu. – Robina nekad nebija bijusi ?akla savies?gu pas?kumu apmekl?t?ja. Glu?i t?pat k? draudzene Libija vi?a bija salaul?ta ar darbu tik stipri, ka ?rpus tiesas ?kas vi?ai nebija ?stas dz?ves. ?imene un draugi bija br?din?ju?i, ka izties?t?s krimin?llietas main?s vi?as person?bu. K? gan cit?di? Darbs ar noziedzniekiem negl?bjami ietekm?ja ar? vi?u. Vi?a jut?s bezsp?c?ga main?t dom??anas veidu, un tom?r vi?ai bija nepiecie?ama k?da p?rmai?a… kaut kas vai k?ds, kam piev?rst uzman?bu. K?ds, kas nov?rstu domas no nejauc?b?m, ar kur?m katru dienu n?c?s saskarties ties?. K?ds, kur? pal?dz?tu atcer?ties, ka pasaul? past?v ar? labais, skaistais un m?lest?ba. Vi?a atcer?j?s, k? savulaik bija sm?jusies kop? ar tiesnesi Bolingeru un cik pacil?ta jut?s p?c kop? pavad?t? laika. – Jauki j?s satikt. – J?s t?pat. – Vi?a iedom?j?s piemin?t vi?a sievu, pateikt, cik apb?din?ta jut?s, kad uzzin?ja par Bolingeras kundzes aizie?anu. Paldies Dievam, vi?a sevi aptur?ja. Tas bija noticis pirms diviem gadiem, un l?dzj?t?bas izteik?anai piem?rotais laiks bija sen gar?m. Rojs virpin?ja rok? v?na gl?zes k?ji?u. Robina v?roja vi?a rokas. Labas rokas, vi?a dom?ja. Ne lielas vai mas?vas. Vienk?r?i vidusm?ra, gl?tas rokas. Rojs nekad nebija vi?ai piesk?ries, un Robina dom?ja par saj?tu, k?da b?tu, ja vi?a pirksti sl?d?tu p?r vi?as kailo ?du. Vi?ai nu gan ir bag?ta izt?le! Tom?r doma ??ita intri??jo?a, un vi?a nesp?ja to tik vienk?r?i izmest no pr?ta. Vi?? s?ka gatavoties promie?anai, un Robina izmis?gi mekl?ja k?du iemeslu, lai vi?u attur?tu. Tad vi?ai kas ien?ca pr?t?. – Tiesnesi Bolinger? – Rojs. – Roj, – vi?a izlaboja. Tie?i t? vi?a dom?s teica, bet b?tu bijis nepiedien?gi uzrun?t vi?u bez tiesne?a titula. – Man ir draudzene, ?oti laba draudzene, kura mekl? darbu saist?b? ar trasta fondiem un ?pa?umiem. Varb?t j?s zin?t k?du ?rmu, kas mekl? ??du darbinieku? – Kur j?su draudzene str?d?ja agr?k? – Burkhart, Smith & Crandall. – Ak j?, dzird?ju, ka vi?iem n?cies atlaist da?us lieliskus juristus. Cik ??l. – ?oti, – Robina piekrita. – Manu draudzeni sauc Libija Morgana. – Vi?? sarauca uzacis, cen?oties atmin?ties ?o v?rdu. – Elizabete Morgana, – Robina izlaboja, lai gan gandr?z visi sauca vi?u par Libiju. – Esmu dzird?jis par vi?u. Vi?ai ir laba reput?cija. Cent?ga darbiniece. – Vi?a ir vislab?k?. Vi?? paloc?ja galvu un pac?la roku pie sejas, paradums, kuru vi?a jau bija iev?rojusi. Vi?? t? r?koj?s, kad dom?ja un apsv?ra faktus. – ?aujiet man iev?kt inform?ciju, un es do?u zi?u. – Nesp?ju izteikt, cik ?oti vi?a to nov?rt?tu… Un es ar?, protams. – Jauki, ka j?s t? r?p?jaties par draudzeni. – Paldies. – Robina jut?s vain?ga. Vien?gais iemesls vi?as jaut?jumam bija v?lme v?rieti aizkav?t. Bija kl?t vi?as k?rta pas?t?t dz?rienu, un vi?a izv?l?j?s Pinot Noir. Rojs gatavoj?s aiziet, bet tad saminstin?j?s. – Jums gar?o v?ns? – ?oti gar?o, ?pa?i no Villametes ielejas. Vi?? pie??ieba galvu uz s?niem. – Man ar?. – Izskat?j?s, ka vi?? t?l?t apvaic?sies, vai vi?a ir nogar?ojusi k?das noteiktas dar?tavas ra?ojumu, kad k?ds tiesnesi pasauca. Rojs atvainoj?s. Vi?a samaks?ja par dz?rienu un dev?s proj?m, bet saj?ta bija t?da, it k? vi?a so?otu pa m?ko?iem. Pusdienas ??ita velkamies stund?m ilgi. Run?t?ji bubin?ja bezgal?gi. Robina zin?ja, ka nesp?tu atcer?ties nevienu v?rdu. Rojam gar?oja v?ns, vi?ai ar?. Robina pr?toja, vai vi?am patika sudoku m?klas, vai interes?ja ?ahs. ?s?s sarunas satraukta, vi?a pat nesp?ja ?st. Blakus s?do?? sieviete, pavir?i paz?stama advok?ta sieva, m??in?ja uztur?t sarunu, bet dr?z atmeta ?o m??in?jumu. Robinas pr?tu nodarbin?ja ?s? saruna ar Roju. Vi?a turpin?ja dom?t par visu to, ko b?tu var?jusi pasac?t… Robina dev?s proj?m no pusdien?m, cik ?tri vien var?ja, un izsteidz?s ?r?. Joproj?m bija gai?s, un, steidzoties uz automa??nu st?vlaukumu, vi?a pa??ma mobilo t?lruni un kontaktu sarakst? atrada Libijas numuru. – Sveika, k? iet? – Libija nebija no tiem, kam pat?k run?t pa t?lruni. Ar? Robina ar p??p??anu neaizr?v?s, bet abas run?j?s bie??k, kop? vi?a bija pierakst?jusies sporta z?l?. – Es ierun?jos par to, ka tu mekl? darbu, – Robina sac?ja. – Patie??m? – Draudzenes balss izklaus?j?s cer?ga. Robinai nebija ne jausmas, vai no t? kaut kas izn?ks. – Es run?ju ar tiesnesi Bolingeru. – Esmu dzird?jusi par vi?u, – Libija sac?ja. Draudzenes priec?gais satraukums lika Libijai justies vair?k nek? mazliet vain?gai. – Vai tu paz?sti tiesnesi Bolingeru? – J?… dom?ju, ka paz?stu. – Libija vilcin?j?s, ??ita, ka vi?a skaita divi plus divi. – K? tu vi?u zini? – Ties?… m?su tiesas z?l?m ir kop?gs vestibils. – Tu nodarbojies ar krimin?lliet?m. T? bija fakta konstat?cija, nevis jaut?jums. – Vai v?lies, lai atsaucu savu l?gumu? – Robina iedz?la. Tagad vi?a no??loja, ka kaut ko past?st?jusi Libijai. T? bija k??da, bet vi?a nesp?ja sevi aptur?t. Paties?b? vi?a bija grib?jusi pateikt Libijai, ka beidzot ir run?jusi ar v?rieti, par kuru slepen?b? sap?ojusi visus ?os m?ne?us. – Tu aizg?ji uz ziedojumu v?k?anas pas?kumu? Robina to bija no r?ta piemin?jusi sporta z?l?. Libija bija ??itusi p?rsteigta, ka vi?a nol?musi piedal?ties. T?pat k? Robina Libija parasti pa pastu nos?t?ja ziedojumu, un ar to ar? pietika. – Es tur biju, – Robina nomurmin?ja, v?l?dam?s, kaut neb?tu atv?rusi muti. – K? g?ja? – K? jau gaid?ju. C?lis un sald?ti zirn??i pusdien?s, garas runas, pamat?gs spiediens veikt ziedojumus. – Mani p?rsteidz, ka tu aizg?ji. Robina laida ?o piez?mi gar aus?m, jo negrib?ja atkl?t ?sto pas?kuma apmekl??anas iemeslu. Sekoja neveikla pauze, un Robina gatavoj?s sarunu beigt, kad ierun?j?s Libija. – Vai dr?kstu tev ko jaut?t? – Draudzenes balss k?uva krietni zem?ka, it k? vi?u kaut kas uztrauktu. – Atkar?b? no t?, ko. – Ja Libija grib?ja pratin?t par Roju, ?is temats neies cauri. Neviens nezin?ja, cik ?oti tiesnesis valdzin?ja Robinu. Nevienam tas nebija j?zina. T? bija tikai vi?as dar??ana. – Atceries, es tev s?t?ju ?szi?u par Filipu… Dakteri Stounu… kur? aicin?ja mani dzert ka?ju? – Skaistulis, – vi?a jokoja. – Nu, iemesls nebija t?ds, k?du es biju iedom?jusies. – Ak t?? – Robina nezin?ja sarunas izn?kumu un bija jutusi zi?k?r?bu, bet dom?ja, ka Libija pati visu izst?st?s, kad b?s tam gatava. Libija tikpat r?p?gi sarg?ja savu priv?to dz?vi k? Robina pati. – Vi??… grib?ja man past?st?t, ka viena no dzijas veikala meiten?m ir st?vokl? un to sl?pj. – Vai tie??m? – Tie??m… Vai nu Lidijas meita, vai vi?as draudzene. Robinai uz mirkli apklusa. – Vi?as ta?u ir b?rni. – Vi?a t?s atcer?j?s redz?jusi un dom?ja: ir jauki redz?t, ka divas mazas pusaudzes m?c?s ad?t. – Vi??m ir tr?spadsmit, – Libija sac?ja. Tr?spadsmit? Nu, tas bija maz, bet neb?tu pirm? reize, kad vi?a uzzina par k?du tik jaunu meiteni, kas ir st?vokl?. – Vi?? nekonkretiz?ja, kura meitene? – Robina vaic?ja. Libija nop?t?s. – N?, vi?u izsauca no kafet?rijas k?da steidzama gad?juma d??. Vi?am ??ita, ka man vajadz?tu zin?t, bet es nezinu. Man ?oti pat?k Lidija, bet es nezinu, vai man b?tu kaut kas j?saka. – Vai tu grib?tu, lai k?ds tevi inform?, ja t? b?tu tava meita? – Draudzene vilcin?j?s. – Es uzdevu sev ?o pa?u jaut?jumu un nol?mu, ka laikam grib?tu gan. Izskat?j?s, ka vi?am ir mazliet ne?rti par to run?t. Esmu p?rliecin?ta, ka tas vi?u nomoc?ja, cit?di vi?? to neb?tu piemin?jis. – Tad t?da ar? ir atbilde, – Robina vi?ai sac?ja. – Ja dakteris Stouns jut?s spiests par to run?t, vi?? to dar?ja, jo raiz?j?s par pusaudzi. P?c br??a Libija piekrita. – Vi?? uztrauc?s, ka meitene nesa?em pien?c?gu medic?nisku apr?pi. Padom?jusi par to, es s?ku pr?tot, vai vi?a visp?r zina, ka ir st?vokl?. – Tev var?tu b?t taisn?ba, – Robina piekrita un tad piebilda: – Tev j?parun? ar Lidiju. Draudzene ska?i nop?t?s. – Zinu… bet t? ta?u nav mana dar??ana. Situ?cija ir ne?rta, jo ?pa?i t?p?c, ka es ta?u nezinu, kuru meiteni vi?? dom?ja. – Un ja padom?, ka meitenei ir tikai tr?spadsmit gadu… Robina cent?s atmin?ties, k?da vi?a pati bija taj? vecum? – klusa un kautr?ga, attur?ga un ?akla skolniece… B?t?b? ?sta n??e. Ja abas dzijas veikala meitenes bija l?dz?gas vi?ai tolaik, vi??m neb?tu nek?das apjausmas par to, kas notiek ar ?ermeni. Pirms da??m ned???m Robina bija ties?, kur? aps?dz?ta bija ar? k?da vienpadsmit gadus veca gr?tniece. Meiteni un vi?as pusbr?li ties?ja par narkotiku tirdzniec?bu. Vienpadsmitgad?g? meitene liecin?ja pret savu pusbr?li, apgalvojot, ka vi?? ir b?rna t?vs un vi?a tikusi izvarota. Pusbr?lis apgalvoja, ka meitene to “grib?jusi” un pied?v?jusi savu ?ermeni apmai?? pret narkotik?m. Atkar?ga no kreka, st?vokl? un tikai vienpadsmit gadus veca. Ar tik kritisk?m situ?cij?m Robinai k? aps?dz?bas juristei bija j?saskaras katru dienu. K?ds br?nums, ka vi?ai bija izveidojusies ciniska attieksme pret dz?vi? No t? nebija iesp?jams izvair?ties, ja str?d?ja pie t?d?m liet?m k? vi?a. – Nezinu, vai esmu ?stais cilv?ks, lai to uz?emtos, – Libija nomurmin?ja. Robina, iegrimusi pati sav?s dom?s, bija zaud?jusi sarunas pavedienu. – Ja ne tu, kur? tad? – vi?a vaic?ja un strauji p?rg?ja pie n?kam? jaut?juma. – Cik labi tu paz?sti Lidiju? – Ne p?r?k… Dom?ju, ka nedaudz, – Libija sevi p?rlaboja. – Es to var?tu izdar?t, bet gandr?z nemaz nepaz?stu Lidiju, – Robina pied?v?j?s. – Es eju uz dzijas veikalu vien?gi tad, kad mammai j?nop?rk dzija. Un puse no t?m reiz?m, manupr?t, ir iemesla mekl??ana. – Iemesla mekl??ana? – Libija p?rjaut?ja. – J?, mana m?te dom?: ja es pietiekami bie?i iegriez??os dzijas veikal?, man iepatiksies ad?t. Vari man tic?t, esmu pret to im?na. Tev un manai m?tei tas der, bet es nepieskartos ad?madat?m pat tad, ja no t? b?tu atkar?ga mana dz?v?ba. Robinas m?te nesen bija apprec?jusies ar savu skolas laika m?lu un p?rc?lusies uz Floridu. Ac?mredzot saulainaj? ?tat? labi dzijas veikali bija reta par?d?ba. Varb?t tas bija veids, k? Ruta uztur?ja kontaktus ar meitu. Robina zin?ja, ka uztv?rusi m?ti k? pa?u par sevi saprotamu. Tikai p?c tam, kad Ruta p?rc?l?s, Robina bija sapratusi, cik ?oti vi?ai bija paticis atrasties m?tes tuvum?. Ziemassv?tkus vi?a bija pavad?jusi briesm?gi. Vien?gais tuvum? dz?vojo?ais radinieks bija divreiz ???ries br?lis. Grants bija uzaicin?jis vi?u pusdien?s sava d?la m?j?s, bet vi?a ?o iel?gumu nebija pie??musi. Robina p?r?k v?lu atsk?rta, ka m?te ir vi?as dro?ais enkurs. Libija savu m?ti bija zaud?jusi jau pusaudzes vecum?. No koled?as gadu sarun?m Robina zin?ja, ka p?c m?tes n?ves Libija jut?s zaud?jusi pamatu zem k?j?m, apmald?jusies emocion?lu v?tru plos?t? j?r?. Dro??b? vi?a bija, tikai iegrimusi k?d? gr?mat? vai klaus?dam?s m?ziku. Abas nodarbes pal?dz?ja pagl?bties no s?p?m par m?tes zaud?jumu un saj?tas, ka esi b?rene. Neilgi p?c dr?m?s Ziemassv?tku dienas Robina bija s?kusi nopietni dom?t par savu n?kotni. Vi?a negrib?ja atkal palikt viena. T?pat k? Libija Robina ilgoj?s p?c sakn?m: v?ra, b?rniem, m?r?a. – Ceru, ka nelieku tev mesties uz ambraz?ras, – Robina sac?ja. Vi?a neapskauda draudzeni par ??du uzdevumu. – Bet ac?mredzami tev b?s Lidijai j?izst?sta par visu ?o lietu. – Dom?ju, tev taisn?ba, – Libija nomurmin?ja, bet izklaus?j?s, ka vi?a b?tu gatava dar?t gandr?z jebko, lai izvair?tos no ??s sarunas. Robina sasniedza savu automa??nu un palika st?vam pie t?s, apsverot, k? Libijai lab?k run?t ar dzijas veikala ?pa?nieci. Ja vi?a b?tu t?, kurai j?run? ar Lidiju, k? vi?a r?kotos? No pr?ta neizg?ja vienpadsmitgad?g?s meitenes situ?cija. Ja tr?spadsmit gadus veca pusaudze bija st?vokl?, jaut?jums nebija saist?ts tikai ar vesel?bu. Svar?gi bija ar? tas, vai b?rna t?vs ir pilngad?gs. T? var?ja b?t izvaro?ana. Nevar?ja izsl?gt nepiecie?am?bu izvirz?t aps?dz?bu. Tikpat liel? m?r? k? ?tiska probl?ma tas var?ja b?t juridisks jaut?jums. – Es gatavojos tikt l?dz ??s lietas saknei. Ja k?ds ir izmantojis ?o meiteni… vi?ai vajadz?ga pal?dz?ba, – Libija sac?ja. – Ar? es par to iedom?jos, – Robina no?ukst?ja. – Varu iedom?ties, – Libija nomurmin?ja. – Ak, Robina, kas gan notiek ar m?su pasauli? 9. noda?a Libija ilgi un r?p?gi dom?ja, k? lab?k run?t ar Lidiju Gecu. Ja Filips b?tu ieradies sporta z?l? n?kamaj? r?t?, tas b?tu pal?dz?jis. Bet vi?a nebija, t?p?c nebija iesp?jas uzdot v?l k?du jaut?jumu. Robina mudin?ja Libiju iegriezties dzijas veikal?, cik dr?z vien iesp?jams, un aprun?ties ar Lidiju. Draudzenei jau viegli run?t. Vi?ai nevajadz?s skat?ties ac?s sievietei, kuru vi?a tik tikko pazina, un atkl?t, iesp?jams, satrieco?as zi?as. Visu p?rdom?jot, Libiju p?r??ma arvien liel?kas ?ausmas. Vi?a so?oja ?urpu turpu pa dz?vojamo istabu, skatoties pulksten? ik p?c piec?m min?t?m, l?dz pulksten desmitiem, kad atv?r?s veikals “Lab? dzija”. Vi?a atst?ja dz?vokli k?du br?di pirms desmitiem un nol?ma iet k?j?m, cerot, ka izkust??an?s iedvesmos veiksm?g?kam sarunas s?kumam. Vi?ai bija j?atrod pareizie v?rdi – ja t?di visp?r eksist?ja. – Lidij, tava tr?spadsmitgad?g? meita var?tu b?t st?vokl?. – K? gan lai pasaka kaut ko t?du? V?l?dam?s novilcin?t sarunu, Libija iegriez?s ziedu veikal? “Zuzannas d?rzs” un bez m?r?a to izstaig?ja. Ziedu smar?a garast?vokli neuzlaboja, k? vi?a bija cer?jusi. Vi?a pie??ra sevi dom?jam par ziediem, kurus tuvinieki un draugi bija ats?t?ju?i uz m?tes b?r?m. Pu??u bija tik daudz, ka da?u t?vs atdeva citiem. Libija izg?ja no ziedu veikala, neko nenopirkusi. Ieejot dzijas veikal?, ieskan?j?s zvani?? virs durv?m. Lidijas sej? atmirdz?ja viesm?l?gs smaids. Vi?a bija tik jauks, laipns cilv?ks, un Libija baid?j?s, ka jaunumi Lidiju satrieks. – Libij, jauki tevi redz?t. Vai ir k?da probl?ma ar b?rnu sedzi?u, ko tu adi? – N?… n?. – Vi?a pav?r?s apk?rt. Lidija bija viena. Vi?as m?sa M?rgarita bija vai nu pie vi?u m?tes, vai ierad?sies v?l?k k?da cita iemesla d??. – Cer?ju, ka m?s var?tu aprun?ties, – Libija sac?ja, izvair?dam?s skat?ties ac?s. Balss skan?ja klusu un par sp?ti vis?m p?l?m ?oti nedro?i. – Protams, Libij. – Draudzene aizveda vi?u veikala dzi?um? un autom?tiski iel?ja katrai pa tasei ka?jas. – Melnu, pareizi? – Pareizi. – Ak, cik ?oti vi?ai pietr?ka sald? kr?juma un cukura, bet atteik?an?s no tiem bija da?a no pl?na, k? nomest desmit liek?s m?rci?as. Lidija pasniedza vi?ai kr?zi, un abas aps?d?s pie galda. – Pat nezinu, k? lai ies?k, – Libija sac?ja, l?kodam?s sav? ka?j?. – Es par to nerun?tu, ja runa neb?tu par vesel?bu un ar? juridiska lieta, un, nu… – Vesel?bas un juridiska lieta? – Lidija p?rjaut?ja. Tagad vi?a ar? izskat?j?s satraukta. – Manupr?t, b?s lab?k, ja s?k?u no s?kuma, – Libija pied?v?j?. Vi?a cent?s dom?t par lab?ko veidu, k? taktiski skart galveno t?mu, bet nekas nen?ca pr?t?. Vien?gais veids, vi?a nol?ma, ir b?t tik tie?ai, cik vien iesp?jams. – J?, l?dzu, s?c no s?kuma. – Lidija tur?ja ka?jas kr?zi ab?s rok?s, it k? vi?ai vajadz?tu pietur?ties pie kaut k? stabila. – Atceries, kad es devos uz Sietlas slimn?cu kop? ar Keisiju un Avu pirms aptuveni pusotras ned??as? – Protams. J?s aiznes?t cepur?tes priek?laikus dzimu?ajiem mazu?iem. – Pareizi. Tur m?s lift? satik?m dakteri Stounu. – Ak j?. – Lidija nedaudz atplauka. – Gl?tais dakteris Stouns bija atst?jis lielu iespaidu uz meiten?m. – Vi?? mani pazina, jo m?s tren?jamies vien? un taj? pa?? sporta z?l?. – T? meitenes st?st?ja. Ac?mredzot Libija bija pateikusi vair?k, nek? pati aptv?ra. – Nesen vi?? l?dza iesp?ju aprun?ties ar mani… priv?ti. Lidija zino?i pasmaid?ja. – Patie??m? – Nedom? kaut ko t?du. Varu dro?i teikt, ka es personiski dakteri Stounu neinteres?ju ne maz?kaj? m?r?. – Ai, Libij, vai tu j?ties v?lusies? – N?, nepavisam ne. – Vi?a pa??poja galvu, nev?l?dam?s nov?rsties no galven?s t?mas. – Lieta t?da, ka vi?? uzskat?ja ?o sarunu par svar?gu, jo… – Ie?irkst?j?s zvani?? virs durv?m, nor?dot, ka Lidijai ir pirc?ja. Libija iek??ji novaid?j?s un piespieda sevi atlaisties kr?sl?. Vi?as ?ermenis bija sasprindzis k? karot?jai, dodoties c???. Visas saj?tas bija saasin?tas; dz?sl?s ?tri un sp?c?gi puls?ja adrenal?ns. Kam?r Lidija apkalpoja pirc?ju, ierad?s M?rgarita. Libija jau bija pieradusi pie vi?as strupaj?m manier?m un zin?ja, ka nevajag apvainoties. Vi?a nojauta, ka zem raupj?s ?rienes sl?pjas maiga dv?sele. Libija t?pat zin?ja, ka M?rgarita itin vis? kaism?gi aizst?v m?su, un v?l?j?s, kaut var?tu turpin?t sarunu ar Lidiju divat?. M?rgaritai nepatiktu, ja vi?a uztrauktu Lidiju. – Sveika, Libij, – M?rgarita sac?ja, noliekot somu mazaj? biroj?. Vi?a atgriez?s ar ka?jas kr?zi. Lidija beidza apkalpot pirc?ju, un gandr?z uzreiz veikal? ien?ca v?l k?ds. ?aub?dam?s Libija p?rdom?ja, vai neb?tu lab?k ierasties citreiz. Tad vi?a nol?ma: tagad vai nekad – cit?di vi?a zaud?tu drosmi. ??iet, Lidija jut?s t?pat, jo l?dza m?su pal?dz?t n?kamajai pirc?jai. – Mums ar Libiju ir neliela saruna. Vai tu var?tu mani aizvietot? – vi?a vaic?ja. – Protams. – M?rgarita nolika ka?ju s??us un dev?s uz veikala priek??jo da?u. – Labi, – Lidija sac?ja, atkal ie?emot savu vietu. – Ko tu gatavojies sac?t? Libija dzi?i ievilka elpu un uz mirkli aizv?ra acis. – Dakteris Stouns grib?ja run?t ar mani p?c tam, kad bijis redz?jis meitenes lift?, un vi?? ir p?rliecin?ts, ka viena no vi??m ir st?vokl?. – Kas? – Lidijas ?ok?t? balss ska?i p?rskan?ja visu veikalu. M?rgarita sastinga pusce??, t?pat ar? sieviete, kuru vi?a apkalpoja. – Vai jums tur viss k?rt?b?? – M?rgarita jaut?ja. – Viss ir labi, – Lidija nomurmin?ja. Vi?as acis cie?i skat?j?s Libij?. – Tas ir joks, vai ne? Libija papurin?ja galvu. Nelabums v?der? atgriez?s. – Es grib?tu, lai t? b?tu. – Vai… vai t? ir Keisija? – Nezinu, vai t? ir vi?a vai Ava. – Libija labpr?t b?tu iep?auk?jusi Filipu, ka vi?? nebija izteicies skaidr?k. Dakteris bija pie??mis, ka vi?a atcer?sies meiteni, kura st?v?ja vi?am pa labi, vai ar? tas bija vi?ai labaj? pus?? Intu?cija teica priek??, ka t? ir Ava, vienk?r?i p?c veida, k? vi?a iztur?j?s, bet vi?a nevar?ja b?t dro?a. Vi?a gandr?z pateica to ska?i, bet p?rdom?ja. Vi?a vienk?r?i nezin?ja. Lidija bija nob?l?jusi. Vi?a atb?d?ja m?kstos, br?nos matus no pieres un atst?ja roku tai piespiestu. – Breds k?du vakaru pie??ra Keisiju, kad vi?a m??in?ja slepeni izlav?ties no m?jas… T? nebija pirm? reize. M?s nezin?m, kurp vi?a dodas, un vi?a mums nesaka. Libijas v?ders sa??audz?s milzu mezgl?. Varb?t vi?ai nebija taisn?ba. – K? ar Avu? – Vi?a ir jauka meitene, bet, cik esmu redz?jusi vi?as vecmammu, nu, teiksim t?, vi?as dz?ves apst?k?i nav ide?li. T? var?tu b?t vi?a. – Dakteris Stouns sac?ja, ka Keisija vai Ava var?tu pat nezin?t par gr?tniec?bu. – K? vi?? var to zin?t? Paties?b? tas ir tikai min?jums, pareizi? – Lidija ??ita pie?eramies iesp?jai, ka t? nav paties?ba, bet viena liela k??da. Vi?as ?oks un netic?ba atspogu?oja Libijas pa?as reakciju, kad Filips bija v?rsies pie vi?as. Noteikti t?s bija tikai aizdomas, p?rsp?l?tas ba?as vai p?rpratums. Abas meitenes bija tik mazas un naivas. St?vokl?? Tr?spadsmit gadu vecum?? Tas vi?u ?ok?ja un sadusmoja. Tom?r Libija nesp?ja ignor?t to, ko zin?ja, nevar?ja izlikties, ka vi?? mald?tos. Vi?? bija ?rsts, nevis vi?a. – Neesmu piln?gi p?rliecin?ta, k? vi?? to var zin?t. Dakteris Stouns to neteica, bet vi?? bija pietiekami noraiz?jies, lai v?rstos pie manis. Man grib?tos, lai es sp?tu to s?k?k izskaidrot… Filips… M?s ar dakteri Stounu run?j?m tikai da?as min?tes, pirms vi?u izsauca ?rk?rtas situ?cijas d??. Kop? t? laika neesmu vi?u redz?jusi un neesmu var?jusi izjaut?t. Varb?t b?tu bijis lab?k uzgaid?t, bet visa ?? lieta tik ?oti nom?ca pr?tu, ka Libija nesp?ja to ignor?t v?l ilg?k. Kop? tik?an?s ar Filipu vi?a nakt?s slikti gul?ja. Lidijai s?ka tr?c?t rokas. Ja Libija vi?u paz?tu lab?k, vi?a b?tu pasniegusies p?ri galdam un satv?rusi Lidijas roku. Vi?a grib?ja to mierin?t, d?v?t Lidijai p?rliec?bu, ka viss b?s labi, bet vi?ai pa?ai t?s tr?ka. – K?p?c vi?? to atkl?ja tev? – Lidija vaic?ja. – Dakteris dom?ja, ka vi?a ir mana meita. – Ak t?. Zvani?? ie?irkst?j?s, pirc?jai atst?jot veikalu. P?c da??m sekund?m vi??m pievienoj?s M?rgarita. – Kas te notiek? – vi?a piepras?ja paskaidrojumu. Libija ??va atbild?t Lidijai. Lidija ar nekust?gu seju pal?koj?s aug?up uz m?su un s?kum? neteica ne v?rda. – Man tas j?p?rdom?… Man j?parun? ar Bredu. M?rgarita samiegusi acis, nop?t?ja Libiju. P?c da?iem neveikliem mirk?iem vi?a atkal atst?ja abas divat?. – M?s ar v?ru v?l?j?mies adopt?t mazuli, – Lidija ?ukst?ja. – Mums bija br?ni???ga soci?l? darbiniece, un tad k?du vakaru vi?a piezvan?ja. T? bija ?rk?rtas situ?cija, un vi?a mekl?ja vietu, kur maza meitene var?tu palikt tikai da?as naktis. Libija pam?ja. Vi?a atmin?j?s Keisijas st?stu par adopt??anu. – M?s Keisiju iem?l?j?m. Breds, Kodijs un es nol?m?m padar?t vi?u par da?u no m?su ?imenes. – Vi?a apklusa un izskat?j?s t?, it k? t?l?t var?tu sabrukt un izpl?st asar?s. Libija grib?ja kaut ko sac?t vai dar?t, bet vi?ai nebija ne jausmas, kas tas var?tu b?t. – Dien?, kad st?v?j?m tiesne?a priek??, lai pabeigtu adopcijas procesu, Keisija bija tik laim?ga un satraukta, ka pieskr?ja un apsk?va tiesnesi. – Asara norit?ja no vi?as acs kakti?a un lejup pa Lidijas seju. – Bet Keisija ierad?s kop? ar savu pag?tni… Libija var?ja tikai m??in?t to izt?loties. – P?d?jie se?i m?ne?i nav bijusi viegli, pusaud?a vecums un visi tie hormoni, kas s?k trakot… Keisijai s?k?s m?ne?reizes. – Lidija saknieba l?pas un piespieda pie t?m pirkstus. Vi?as plaksti?i aizv?r?s. Vi?a dzi?i ieelpoja un ??ita aizturam elpu. P?r seju noripoja asaras. – Lidij? – Libija jut?s bezpal?dz?ga. Vi?a dar?tu visu iesp?jamo, lai padar?tu notieko?o par neeso?u. Vi?a nek?d? zi?? negrib?tu ievainot jaunieg?t?s draudzenes j?tas vai rad?t probl?mas vi?as ?imenei. Lidija norija kakl? sak?pu?o kamolu un no?ukst?ja: – Es… es nezinu, vai Keisijai pag?ju?aj? m?nes? bija m?ne?reizes. Libijas v?ders sa??audz?s. – Viens no iemesliem, k?p?c es nol?mu kaut ko teikt, ir t?p?c, ka ir ar? juridisk? puse. Lidija st?vi vi?? noskat?j?s. – Ko tu ar to dom?? – Ja… ja Keisija ir st?vokl?, jums n?ksies noskaidrot, kur? ir t?vs. Ja vi?? ir vec?ks par asto?padsmit gadiem, p?c likuma t? ir izvaro?ana. B?s j?ierosina krimin?llieta. Vai Keisijai ir puisis? Lidija paloc?ja galvu. – J?, ir. – Cik vecs vi?? ir? – Es… nezinu. Dom?ju, vi?i ir aptuveni viena vecuma. Vi?? ir vidusskolas jaun?kaj? klas?; vi?i ir klasesbiedri. – Tr?spadsmit? – Libija nezin?ja, vai tr?spadsmit gadus vecam z?nam var b?t b?rns – ??dos jaut?jumos vi?a bija piln?gi nepieredz?jusi. – B?rni, kuri rada b?rnus… – Lidija no?ukst?ja. – Ko tu dom? dar?t? – T? nebija vi?as dar??ana, Libija atsk?rta. Ja ?aj? sare???taj? situ?cij? b?tu non?kusi vi?a pati, vi?a nezin?tu, k? r?koties. – Es… nezinu… Man j?aprun?jas ar v?ru. Dz?vesbiedrs, k?ds, ar kuru dal?ties uzliktajos p?rbaud?jumos, k?ds, ar kuru kop? raud?t un smieties. Libija no t? visa bija atteikusies, un k? v?rd?? No otras puses, D?o un Libiju laul?bas p?d?jos se?us m?ne?us saist?ja tikai nesapra?an?s. Vi?a visu dienu un bie?i ar? p?c darbdienas beig?m smagi str?d?ja un, atgriezusies m?j?s, bija nogurusi. D?o labpr?t?k nodev?s savies?gai dz?vei nek? vi?a. N?cis no lielas ?imenes, vi?? bija pieradis, ka apk?rt ir cilv?ki. Tad v?l bija jaut?jums par b?rniem. Vi?ai nekad nebija tam pieticis laika. Tom?r vi?a joproj?m ?ad un tad dom?ja par D?o. Vi?a no sirds cer?ja, ka biju?ais v?rs ir laim?gs, un priec?j?s, ka vi?? veiksm?gi veido savu dz?vi. Конец ознакомительного фрагмента. Текст предоставлен ООО «ЛитРес». Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию (https://www.litres.ru/debija-makombera/s-kt-aj-br-d/?lfrom=688855901) на ЛитРес. Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом. notes 1 Stone – ‘akmens’ (ang?u val.) (Tulk. piez.)