Dz?ves l?klo?i

Dz?ves l?klo?i Em?lija Gifina Vi?i bija skaista ?imene. Neviens nebija gatavs br?dim, kad laime un visa vi?u n?kotne k? trausla krist?la v?ze sa???d?s smalk?s drusk?s. K?d? ?imenei noz?m?g? dien? n?k gaism? piecpadsmit gadus sens nosl?pums. Kad liktenis p?rvelk treknu sv?tru visam, kas var?ja b?t, bet vairs nekad nenotiks, ir j?m?c?s dz?vot p?c jauniem noteikumiem. Em?lija Gifina Dz?ves l?klo?i Ar m?lest?bu – S?zijai Un Boba Gaipa piemi?ai PROLOGS Laiks ir vilt?gs, Daniels teica savai m?tei, b?dams v?l pavisam mazs. Kad tu gribi kaut ko izbaud?t, tas aizsteidzas nemanot. Kad gribi, lai kaut kas ?tr?k beigtos, tas velkas nebeidzami. Eleina G?rlenda ierakst?ja ?o cit?tu sav? dienasgr?mat?, t?p?c ka tas bija gudrs nov?rojums asto?gad?gam puikam. Daudz v?l?k vi?a atgriez?s pie t?, p?rlas?ja ierakstu un klus?b? nosprieda, ka to pa?u var teikt ar? par atmi??m. Kad tu v?lies kaut ko aizmirst, tas atgrie?as pie tevis ar brut?li ne??l?gu skaidr?bu. Kad v?lies atcer?ties, s?kumi m?dz izgaist no pr?ta glu?i k? sapnis, tuvojoties r?tam. Tagad t? notika ar vi?iem visiem, lai ar? vi?i tikai retumis par to run?ja, vismaz ne sav? starp?. Bija pag?ju?i teju piecpadsmit gadi, reiz? l?ni un piepe?i. Tas notika n?kamaj? dien? p?c Daniela divdesmit piekt?s dzim?anas dienas un tr?s dienas pirms Ziemassv?tkiem. Vi?? m?c?j?s Jeila Universit?tes Medic?nas fakult?tes tre?aj? kurs? un bija atgriezies m?j?s, lai pavad?tu tur br?vdienas p?c neirolo?ijas prakses, atvedot sev l?dzi draudzeni, Sofiju – skaistu augst?k?s sabiedr?bas anglieti, kuru Daniels reiz bija nod?v?jis par apburo??ko sievieti, k?du vi?? jebkad esot redz?jis. Abi satik?s jau vair?k nek? gadu, ta?u ?is bija vi?as pirmais brauciens uz Atlantu un pirm? reize, kad Sofija sastapa Daniela vec?kus un m?sas. Visi t?d? vai cit?d? m?r? jut?s satraukti, gaidpilni un cer?gi. Eleina raiz?j?s visvair?k: gan t?p?c, ka vi?a pieder?ja pie rai?pilno cilv?ku tipa, gan t?p?c, ka Daniela pieredze ar meiten?m nebija t? spo??k?. Vi?a vidusskolas laiku sirdspu??te bija uzm?c?ga, bet koled?as gadu draudzene cent?s vi?u kontrol?t. Tom?r jau da?as sekundes p?c abu iera?an?s Eleinu p?r??ma neiedom?jams atvieglojums, jo vi?a uzreiz sajuta sirsn?bu pret Sofiju. Robs vi?u nod?v?ja par sarg?t?ju, ac?mredzami lepodamies ne tikai ar to, ka vi?a d?ls m?c?s medic?nas fakult?t?, bet ar? ar to, ka vi?? ticis pie tik br?ni???gas meitenes. Daniela m?sas ar? atbalst?ja br??a izv?li: D?oziju ap?ilbin?ja Sofijas elegance un skaistums, un vi?a nesl?pti apbr?noja meitenes d?rg?s eiropie?u stila dr?bes un kurpes, kam?r Mereditai, kura bie?i vien p?rmeta m?sai seklumu, Sofija iepatik?s par sp?ti ??m lamat?m. Galvenais bija tas, ka visi redz?ja – meitene liek izpausties Daniela lab?kaj?m ?pa??b?m, un tas daudz ko noz?m?ja. Vi?? neap?aub?mi bija ?imenes spo??k? zvaigzne. Sofija nopeln?ja v?l vair?k punktu n?kamaj? r?t?, kad uzst?ja, ka Danielam un Robam nav j?atsak?s no sav?m tradicion?laj?m t?va un d?la dzim?anas dienas brokast?m kafejn?c?. Vi?a nosk?pst?ja Danielu uz atvad?m, izst?ma ?r? pa durv?m un tad pal?dz?ja Eleinai izcept ?okol?des torti, kas bija v?l viena G?rlendu trad?cija. – K?ds Daniels bija b?rn?b?? – Sofija apjaut?j?s, neveikli mais?dama sviestu p?c tam, kad bija atzinusies, ka neko nesaprot no ?diena gatavo?anas. Eleina br?di apdom?j?s un tad noteica, ka tagad vi?? esot tie?i t?ds pats k? vienm?r. Klasiskais ap??m?gais pirmdzimtais. Perfekcionists. Taj? pa?? laik? ar? j?t?gs un sentiment?ls, veikls un laipns. – Vien?g? at??ir?ba ir dusmu l?kmes, – vi?a smaidot piebilda. – Paldies Dievam, ka vi?? t?s p?rauga. – Ak t?? Tad vi?am m?dza uzn?kt dusmu l?kmes? – Sofija apjaut?j?s. Eleina pam?ja un tad izst?st?ja savu iem??oto dusmu st?stu – par reizi, kad Daniels sadauz?ja savas gu?amistabas sienu ar koka n?ju p?c tam, kad D?ozija bija ap??p?jusi ar roz? kr?ti?iem vi?a iem??ot?ko att?lu ar beisbola sp?l?t?ju Henku ?ronu. – V?l aizvien var redz?t vietu, kur ir pielabots apmetums, – vi?a sirsn?gi noteica. – Pagaidiet. Vai tas ir tas pats att?ls, kuru vi?? joproj?m n?s? l?dzi kabatas portfel?? – Sofija apjaut?j?s, un vi?as akcents padar?ja ikvienu izteikto v?rdu ?rk?rt?gi nopietnu. – Tas pats vien b?s, – Eleina atbild?ja un tad s?ka st?st?t par Daniela veiksm?go beisbola sp?li n?kamaj? dien? p?c notiku?? – un par to, k? vi?? bija ied?v?jis att?lu par savu laimes amuletu. Tovakar vi?i visi dev?s uz Blue Ridge Grill, lai nosvin?tu Daniela dzim?anas dienu. Izskat?damies atbilsto?i izsmalcin?ts Efeju l?gai, Daniels bija apvilcis ?aketi, ko papildin?ja sudraba apro?u pogas (Sofijas d?vana), un elegantas melnas kurpes ar garu eiropeisku purngalu, kas nepavisam nel?dzin?j?s nevieniem apaviem no Roba jaunekl?g?s garderobes. Vi?i abi ?ircin?ja viens otru, izk?pjot no automa??nas: Pie joda, kur tu t?das ??ri, Danij, puis?t…? Pazaud?ju op??u kurpes ar pu????iem… Tu esi izlietojis pietieko?i daudz matu ?elejas, lai nobeigtu zirgu… Man vismaz ir mati. Eleina zin?ja, ka vi?u apcel?an?s apliecina abu tuv?bu, un vi?as sirds iekv?loj?s pateic?b? un m?lest?b?, kam?r vi?i dev?s pie Roba alla? piepras?t? apa?? galdi?a net?lu no kam?na. Vi?a pat ?sti nebija attapusies, pa kuru laiku tas noticis, ta?u vi?as d?ls nu bija k?uvis par v?rieti un gandr?z jau par ?rstu, pa?u pirmo vi?u ?imen?. Ta?u ne tikai Danielam kl?j?s labi. Vi?a sprieda, ka visi atrodas sav? viet?. Robam bija labs darbs, un jau tr?s gadus vi?? nebija piesk?ries gl?z?tei. Vi?u laul?ba nebija ide?la, ta?u lik?s stabila. D?ozija un Meredita v?l aizvien auga: viena bija mazliet nevald?ma, otra krietni par daudz untumaina, ta?u abas cent?s piepild?t savus sap?us un stud?ja, lai k??tu attiec?gi par skolot?ju un par aktrisi. Sarunas tovakar bija gudras un dz?vas, liel?koties par jaun?kajiem notikumiem. Vienpadsmitais septembris v?l aizvien bija svaiga r?ta. Norit?ja kar? Afganist?n?. Enron korpor?cija bija pasludin?jusi maks?tnesp?ju, bet Vinona Raidere bija apzagusies veikal?. Un ar? par notikumiem, kas, ??iet, interes?ja tikai Danielu un Sofiju: augst?kais barometra spiediens uz Zemes nupat bija re?istr?ts Mongolij? un p?rsniedza t?kstoti hektopask?lu – m?rvien?bu, kas nevienam no p?r?jiem piln?gi neko neizteica, ta?u palika iegrav?ta vi?u atmi?? uz visiem n?kamajiem gadiem. – Tu esi briesm?gs ?ksts, – D?ozija k?d? br?d? iedunk?ja br?li, lai gan klus?b? apbr?noja vi?a pr?tu. Vi?a alla? bija pa??vusies uz savas person?bas sp?ku, ta?u t?da meitene k? Sofija lika vi?ai p?rv?rt?t uzskatus, un D?ozija ap??m?s nopietn?k uztvert m?c?bas koled?as p?d?j? gada laik?. Ar? Meredita tovakar p?rdom?ja savu dz?vi. Vi?a bija tikpat cent?ga un apzin?ga k? br?lis, ta?u liel?ka vientu?niece un bie?i vien sajuta tuk?umu, kuru ?sti nesp?ja izskaidrot. Varb?t t? bija m?lest?ba, vi?a tovakar dom?ja, v?rodama br?li kop? ar Sofiju. Varb?t tie?i t?s vi?ai pietr?ka. P?c vakari??m visi dev?s m?jup ?damistab? nobaud?t torti, un Eleina iz??ma no skapjiem lab?kos porcel?na traukus un sudrablietas. Robs aizdedzin?ja divdesmit piecas sveces, un vi?i visi ???bi dzied?ja (iz?emot Sofiju, kurai bija dzidrs sopr?ns) un noskat?j?s, k? Daniels uz br?di aizver acis un tad nop?? visas sveces vien? pa??mien?. – Ko tu v?l?jies? – D?ozija apjaut?j?s; katru reizi atrad?s k?ds, kur? uzdeva ??du jaut?jumu. Skaidrs, ka Daniels to nepateica. Vi?? tikai sazv?rnieciski pasmaid?ja, un p?c tam Robs sagrieza torti, bet Daniels atv?ra d?vanas – ?das portfelis no vec?kiem, flane?a pid?ama no D?ozijas, ilustr?ts izdevums par beisbolu no Mereditas. Vi?i visi dr?z vien dev?s pie miera, un Eleina izlik?s, ka nedzird gr?das d??u ??kst??anu pie viesu gu?amistabas. N?kamaj? r?t? vi?u agri pamodin?ja lietus bungo?ana pa jumtu un Roba krav??an?s, lai dotos ?s? braucien? uz Memfisu, p?d?jo reizi m??inot nok?rtot dar?jumu pirms gada beig?m. Eleina piec?l?s, lai pagatavotu vi?am kafiju un izvad?tu pa durv?m, un tad dev?s uz sporta z?li kop? ar meiten?m, kuras abas v?l?j?s zaud?t piecas m?rci?as svara, it ?pa?i apzinoties, ka p?c br?vdien?m skaitlis pieaugs l?dz desmit. Vi?as p?rn?ca m?j?s, ieg?ja du?? un pavad?ja dienas atliku?o da?u iep?rkoties, c?noties ar satiksmes sastr?gumiem un cilv?ku p??iem Lenoksa laukuma tirdzniec?bas centros, reizi pa reizei sapl??oties sav? starp?. Pamaz?m kr?sloja. Vi?as atgriez?s m?j?s, kad Daniels dev?s proj?m, lai pavad?tu Sofiju uz lidostu: vi?a bija rezerv?jusi vietu nakts lidma??n? uz Londonu. Lietus beidzot bija mit?jies, ta?u temperat?ra bija nokritusies, un vi?i st?v?ja piebraucamaj? ce?? drebin?damies, kam?r visi apsk?v?s un sask?pst?j?s, un nov?l?ja cits citam priec?gus Ziemassv?tkus. K?pjot automa??n?, Sofija v?l p?d?jo reizi pateic?s par viesm?l?bu. – Dr?z tiksimies, – Eleina atbild?ja, t?p?c ka vi?ai nepatika ardievas. Apm?ram p?c stundas, kad Eleina sai?oja d?vanas pie virtuves galda, Daniels iebr?z?s iek?? pa s?tas durv?m, atnesdams sev l?dzi v?ja br?zmu un Sofijas smar?u arom?tu. Eleina a?i p?rkl?ja ar ietinamo pap?ru ??bas, kuras bija iecer?jusi d?lam d?vin?t, un pav?l?ja vi?am neskat?ties. – Neskat??os, – Daniels noteica, no??podams galvu. Vi?? nekad nebija izr?d?jis p?rlieku zi?k?r?bu, at??ir?b? no m?s?m, kuras alla? paman?j?s samekl?t pat visveikl?k nosl?pt?s d?vanas. Daniels aps?d?s pie galda un nop?t?s, izskat?damies sap?ains: vi?? ac?mredzami jau bija s?cis ilgoties p?c Sofijas. – Kur ir meitenes? – vi?? apjaut?j?s. Par “meiten?m” Daniels alla? bija d?v?jis D?oziju un Mereditu. – Meredita ir aug??, sav? istab?… D?ozija ir izg?jusi… kaut kur. Daniels pam?ja un tad s?ka pal?dz?t m?tei sai?o?an?, pasniegdams vi?ai l?mlentes gabalus vai pietur?dams lent?ti ar ?k??i, kam?r vi?a s?ja. Vi?? nebija nek?ds lielais run?t?js, ta?u bija neparasti p??p?gs ?aj? vakar? un nesp?ja vien beigt j?smot par Sofiju. Daniels atkl?ja, ka vi?u attiec?bas esot nopietnas un vi?i esot ap??mu?ies iziet praksi ?irur?ij? vien? slimn?c?. – Tu dom?, ka vi?a b?s ?st?? – Eleina apjaut?j?s. – J? gan, – vi?? atbild?ja, uzl?kodams m?ti ar m?las piln?m ac?m. – Vi?a ir tik apbr?nojama… un es nesp?tu izt?loties v?l lab?ku m?ti saviem b?rniem. Eleina uzsmaid?ja d?lam, dom?dama, ka par sp?ti savai jaun?bai un godk?r?gajiem pl?niem, vi?? lik?s saprotam, kas dz?v? ir vissvar?g?kais. Vi?a pr?toja, vai par to j?pateicas vec?ku audzin??anai, vai ar? vi?? vienk?r?i t?ds bija piedzimis. Eleina nosprieda, ka pa druskai no abiem, un nosk?pst?ja Danielu uz pieres, kad vi?? izl?ma iet aug?? nomazg?ties du??. Pa ce?am uz savu istabu vi?? pag?ja gar?m Mereditas atv?rtaj?m durv?m. M?sa pac?la galvu un apjaut?j?s, vai var aiz?emties no vi?a Meisijas Grejas kompaktdisku. Daniels to atnesa un piekodin?ja Mereditai b?t uzman?gai un nesaskr?p?t disku. – Es jau neesmu D?ozija. Es neboj?ju mantas, – vi?a atbild?ja. Meredita zin?ja, ka vi?as sejas izteiksme ir dr?ma, ta?u neko nevar?ja tur padar?t: atlika tikai vainot tuvojo??s menstru?cijas, laika apst?k?us un vec?ko m?su, kura bija vi?u izvedusi no paciet?bas, iziedama no m?jas p?rlieku apsp?l?tos d?insos un p?rm?ru miniat?r? krekli??. – Vai viss k?rt?b?? – Daniels vi?ai apvaic?j?s. – Ko tu ar to gribi teikt? – Tu izskaties skumja. – Man t?da seja, – vi?a atbild?ja. Daniels aps?d?s uz vi?as gultas malas un uzdeva v?l da?us jaut?jumus par aktierm?kslas kursiem un to, vai m?sai k?ds pat?k. K?ds puisis. Vi?a pavilcin?j?s, gandr?z atkl?dama Danielam, cik vientu?a p?d?j? laik? j?tas, tom?r p?rdom?ja. Tad nu br?lis padev?s un aizg?ja mazg?ties. Kad vi?? bija proj?m, Meredita sajut?s vain?ga par to, ka nav neko pateikusi par Sofiju, par to, cik ?oti vi?ai meitene patikusi. Vi?a ap??m?s to izdar?t n?kamaj? dien?. R?t vi?a iztur?sies pret visiem m???k, vi?a sev sol?ja, aizv?rdama acis un ieklaus?dam?s, k? Meisija Greja dzied: “Es ticu, ka m?s ?urp atvedis liktenis.” Apm?ram p?c stundas, p?c ilgas, karstas du?as, Daniels atkal par?d?j?s virtuv?, kur vi?a m?te v?l aizvien no??m?s, apsienot ar lent?t?m kast?tes ar pa?tais?t?m siera standzi??m, kuras vi?a alla? d?vin?ja kaimi?iem. – A?i aizbrauk?u p?c k?da burgera, – Daniels pazi?oja. Eleina paraudz?j?s uz vi?u un sarauca pieri. – Ar slapju galvu? Tu saaukst?sies. Vi?? pa??ra savu Jeila Universit?tes beisbola cepur?ti un za?u ?alli no ??a pie durv?m un uzlika abus. Eleina apmierin?ti pam?ja un tad atkal piev?rs?s lielam, sarkanam pu??im. – Dr?z atgriez??os, – Daniels vi?ai pav?st?ja, atverot durvis. – Labi?i, – vi?a attrauca, ?oreiz nepaceldama galvu. Eleina nezin?ja, ka tas b?s p?d?jais v?rds, ko vi?a pateikusi savam d?lam. Daniela b?r?s Robs run?ja par ??m p?d?j?m dien?m, par to, cik vi?? bijis krietns d?ls, par to, cik ?oti vi?? m?l?jis savu ?imeni un draugus, un Sofiju. Vi?? run?ja par to, cik ?oti vec?ki lepoju?ies ar Daniela sasniegumiem un k? tie nob?l?ju?i sal?dzin?jum? ar vi?u lepnumu par d?la raksturu un l?dzciet?bu. – Vi?? ne reizi divdesmit piecu gadu laik? nelika mums vilties, – Robs noteica. Vi?a balss dreb?ja, klusuma br??i s?p?gi ieilga, vi?am cen?oties savald?ties. – Ne reizi. V?l?k Eleina iedom?j?s, cik daudzi cilv?ki no bazn?c? san?ku?ajiem tobr?d dom?ja, ka vi?as v?rs p?rsp?l?. Bez ?aub?m, t?vam pien?kas run?t superlat?vos par savu miru?o d?lu. Bez ?aub?m, vi?am pien?kas izt?lot ?o b?rnu par izcil?bu. Ta?u Daniels patie??m bija izcils, un da?k?rt vi?ai patie??m glu?i neizskaidrojam? k?rt? lik?s, ka vi?a izcil?ba padar?jusi d?lu uz??m?g?ku pret tra??diju. Ka tad, ja Daniels b?tu dzi?i samait?ts vai vienk?r?i parast?ks, bezm?r??g?ks, neapdom?g?ks divdesmitgadnieks, kur? katr? izdev?g? gad?jum? piedzertos vai p?rgul?tu ar gad?juma mei??m, tad varb?t vi?? v?l b?tu dz?vs. Ta?u vi?? bija zelta puis?ns, p?r?k labs ?ai pasaulei. Da?k?rt Eleina pat jaut?ja sev, vai vi?a b?tu ar mieru main?ties – t? bija viena no nebeidzamaj?m vari?cij?m par ne??l?go “ja nu” sp?li. Ja nu Daniels tovakar neb?tu braucis p?c tiem burgeriem? Ja nu vi?a b?tu uzst?jusi, ka pagatavos olu kulteni? Ja nu vi?a b?tu d?lu aizkav?jusi, lai sak?rtotu ol?vza?o ?alli, kas kar?j?s vi?am ap kaklu, viens st?ris gar?ks par otru? Ja nu vi?a b?tu vienk?r?i pieg?jusi kl?t, nosk?pst?jusi d?la nesk?to vaigu, pateikusi kaut ko, jebko, ne vien “labi?i”? Vi?a zina atbildes. Zina, ka ar to b?tu pieticis, lai Daniela automa??na nesasl?d?tu uz ledus M?rsmilas un Nortsaidas ielas krustojum? nepilnu divu j?d?u att?lum? no m?j?m. Un ka vi?ai nevajadz?tu satikties ar to l?dzj?t?go, sirmo policistu, kur? par?d?j?s durv?s aptuveni p?c pusstundas, patru?ma??nas b?kugun?m metot spoc?gus sarkanus un zilus zib??us uz mauri?a. Vi?ai nevajadz?tu zvan?t Robam, satraukum? spie?ot atk?rtojuma tausti?u v?l un v?l, l?dz vi?? beidzot atbild?tu no Memfisas lidostas. Vi?ai nevajadz?tu ska?i izteikt tos v?rdus un p?c tam pamodin?t Mereditu, lai atk?rtotu tos otro reizi. Vi?ai nevajadz?tu velt?gi censties sadz?t rok? D?oziju un tad braukt uz Greidija slimn?cu ar vienu no saviem trim b?rniem, egoistiski l?dzoties, lai kaut kas b?tu sajaukts, cerot, ka tas izr?d?sies jebkur? cits, tikai ne Daniels. Vi?ai neb?tu baiso atmi?u par to, k? nu jau biju?ais v?rs ierad?s slimn?c? v?l? nakt? un apsk?va abu miru?o d?lu, iz??ukstot vi?a v?rdu atkal un atkal, un atkal. T? viet? ?aj? otraj? realit?t?, taj?, ko vi?i visi velt?gi izt?loj?s, Daniels b?tu laim?gi apprec?jis Sofiju un k?uvis par t?vu diviem vai trim b?rniem. Vi?? kaut kur str?d?tu par ?rstu, visticam?k, ka ?eit pat, Atlant?, un main?tu pasauli, gl?bjot cilv?ku dz?v?bas. Vi?am aprit?tu ?etrdesmit gadi ?? gada beig?s, un t? b?tu vec?ka un gudr?ka versija par to jauno v?rieti, k?ds vi?? reiz bija. Cilv?ks, kur? saprot, ka nekas nav svar?g?ks par ?imeni. Ka m?lest?ba ir pirmaj? viet?. Vi?i cent?s cits citam to atg?din?t – visu to, par ko Daniels bija iest?jies un ko vi?? b?tu v?l?jies sagaid?t no savas ?imenes. Da?k?rt vi?i pat pie??ma l?mumus, dom?jot par vi?u, vai ar? izt?loj?s, ka vi?? noskat?s uz tiem no aug?as. Ta?u tas nesp?ja atvieglot vi?u s?pes vai vainas apzi?u. Tagad, p?c teju piecpadsmit gadiem, vi?? v?l aizvien bija miris, bet vi?i atrad?s turpat, kur vienm?r. V?l aizvien atcer?damies, no??lodami, pr?todami par to, kas b?tu, ja b?tu. PIRM? NODA?A D?OZIJA Ir pirm? skolas diena, cer?gs un jauns s?kums: vismaz t? es sev cen?os iest?st?t, st?vot savas v?r?g?s un k?rt?gi nomazg?t?s auditorijas – desmit z?nu un vienpadsmit meite?u – priek?? sav? izejamaj? t?rp?: zeltain?s baletkurp?t?s, pel?kas biks?s un s?rt?, ar p?rl?t?m iz??t? sv?ter?. Ar sakrustot?m k?j?m sas?du?ies uz aust? pakl?ja, da?i b?rni man plati uzsmaida, kam?r citu sejas izteiksmes ir neizdibin?mas: vi?i gaida, neizdarot secin?jumus. Taj? ar? sl?pjas pirm?s klases burv?ba. ?ie b?rni ir vienties?gi, starp vi?iem nav neviena p?rs?tin?ta. ?oti iesp?jams, ka vi?i ir dzird?ju?i par savu veiksmi lielaj? un nosl?pumainaj? skolot?ju loterij? v?l pirms ien?k?anas pa klases durv?m, kuras ir izrot?tas ar pap?ra k?avu, divdesmit vienu personaliz?tu putni?u un plak?tu, kas ??pojas koka zaros ar uzrakstu “Esiet sveicin?ti D?ozijas jaunkundzes ligzd?!” P?c ?etrpadsmit gadus ilga darba ?aj? pa?? pamatskol? esmu ieguvusi aspr?t?gas, ener?iskas un rado?as skolot?jas slavu. Mani neuzskata par stingru, bet ar? ne par viegli manipul?jamu. Pie reizes mani d?v? ar? par “skaisto skolot?ju”, un izskat?s, ka da?i vec?ki (gan t?vi, gan m?tes) to v?rt? tikpat augstu k? visu p?r?jo, ieskaitot patiesu inteli?enci, un ?is pie??mums mani alla? ir mulsin?jis un neskaidri kaitin?jis. Es ta?u zinu, ka nepasniedzu kvantu matem?tiku, ta?u taj? pa?? laik? iepot?ju b?rniem b?tiskas zin??anas, m?cot vi?iem saskait??anu un at?em?anu, pulkste?a paz??anu, naudas skait??anu un, pats galvenais, ?stu las??anu, atsl?dzot vi?u priek?? patska?u un l?dzska?u salikumu un abstraktu ska?u nosl?pumus, ier?dot, k? tie sapl?st kop? un izveido v?rdus, teikumus, piepilda gr?matu lapas, vienalga, ar vai bez bild?m. Da?iem tas atg?dina Murk??a dienu – ar? vienam otram manam kol??im, kuram patie??m vajadz?tu main?t profesiju, ta?u mani aizrauj ?is darbs, aizrauj skat??an?s, k? ik gadu aizvien jauniem b?rniem izveidojas vajadz?gais klik??is. Tom?r gaid?m pa vidu alla? jaucas melanholiskas izj?tas par to, ka vasara ir beigusies, un paz?stamie ?aubu un satraukuma asni, kas agr?k saist?j?s ar man?m pirmaj?m dien?m skol? – gan skolot?jas, gan skolnieces status?. Es jau iepriek? apsveru visus potenci?los ???r??us, pr?tojot, cik daudziem no maniem audz?k?iem b?s uzman?bas defic?ta sindroms vai disleksija, vai v?l k?das m?c??an?s probl?mas. Kuri krit?s izmisum? vai dusmosies, kad s?ks atpalikt no p?r?jiem? Kuru b?rnu vec?kiem b?s neiesp?jami izpatikt, kuri bombard?s mani ar elektronisk? pasta v?stul?m un telefona zvaniem, izsakot ?rm?gus ierosin?jumus par m?su m?c?bu pl?nu vai nor?dot uz gramatikas k??d?m man?s v?stul?s, aizbildinoties ar konstrukt?vu kritiku? (Lai cik daudzas reizes es p?rlasu savus s?t?jumus, gada laik? neizb?gami pien?k br?dis, kad nepareizi uzrakstu k?du v?rdu vai nepareiz? viet? ielieku komatu – ??das k??das nez k?p?c ??iet br?co??kas, ja t?s pie?auj skolot?js, nevis, piem?ram, advok?ts vai ?rsts.) Tad v?l ir satrauco?ais jaut?jums par Ediju K?rlailu, mana svar?g?k? biju?? Vila K?rlaila pirmdzimto. M?s ar Vilu iz???r?mies pirms daudziem gadiem – asto?iem, ja gribam b?t prec?zi, – ta?u es v?l neesmu tikusi vi?am p?ri, katr? zi?? ne piln?b?. Un es glu?i vienk?r?i nesp?ju notic?t, ka vi?a meita ir iedal?ta tie?i man? klas?: ?o faktu es velt?gi cen?os aizmirst, ies?kot savu runu, kuru ??d? vai cit?d? manier? atk?rtoju katru gadu. Sveicin?ti, meitenes un z?ni! Mani sauc D?ozijas jaunkundze! Esmu uzaugusi tepat Atlant? un pabeigusi D?ord?ijas Universit?ti. Man pat?k dz?vnieki, un es esmu izgl?busi suni v?rd? R?viss. Man ir viena m?sa un burv?ga ?etrgad?ga m?sasmeita v?rd? H?rpera. Mana m???k? kr?sa ir ko?i s?rt?, t?da k? mans sv?teris. Pie maniem va?aspriekiem pieder peld??ana, las??ana, k?ku cep?ana, dejo?ana un galda sp??u sp?l??ana. Es protu glab?t nosl?pumus un esmu uzticama draudzene. Ceru, ka j?s visi ?ogad sadraudz?sieties. ?oti priec?jos par iesp?ju iepaz?ties ar jums visiem un j?tos ?oti priec?ga par to, ka esmu k?uvusi par j?su skolot?ju! Tas izklaus?j?s visai labi, un aizraujo?ais izpild?jums aizvilka runu l?dz augst?kajai atz?mei, lai ar? dom?s es sadzird?ju koment?rus, kas bija apm?ram ??di: Katru reizi, kad es saku “D?ozijas jaunkundze”, man t? vien ??iet, ka tas izklaus?s p?c stript?zdejot?jas v?rda – k?d? vasar?, m?coties koled??, apdom?ju, vai nevajadz?tu par t?du k??t, t?p?c ka stript?zdejot?jas nopelna daudz vair?k nek? viesm?les. Un vair?k nek? skolot?jas. Man ir suns un m?sa v?rd? Meredita. Vi?a padara mani vai traku, un liel?koties es pavisam izvair?tos no vi?as, ja neb?tu manas m?sasmeitas H?rperas. Man bija ar? vec?ks br?lis, ta?u vi?? g?ja boj? autoav?rij? pirms daudziem gadiem, un par to es nem?dzu run?t, it ?pa?i ar saviem audz?k?iem. Man ??iet, ka jaut?jums par k?da m???ko kr?su ir garlaic?gs, t?p?c ka tas paties?b? ne par ko lielu neliecina (k? kr?sa – automa??nas vai maka, vai gu?amistabas sienu?), ta?u nez k?da neizskaidrojama iemesla d?? j?s visi pie??irat ?im aspektam ?rk?rt?gi lielu noz?mi, t?p?c es teik?u, ka ko?i s?rt?, jo aptuveni pusei no jums patiks mana izv?le, un vismaz tre?da?a no jums apbr?nos sagad??anos, ka mums ir vien?da m???k? kr?sa. Peld??ana nav nek?ds ?stais va?asprieks, tikai nodarbe, kuru es reizi pa reizei piekopju, lai nepie?emtos svar? un nek??tu par apal?ti (no visiem tiem cepumiem, kurus es sacepu un tad ap?du): izskat?s, ka j?s neesat to paman?ju?i un daudz nenosod?t. Man pat?k galda sp?les, ta?u lab?k sp?l?ju iedzer?anas sp?les kop? ar draugiem vai ar? eju ar vi?iem uz dej?m (vai es piemin?ju, ka b?tu var?jusi k??t par stript?zdejot?ju, kad biju par piecpadsmit m?rci??m viegl?ka?). Es protu glab?t nosl?pumus, it ?pa?i sav?jos, un tas ir labi, t?p?c ka tad, ja j?su vec?ki zin?tu kaut ko par maniem skeletiem skap?, vi?i var?tu s?kt v?kt parakstus, pieprasot manu atlai?anu. Draudz?ba man noz?m? visu, t?p?c man ir tr?sdesmit septi?i gadi un es nesp?ju samekl?t k?rt?gu v?rieti, ko apprec?t, un tas ir nom?co?i gan t?p?c, ka es negribu b?t viena, gan t?p?c, ka b?rnus es dievinu vair?k par visu pasaul?. Zinu, ka laiks iet uz beig?m, ja gribu tikt pati pie sav?jiem. L?dzu, izturieties labi cits pret citu, t?p?c ka vien?gais, ko es nepaciet??u, ir nejaukas meite?u (vai z?nu) izdar?bas – lai gan laim?g? k?rt? ?ie ni?i parasti s?k par?d?ties tikai n?kamaj? gad?, un tas ir v?l viens iemesls, lai m?c?tu pirmklasniekus. ?oti priec?jos iepaz?ties ar jums visiem, ieskaitot ar? tevi, Edija K?rlaila. Vai t?vs tev past?st?ja, ka vi?? mani pameta ?si pirms apprec??an?s ar tavu m?ti un tavas piedzim?anas? Dar??u, ko var??u, lai tev to nep?rmestu, ta?u, l?dzu, izr?di mazliet ??lsird?bas un nest?sti par savu laim?go m?jas dz?vi uz katra so?a. Es uzsmaidu vi?u aizraut?gaj?m, mirdzo?aj?m seji??m un saku: – Nu? Vai jums ir k?di jaut?jumi? ?etras rokas uz?aujas gais?, un, kam?r es pr?toju, kur?, visticam?k, neuzdos jaut?jumu, kas man ir apnicis, k?ds kust?gs z?ns ar izsp?ru?iem matiem un s?rtiem vaigiem izgr??: – Vai jums ir v?rs? Tie?i tr?s sekundes. Jauns rekords. Apsveicu, Veslij, es nodom?ju, pal?kodam?s uz vi?a lamin?to piespraudi ar v?rdu, kuru esmu pagatavojusi ned??as nogal?, un dom?s ap?emos iek?aut m?c?bu programm? vielu par to, ka gredzena tr?kums kreis?s rokas zeltnes? noz?m?: l?dzu, neuzdodiet jaut?jumus par laul?bu t?mu. Varb?t man to vajadz?tu iek?aut kaut kur pa vidu starp laika zi?u t?mu un ievadu metriskaj? sist?m?. Es izspie?u plat?ku un spo??ku smaidu, cenzdam?s nepiev?rst uzman?bu kamolam, kas sa??audzies kr?t?s. – N?, Veslij. Es neesmu prec?jusies. Varb?t k?dreiz! Un m??in?sim atcer?ties, ka vajag pacelt roku, pirms uzdot jaut?jumu. L?k, ??di, – es demonstr?ju, paceldama aug?up roku. – Labi? Veslijs ener?iski pam?j, bet es cen?os sev iest?st?t, ka Edija dro?i vien neko nezina par man?m attiec?b?m ar vi?as t?vu. Galu gal? jebk?das zin??anas par vi?a agr?ko personisko dz?vi nor?d?tu uz audzin??anas k??m?m – un es esmu p?rliecin?ta, ka Andreai K?rlailai piem?t nevainojamas sprie?anas sp?jas, kas papildina vi?as ide?lo gaumi, par kuru es sprie?u, slepeni iel?kojoties vi?as Pinterest lap?. Bezglut?na uzkodas! Pa?tais?ti Helov?na kost?mi! P?cdzemd?bu vingro?ana, ko varat izpild?t kop? ar b?rnu! Kr?su to?i, ko izv?l?ties laul?to gu?amistab?! Paldies Dievam, ka t?s sievietes Instagram un Facebook lapas ir priv?tas – neliela sv?t?ba no soci?lo t?klu dieviem. K? uz burvju m?jiena Edija pace? roku, cik augstu vien sp?dama, elkoni iztaisnojusi un izstiepusi pirkstus taisn? ce?? pret debes?m. Vi?a ir aiztur?jusi elpu, vi?as c??a kr?tis ir izg?ztas, ko?i zil?s acis platas un apa?as, atg?dinot man Svimija skatienu br?d?, kas es pieklaudzinu pie vi?a stikla b?odi?as. Es skatos tie?i vi?ai gar?m, lai ar? vi?a s?? priek?? un pa vidu, un atbildu uz t?l?k s?do?a b?rna jaut?jumu par manu m???ko ?dienu (diem??l t? ir pica) un tad par manu otro m???ko kr?su (??vas). – Hmm. Varb?t zil?. Vai za??. Vai oran??. Oran?? ir laba, – es velku laiku, a?i uzmezdama skatienu Edijai, lai m??in?tu saskat?t vi?as vaibstos k?du l?dz?bu ar Vilu. Meiten?te ir mantojusi Vila ol?vkr?sas sejas ?du un muti, un vi?as apak?l?pa ir krietni piln?g?ka par aug??jo, ta?u p?r?jie vaibsti pieder vi?as m?tei, kura bie?i vien par?d?s The Atlantan lappus?s – vai nu piek??vusies Vilam, vai prasm?gi poz?dama – roka s?nos, elkonis izv?rsts – kop? ar k?du no sav?m dizaineru dr?b?s t?rptaj?m draudzen?m. Esmu vi?u redz?jusi tikai vienreiz, pirms k?diem ?etriem gadiem ekolo?isk?s p?rtikas veikala graudaugu noda??, kad vi?a st?ma savu d?rgo, z?molu dr?b?s sa??rbto s?ko k?rt?gos, ar d?rgiem produktiem piekrautos rati?os. (Jau tolaik es zin?ju, ka b?rna v?rds ir Edija, sa?sin?jum? no ?denes, kas bija Andreas meitas uzv?rds.) ??rbusies meln? Lululemon treni?t?rp? un ie???cen?s, Andrea izskat?j?s nepiespiesti eleganta. Vi?as ?da mirdz?ja p?c nesena treni?a vai sejas proced?ras (varb?t abiem), vi?as locek?i bija gari un elast?gi, vi?as kupl?, cirtain? zirgaste sl?p?s zem beisbola cepur?tes. Es slepeni vi?ai sekoju pa trim n?kamaj?m noda??m, moc?dama pati sevi ar vi?as pa?apzin?go iztur??anos, graciozo gaitu un t??i nev?r?go manieri, ar k?du vi?a p?rskat?ja eti?etes, murmin?dama noder?gus koment?rus meitai. Ien?du pati sevi par t?du izseko?anu ikvienai vi?as kust?bai un sajutu kaut ko l?dz?gu kaunam, kad pa??mu no plaukta Andreas izraudz?to trife?u e??u, it k? ?is vien?gais, p?rm?ru d?rgais produkts var?tu mani par soli tuvin?t vi?as dz?vei – tai, p?c kuras es tik ?oti ilgojos. Nekas daudz nebija main?jies kop? t?s dienas, ja neskaita Edijas mazo br?l?ti Ouenu (v?l?k es izr??in?ju, ka tobr?d Andrea jau bijusi piecas ned??as st?vokl? ar vi?u). Nu es pie?eru sevi blen?am uz Ediju, kura pietur pacelto roku ar otru, demonstr?dama, ka vi?ai piem?t tikpat liels teik?anas potenci?ls k? vi?as m?tei. Atg?din?dama sev pa?ai, ka t? nav Edijas vaina, ja vi?as t?vs ir mani pametis, un ka es t? ar? neuzzin?ju, ko ies?kt ar to sasod?to trife?u e??u, un ka paties?b? man nemaz nevajadz?ja iepirkties taj? veikal?, kur produktu cenas nepavisam nebija sam?rojamas ar manu algu, es ar piespie?anos vi?u uzrun?ju: – J?? Edij? – ?, – vi?a ierun?jas ar apjuku?u sejas izteiksmi, ac?m skraidot apk?rt pa telpu, kam?r vi?as roka ?engani nosl?gst gar s?niem. – ?… es aizmirsu, ko grib?ju teikt. – Tas nekas. Nesteidzies, – es smaidot nosaku k? pats paciet?bas iemiesojums: iesp?jams, ka ?aj? laik? t? k??st par manu lab?ko ?pa??bu. Meiten?tes seja iemirdzas, it k? p?r vi?u ir n?kusi apskaidr?ba. – Ak j?! ?… vai jums ir draugs? – Edija jaut?, ieb?rdama s?li man?s r?t?s. Uzl?koju vi?u k?du sekundi ilg?k, kam?r p?riet paranoja, un tad vien? mirkl? izlemju melot. – J?! J?, man ir draugs, – es pazi?oju, izsliedama savu zodu par da??m coll?m un sa??augdama rokas kop?. – Un vi?? ir vienreiz?gs. Piln?gi vienreiz?gs. – K? vi?u sauc? – Edija c?rt pret?. – D?eks, – es atbildu. Tas ir mans m???kais z?na v?rds kop? pirm?s “Tit?nika” noskat??an?s reizes. V?l es esmu Kenediju fane, cenzdam?s vair?k piev?rsties D?ona Ficd?eralda bru?nieciskajai pusei, nek? visam tam, kas saist?s ar Merilinu Monro. – Un k?ds ir vi?a uzv?rds? – Edija neliekas mier?. – Prinss. D?eks Prinss, – es nosaku un tad pievienoju sap?ainu zemsv?tras piez?mi. – Diem??l D?eks nedz?vo Atlant?. – Un kur vi?? dz?vo? – apjaut?jas meitene v?rd? Fiona, ar brut?li apgrieztiem matiem un sav?du cekulu. P?rm?r?gi liela matu lente rot? vi?as galvu, glu?i k? izsmiedama neveiksm?go skolas s?kuma friz?ru. – ?frik?, – es saku. – Pareiz?k sakot, Kenij?. Vi?? ir miera uztur?t?ju ?rsts. Str?d? b?g?u nometn?. Meli ??iet dziednieciski, t?pat k? manas v?rdos neizteikt?s pavado??s domas: sa?em, Edij. Tavs t?tis darbojas priv?t? kapit?la p?rvaldes jom?, kas noz?m?, ka vi?? sp?l? golfu ar saviem zilasi?u draugiem un reizi pa reizei apgroza ?imenes naudi?u, kuru nav nopeln?jis. – Vai D?eks k?dreiz ir redz?jis lauvu? – apjaut?jas s?ks puika v?rd? Frederiks, ar klusu balsi, ta?u nevainojamu dikciju. Es uzreiz saj?tu simp?tijas pret s?ko Frediju, iedom?joties, ka vi?? var?tu k??t par manu m???ko skolnieku. (Lai ko vi?i jums teiktu, visiem skolot?jiem ir savi m?lu?i.) – Es ?sti nezinu, Frederik. Uzdo?u ?o jaut?jumu D?ekam v?l?k, kad m?s sarun?simies “skaip?” – un m?s to dar?m katru dienu. R?t var??u tev atbild?t uz ?o jaut?jumu, – es saku. Galu gal? ir mazliet gr?t?k atbild?t uz jaut?jumu par lauvu redz??anu, nek? sacer?t veselas transkontinent?las attiec?bas. T?l?k seko jaut?jumu j?ra par to, vai D?eks k?dreiz ir sastapies ar t??eriem vai aligatoriem, n?lzirgiem vai p?rti?iem. Pirmklasniekiem pat?k skaidr?ba. Paties?b? man t?pat, un, lai ar? ??iet k?rdino?i turpin?t sarunu par manu d?rgo un nesavt?go draugu, es zinu, ka pien?cis laiks ?emt situ?cijas kontroli sav?s rok?s un s?kt kaut ko m?c?t. Dienas p?r?j? da?a paiet gludi, kam?r es iegaum?ju skolnieku v?rdus un s?ku vi?us iepaz?t. Man pat liel?koties izdodas aizmirst par Vilu, l?dz Edijai izkr?t apak??jais kreisais priek?zobs, ?dot burk?nus ar m?rci launag?. Apak??jais labais priek?zobs vi?ai jau ir izkritis, ta?u vi?a gavil? glu?i k? zobu pav?lniece, kam?r klasesbiedri san?k apk?rt, lai apskat?tu asi?aino trofeju. B?dama veter?ne kust?gu un iztr?ksto?u zobu jaut?jumos, ieskaitot rau?anu, atra?anu un uzglab??anu, es pal?dzu vi?ai izskalot spraugu smagan?s un tad not?ru maz?ti?o zobi?u, ievietojot to vien? no Ziploc maisi?iem, kurus es glab?ju sav? rakst?mgald? tie?i t?diem gad?jumiem. No otras atvilktnes es iz?emu s?rtu l?mlapi?u un uzrakstu “Zobu fejai”, tad uzz?m?ju sirsni?u un ievietoju z?m?ti maisi??, to aizl?m?jot. – K? tu dom?, ko vi?a tev atnes?s? – es apjaut?jos, nol?kodam?s lejup uz savu apa??go sirsni?u un tad ieskat?dam?s tie?i Edijas skaistaj?s ac?s. – To pa?u, ko vi?a man atnesa par ?o zobu, – Edija saka, nor?d?dama uz muti un ar m?li pieskardam?s spraugai starp zobiem. Vi?as balss ir klusa un piesmakusi – t?da balss, kas k?du dienu padar?s pui?us vai trakus. – Un kas tas bija? – es apjaut?jos, dom?dama par vi?as m?tes balsi un apzin?dam?s, ka nesp??u notur?ties bez izl?ko?anas visa gada garum?. Jau tagad esmu uzdevusi vair?kus jaut?jumus par vi?as mazo br?l?ti un noskaidrojusi, ka Ouena iesauka esot O, ka vi?a gu?amistaba ir iek?rtota ar lidma??nu mot?viem un ka vi?? “bie?i ?em p?rtraukumus”. – Vi?a man atnesa dol?ra mon?tu, – Edija atbild, un tas liek manai sirdij k?rt?jo reizi sa??augties, reiz? sag?d?jot vil?anos par to, ka nevaru izt?lot Vilu un Andreu par p?rm?r?gi d?sniem vec?kiem. Vairums zobu feju p?rcen?as ar d?van?m, ta?u dol?rs ir sam?r?ga summa, turkl?t mon?ta ir cien?g?ka par sa?urc?tu banknoti. Sasod?ts. Pasniedzot maisi?u Edijai, es no??loju, ka esmu uzz?m?jusi sirsni?u uz lapi?as, satraukdam?s, ka vi?as vec?ki var?tu taj? saskat?t ko vair?k. Ta?u nu jau ir par v?lu kaut ko v?rst par labu, jo Edija jau ir satv?rusi maisi?u ar lepnu smaidu. Tad vi?a aizso?o l?dz savai vietai un ieb?? to savas s?rt?s, ar tauri?iem un monogrammu rot?t?s mugursomas aizmugur?j? kabati??. Cen?os sev iest?st?t, ka tas nav nekas liels, ka Andrea un Vils dro?i vien b?s p?r?k aiz?emti un p?r?k priec?gi, lai s?ki p?t?tu kaut ko tik nesvar?gu. Galvenais, es sev klus?b? saku, ka esmu laba skolot?ja un labs cilv?ks – un ka jauk? Edija ir peln?jusi to sirdi, lai ar? vi?as t?vs savulaik salauza man?jo. OTR? NODA?A MEREDITA – T?, ?odiena bija gal?gi gar?m, – D?ozija pazi?o, ien?kdama man? virtuv? un iztrauc?dama retu miera mirkli. Ir ceturtdiena, mana ikned??as br?vdiena, un es nupat esmu nos?din?jusi H?rperu pie televizora, lai var?tu p?rskat?t savu elektronisko pastu. Citiem v?rdiem sakot, man nav vajadz?ga sabiedr?ba, un, ja mana m?sa b?tu, teiksim, pirms tam piezvan?jusi, es vi?ai b?tu to pav?st?jusi. – Ak, sveika, Kimij, – es nosaku p?r plecu, atsaukdam?s uz kaitino?u kaimi?ieni no seri?la “Pilna m?ja”: vi?a ar? regul?ri iebr?z?s Taneru m?tn? bez klauv??anas. D?ozija, kura v?l aizvien skat?s seri?la atk?rtojumus, kas liecina ?o to par vi?as visp?r?jo brieduma pak?pi, iesmejas un nosaka: – Vai tie??m sagaidi, lai es zvan?tu pie durv?m m?j?, kur? esmu pavad?jusi visu b?rn?bu? Apspie?u v?l??anos atbild?t: j?, t?p?c ka t? vairs nav tava m?ja, m?s ar Nolanu to nopirk?m, punkts un basta, – vai ar? nor?d?t, ka mums ar v?ru ir vajadz?gs laiks divat? un m?s var?tu nodarboties ar seksu priek?nam?, vismaz teor?tiski. Tom?r es p?rvaru sevi un ?auju tam izskan?t k? retoriskam jaut?jumam, turpinot p?rskat?t savu elektronisko pastu. – Es gribu teikt, ka gal?gi gar?m, – D?ozija piebilst, nelikdam?s mier?. – Kas notika? – es apjaut?jos, atcer?dam?s, ka ?odien bija pirm? skolas diena, un juzdam?s p?rliecin?ta, ka atbilde ietvers k?du inform?ciju par Vilu vai vi?a sievu, vai vi?u meitu, kura ir iedal?ta D?ozijas klas?. Vi?a tikpat k? nav run?jusi ne par ko citu kop? klases audz?k?u saraksta sa?em?anas vasar?, izlikdam?s, ka ir sa?utusi par apst?kli, kas, cik man zin?ms, sirds dzi?umos vi?u iepriecina. D?ozijai pat?k dr?mas, kuros iesaist?ti vi?as piel?dz?ji, vienalga, agr?kie vai tagad?jie. Vi?a nop??as, atbalst?dam?s pret manu rakst?mgaldu. – Ar ko lai s?k? – D?ozija vaic?, kam?r es uzl?koju m?sas nobru??t?s zelta baletkurpes un atg?dinu vi?ai, ka pie mums nav pie?emts iek?telp?s staig?t ?ra apavos. – Nu beidz, Merij, – vi?a nosaka, it k? ?? b?tu pirm? reize, kad m?s par to run?jam. – Tu izturies t?, it k? es b?tu ien?kusi no s?du lauka. Tev patie??m vajadz?tu s?kt lietot k?das z?les pret saviem obses?vi kompuls?vajiem trauc?jumiem – esmu dzird?jusi, ka sertral?ns esot labs. Es vi?u p?rtraucu, pr?todama, vai tikai vi?a nav slepus izdibin?jusi, ka es tie??m lietoju sertral?nu. O????an?s man? z??u skap?t? b?tu tie?i vi?as dab?. – Pirmk?rt, tu noteikti b?tu var?jusi negribot uzk?pt kam t?dam, kas nav v?lams istab?s, kur?s m?s dz?vojam un ?dam. Turkl?t ?? ir m?su m?ja un m?su noteikumi. T?p?c… l?dzu. Vi?a mani p?rsteigti uzl?ko un tad nev?r?gi nomet kurpes; viena aizsl?d zem mana kr?sla. – Tavai zin??anai, es las?ju eti?etes sleju, un tur bija teikts, ka tas esot “bezgaum?bas kalngals uzaicin?t m?j?s viesus un tad likt vi?iem novilkt ko vair?k par virsdr?b?m”, – D?ozija nosaka, ar pirkstiem izveidodama gais? “p?di?as”, kam?r es izt?lojos, k? vi?a ieg?gl? jaut?jumu un tad iegaum? atbildi, kas vi?ai der, nepiev?r?ot uzman?bu visiem p?r?jiem viedok?iem, ieskaitot tos, kuri aizr?da, cik nehigi?niski ir staig?t pa m?ju ?ra apavos. – Nu, es neesmu tevi uzaicin?jusi ciemos, vai ne? – es saku, ar? izveidodama ar pirkstiem “p?di?as”. Zinu, ka past?v vismaz piecdesmit procentu liela iesp?ja, ka vi?a var?tu apcirsties un aizskriet, un ??s izredzes mani nebied?. T? k? D?ozijas ?das biezums alla? ir bijis atkar?gs tikai no vi?as v?l??an?s, un t? k? vi?ai neap?aub?mi noder?tu k?da bezmaksas terapija, vi?a tikai parausta plecus un patur sev p?d?jo v?rdu. – Nu, man ??iet, ka man var?tu b?t k?ju s?n?te. Nesaki, ka netiku tevi br?din?jusi. – M?s risk?sim, – es nosaku un tad ?eros v?rsim pie ragiem. Jo ?tr?k es ?au?u D?ozijai tikt gal? ar Vilu, jo ?tr?k vi?a aizbr?z?sies uz savu laim?go stundu vai v?l k?du bezj?dz?gu nodarbi, kuru ir iepl?nojusi p?c tam. – Tad k?da vi?a ir? Vila meita? – Vi?u sauc Edija. Sa?sin?jum? no ?denes. Tas ir Andreas meitas uzv?rds, – D?ozija nosaka un tad apklust, lai ar bas?m k?j?m aizstaig?tu l?dz ledusskapim un atv?rtu t? durvis. – Un, lai k? man grib?tos tev pav?st?t, ka vi?a ir izlutin?ta p?rgudrele… paties?b? vi?a man pat?k. Vi?a ir jauka, aizraujo?a un vis?d? zi?? burv?ga. – Tas ir lieliski, – es saku. – Lieliski? Tas nepavisam nav lieliski. Tas ir s?p?gi. Ikdienas atg?din?jums par to, k? man nav, – vi?a nosaka, pa?erot no apak??j? plaukta Nolana alus sk?rdeni, noraudama v?ci?u un iedzerdama krietnu malku. – Un varu der?t uz jebko, ka Vila K?rlaila kundze pieteiksies darbam vec?ku komitej?. Pagaidi vien. – Tu esi skolot?ja. Vai tad tu pati nevari izv?l?ties vec?ku komiteju? – es apjaut?jos, vienlaikus noraid?dama iel?gumu uz dzim?anas dienas ball?ti k?d? no t?m piep??amo atrakciju istab?m, kur?s b?rni, visticam?k, var dab?t smadze?u satricin?jumu vai k?du ?das slim?bu, nek? g?t k?du prieku. – P?d?jais v?rds pieder man. Ta?u tas ir br?vpr?t?gs pas?kums. Viss atkar?gs no t?, kura m?te ieskat?sies manis nos?t?taj? z?m?t?. Un ja vi?a b?s vien?g? br?vpr?t?g?… – D?ozija nop??as, atst?jot teikumu nepabeigtu. – Pirmk?rt, tev b?s vismaz pieci br?vpr?t?gie, – es nosaku, dom?dama par vis?m t?m ener?iskaj?m m?t?m H?rperas pirmsskolas grupi??. – Un pat ja n?, tu var?si izv?l?ties k?du citu m?ti un cer?t, ka vi?a par to neuzzin?s. Par sp?ti D?ozijas apgalvojumiem, ka skolot?ja darbs ir profesija, kas iztuk?o cilv?ku emocion?li, fiziski un gar?gi, man alla? ??iet, ka tas nav ?sti p?rliecino?i. Man vi?as darbs nemaz neliekas tik sare???ts, katr? zi?? ne sal?dzin?jum? ar mana juridisk? kantora politik?m un spiedienu, un it ?pa?i ?emot v?r? vi?as ikgad?jo desmit ned??as ilgo atva?in?jumu. – Ak, vi?a to uzzin?s, – D?ozija nosaka. – T?das lietas vienm?r n?k gaism?. Es pam?ju, ?audama vi?ai ?aj? zi?? patur?t virsroku. M?tes vienm?r run?. Paties?b?, ja vien Vila sieva nav p?rsteidzo?i taktiska vai neatrodas neiedom?jam? nezi?? par v?ra pag?tni, visticam?k, puse m??u jau ir dzird?ju?as baumas par vi?u b?rnu pirm?s klases skolot?ju. – Nu, es jau tev teicu, ka tev vajadz?ja iejaukties, – es saku, atcer?dam?s, k? biju vi?ai ieteikusi aprun?ties ar direktoru jau pirms vair?k?m ned???m, l?dzot p?rcelt ?o konkr?to b?rnu uz citu klasi “personisku iemeslu” d??. – Kad es sa??mu klases skol?nu sarakstu, jau bija par v?lu, – vi?a saka. – Tas jau bija nos?t?ts vec?kiem. – Nu un tad? – es prasu. – Tad vi?i zin?tu, ka es esmu likusi samain?t klases. – Nu un tad? – es atk?rtoju. D?ozija blen? uz mani un tad iedzer v?l vienu lielu alus malku. – M?lest?bas pretpols ir vienaldz?ba. Un kla?u samain??ana neb?tu vienaldz?gs g?jiens. – Nu, izseko?ana ar? ne, – es risk?ju piez?m?t. – Un tas tevi nekad nav attur?jis. D?ozija nosmaida, ac?mredzami uzskat?dama, ka izseko?ana ir kaut kas l?dz?gs goda z?mei. – Es neesmu izsekojusi Vilu gadiem ilgi. L?dz jaun?kajiem notikumiem. Turkl?t nevain?gu pabrauk??anos nevar d?v?t par izseko?anu. Es ta?u neapm?t?ju ar ol?m vi?a m?ju. Es tikai grib?ju redz?t, kur vi?? dz?vo. – Pareizi, – es piez?m?ju, dom?jot, ka Vils un vi?a sieva dro?i vien neuzskat?tu ??du brauk??anu gar vi?u m?ju par glu?i nevain?gu. Dro?i vien pareiz?ks apz?m?jums b?tu “spokaini satrauco?s”. – Vai esmu tev teikusi, ar ko vi?a brauc? – D?ozija apjaut?jas ar ?auna prieka pieska?u balsij. – Tu piemin?ji minifurgonu, – es nosaku, dom?jot, ka vi?as uzvara ir visai sekla. – Varb?t t? ir vi?a automa??na, – es piebilstu. – Nek?. Tai uz bufera bija ??rlstonas koled?as uzl?me, – vi?a saka. – T? ir vi?as skola. Vi?as automa??na. L?dzu, no?auj mani, ja es k?dreiz s?k?u braukt ar minifurgonu. – Vai tu aizmirsti, ka es braucu ar minifurgonu? – es apjaut?jos, pr?todama, vai D?ozija t???m cen?as mani apvainot, vai ar? tas vi?ai izdodas glu?i dabiski. – K? es var?tu kaut ko t?du aizmirst? – vi?a jaut?. – Negribu tevi apvainot. Galu gal? m?s ar tevi ac?mredzot esam ?oti da??das. – Ac?mredzot, – es nosaku, br?n?dam?s par to, ka mums ir vieni un tie pa?i vec?ki un audzin??ana. N?kamaj? mirkl? es iedom?jos par vien?go cilv?ku pasaul?, kuram bija t?di pa?i g?ni un b?rn?ba. Es paraugos pulksten? – tas r?da bez desmit se?i. Tas ir stabils ieradums katru reizi, kad atceros savu br?li. Ilgu laiku Daniels bija pirmais, par ko es dom?ju, no r?ta pamostoties, v?l pirms atv?ru acis vai pac?lu galvu no spilvena. Nu, p?c visiem ?iem gadiem man da?k?rt izdodas att?lin?t ?o mirkli l?dz r?ta c?liena vidum vai pat v?l?kam laikam, lai gan ?sti nezinu, vai to uzskat?t par pan?kumu z?mi vai par vainas apzi?as avotu. Lai mazin?tu p?d?jo, es nokrem??ojos un ska?i nosaku: – Varu der?t, ka Daniels b?tu braucis ar minifurgonu. D?ozijas seja apm?cas t?pat k? vienm?r, kad es pieminu Danielu. Tad vi?a papurina galvu un nosaka: – Pie joda, n?. ?irurgi nebrauc ar minifurgoniem. – Praktiskie ar maziem b?rniem brauc, – es atbildu, dom?dama, ka dz?v? nav nek? lab?ka par mazo podzi?u, kas autom?tiski atver sl?do??s durvis pirms bezpal?dz?g?s atvases piespr?dz??anas vai atspr?dz??anas. – Praktiskie ar maziem b?rniem un gaumes izj?tu… nebrauc, – D?ozija nosaka. – ?oti mazs paldies, – es nosaku, nikni pablenzdama uz vi?u. – Nav par ko, – m?sa smaidot atteic, apstiprin?dama manas aizdomas par to, ka zin?m? m?r? vi?ai pat?k konflikt?t, it ?pa?i ar mani. Es izm??inu veiksmi. – Run?jot par Danielu, vakar zvan?ja mamma… – Vai Daniels ar mammu tagad aizst?j viens otru? – Vai varu pateikt l?dz galam? D?ozija parausta plecus un tad izlabo manis teikto, t?pat k? m?dz labot savu skol?nu k??das. – J?, tu dr?ksti pateikt l?dz galam. – Vi?a piemin?ja piecpadsmito gadadienu, – es ies?ku, uzman?gi izv?l?dam?s v?rdus un juzdam?s aizvainota par to, ka man tas ir j?dara. Ja manos sp?kos b?tu main?t D?ozij? kaut ko vienu – un es v?l?tos main?t vi?? daudz ko –, tad es main?tu to, k? vi?a ir tikusi gal? ar Daniela zaud?jumu. To necaursitamo sienu, kuru vi?a ir uzc?lusi ap br?li un vi?a piemi?u. Tie?i t?pat, k? to izdar?ja ar? m?su t?vs. – Gadadiena? – vi?a iejaut?jas, satverdama alus sk?rdeni un tad nolikdama to atpaka? plaukt?, neiedz?rusi ne malka. – Es to nesauktu par gadadienu. – Paties?b? t? ir gadadiena. Vi?a papurina galvu. – Gadadienas saist?s ar svin?b?m. Laul?bas dz?ves gadi… da??di pozit?vi notikumi… nevis nelaimes gad?jumi un n?ve. Tas ir vair?k, nek? vi?a ir pateikusi par Danielu vair?ku gadu laik?, un nezin k?d? pervers? veid? v?rdi “nelaimes gad?jumi” un “n?ve”, kas ir izrun?ti ska?i, man atg?dina nelielu uzvaru. – Gadadiena ir datums, kur? kaut kas ir noticis. Vienalga, labs vai slikts, – es saku, turpin?dama run?t mier?gi. Gandr?z piece?os, lai apliktu roku D?ozijai ap pleciem, ta?u m?s neesam t?da ?imene, kas apskaujas. Vismaz neesam to dar?ju?i gadiem ilgi. T?p?c es palieku s??am pie rakst?mgalda un v?roju vi?u no dro?a att?luma. D?ozija norij siekalas, nol?kodam?s uz k?ju nagiem, kas ir nokr?soti ko?i oran?? ton?. Atceros, k? reiz es vi?ai teicu, ka cilv?kiem ar apa??giem k?ju pirkstiem vajadz?tu tos lakot neitr?los to?os. J?dom?, ka iztur?jos mazliet rupji, ta?u tas bija tikai joks. Vi?a tik un t? satrakoj?s un tad pav?st?ja man, ka apa??gi k?ju pirksti esot lab?ki par strup?m k?j?m, un varu apzv?r?t, ka vi?as nagi kop? t? laika vienm?r ir necie?ami ko?i. Kad vi?a nepace? skatienu, es nosaucu vi?u v?rd?: – D?ozij? Vai tu dzird?ji, ko es teicu? Vi?a atbild, ka j?, esot mani dzird?jusi. – T?p?c mamma grib, lai m?s kaut ko dar?tu. M?s visas tr?s. Varb?t pat pieaicinot t?ti. – Vi?ai vajadz?tu vispirms parun?t ar t?ti, – D?ozija no???cas. – Turkl?t vi?am ir jauna draudzene. – Tie??m? – es apjaut?jos, sajuzdama sa?utuma vilni, bet reiz? ar? greizsird?bu par to, ka m?sai ir tuv?kas attiec?bas ar m?su t?vu. – Kop? kura laika? – Kop?… es nezinu… jau vair?kus m?ne?us. – Vai es vi?u paz?stu? – es apjaut?jos, dom?jot, ka tas nevar?tu b?t nekas p?r?k nopietns – t?va Facebook profil? nebija ne mi?as no k? t?da, un vi?a draudzenes alla? to ir dar?ju?as: ievietoju?as fotogr?fijas, bie?i vien no ce?ojumiem vai no vi?a m?jas pie B?rtona ezera, un tad pievienoju??s vi?am, lai par?d?tos vi?a draugu sarakst?. Vi?a parausta plecus un nosaka: – Vi?u sauc M?rsija… Vi?a ir reportiere no tiesas z?les. – Tad D?ozija turpina druk?t uz iedom?tas klaviat?ras, kam?r es izt?lojos mei?u ar pamat?gu dekolt? un sarkaniem akrila nagiem. – Cik vi?ai gadu? – K?p?c tu vienm?r to prasi? – K?p?c ne? – Es nezinu… ap ?etrdesmit pieciem… ???rusies… divi d?li… Tad ko mamma ir iecer?jusi dar?t ?aj? d?vainaj? “gadadien?”? Pa?st pusdienas grezn? restor?n?? ?erties pie ???v??a dancin??anas? – D?ozij! – Es saraujos. – Kas ir? – vi?a noprasa. – Tu zini, ka mamma tic t?m ?rmotaj?m bl???m. – Vi?a netic ???v??a dancin??anai… Vi?a tic z?m?m. – Nu, tas ir smiekl?gi. Nav nek?du z?mju. Daniels neliek par?d?ties varav?ksn?m un nemet penijus uz asfalta, – D?ozija nosaka ar nepatikas pilnu sejas izteiksmi. – Un tu neesi atbild?jusi uz manu jaut?jumu. Ko vi?a ir iecer?jusi par godu baisa satiksmes negad?juma gadadienai? – Es nezinu, – nosaku. – Varb?t ekskursiju. – Vai tev tas ??iet pareizi? – D?ozija apjaut?jas, paceldama skatienu, lai iel?kotos man ac?s. – Kaut k?da atp?ta tropos… Es vi?u p?rtraucu, kam?r vi?a nav paguvusi ieskrieties, un nosaku: – Nedom?ju, ka te b?tu runa par pareiz?bu vai nepareiz?bu. Un es neko neteicu ne par atp?tu, ne par tropiem. Paties?b? vi?a piemin?ja ?ujorku. – K?p?c ?ujorku? – Sofijas d??. – K?das Sofijas? – Beidz, D?ozij… tu zini, k?das… Daniela Sofijas. M?sa pa??po galvu un nosaka: – Sav?di, ka vi?as v?l aizvien turpina kontakt?ties. Tas ir nevesel?gi. – Varb?t, – es saku. – Varb?t t?p?c vi?a grib turp aizbraukt. Lai visu nosl?gtu. – Nosl?gtu? Daniels nomira pirms piecpadsmit gadiem, Meredita, – vi?a nosaka ar t?raudcietu skatienu. – Es to zinu, – atbildu. D?ozija k?du br?di blen? uz mani, pirms atbild?t. – Un ko v?l tu zini? – Pirms pag?stu rea??t, vi?a turpina: – Vi?i b?tu iz???ru?ies. Vi?a b?tu salauzusi Daniela sirdi – vai otr?di. Un jebkur? gad?jum? mamma b?tu to meiteni ien?dusi un apvainojusies uz vi?u t?pat k? uz m?su visu biju?ajiem, un l?dz ?im laikam vi?a jau sen b?tu aizmirsusi t?du Sofiju. Bet t? viet?… – T? viet? Daniels aizg?ja boj?, – es nosaku, dom?dama, ka tas paties?b? izsaka visu. Daniels g?ja boj?, un tas main?ja visu, uz visiem laikiem. Un tas ir jaut?jums, kuru D?ozija, ??iet, alla? palai? gar?m neiev?rotu. D?ozijas seja k??st neizteiksm?ga, un vi?a pazi?o, ka ies aprun?ties ar H?rperu. Es nop??os un noskatos, k? vi?a iziet no istabas. P?c br??a izdzirdu, k? vi?as ar H?rperu ska?i smejas, apstiprinot vienu no ab?m teorij?m, kuras man alla? ir biju?as par savu m?su. Ka vai nu a) vi?a izmanto b?rnus, lai apsl?ptu savas paties?s pieaugu?a cilv?ka emocijas, vai ar? b) vi?a v?l aizvien pati ir k? b?rns. P?c tr?sdesmit jautr?bas min?t?m D?ozija atgrie?as virtuv? ar H?rperu pie rokas. M?sa samekl? savas kurpes un nosaka: – Labi. Tas bija re?li. Bet tagad man j?iet. – Uz kurieni tu iesi? – es apjaut?jos, lai gan paties?b? tas mani daudz neinteres?. – Man ir sarun?tas vakari?as ar Geibu, – vi?a atbild, iemezdama tuk?o alus sk?rdeni atkritumu spain?. – Vai tad j?s jau t?pat pietieko?i bie?i nesatiekaties, b?dami dz?vok?a biedri? – es apjaut?jos, pr?tojot, kad gan ?? situ?cija beidzot sasniegs kritisko punktu. Lai ko vi?i teiktu, es stingri ticu tam, ka v?rietis un sieviete nevar b?t “vienk?r?i draugi” – katr? zi?? ne tad, ja vi?i dz?vo vien? teritorij?. – Tu justos p?rsteigta. Mums abiem ir ?oti k?s?jo?a sabiedrisk? dz?ve, – D?ozija atbild. – T? notiek, ja cilv?kiem ir draugi. Vi?a v?r? savu apgalvojumu pret mani, jo alla? ir uzskat?jusi, ka draudz?b? kvantit?te ir svar?g?ka par kvalit?ti. Jo vair?k fotogr?fiju tu public? un jo vair?k cilv?ku taj?s ir redzami, jo tev ir jautr?ka dz?ve. Vi?a ir tr?sdesmit septi?us gadus veca sieviete, kurai nav izdevies atbr?voties no popularit?tes koncepcijas. – Labi, – es saku. – Nu tad izpriec?jieties. – Noteikti. Paldies, – vi?a nosaka, p?rmezdama somu p?r plecu. Tikm?r H?rpera rausta D?oziju aiz rokas un l?dzas, lai vi?a neiet proj?m. Glu?i negribot es saj?tu aizkaitin?jumu un iedom?jos, ka meita nekad tik aizraut?gi neiebilst pret manu promb?tni. No otras puses, ir mazliet gr?t?k b?t m?tei, nek? laiku pa laikam ievelties iek?? un pat?lot jautro krustm?ti. – Man j?iet, m?lul?t, – D?ozija nosaka, pietupdam?s, lai nosk?pst?tu H?rperas apa??go vaidzi?u. Tad vi?a piece?as un dodas uz priek?namu. Sekodama vi?ai, ieraugu m?sas telefona ekr?n? Geiba v?rdu un varu tikai izt?loties, ko vi?a tam st?sta par mani. – At?, D?ozij, – es nosaku, piepe?i glu?i sav?d? k?rt? v?l?dam?s, kaut vi?a neietu proj?m. Lai t?s b?tu m?s abas, kuras gras?tos kop? aiziet vakari??s. – At?, – vi?a nosaka un, neatraudama skatienu no telefona, dodas ?r? pa durv?m un uz priek?u pa celi?u. K?du br?di noskatos m?sai paka? un tad pasaucu vi?u v?rd?. D?ozija pagrie?as, lai pal?kotos uz mani, un vi?as garie, gai?ie mati nopl?vo p?ri sejai. – J?? – Vai tu vismaz padom?si par to, par ko m?s run?j?m? – es apjaut?jos, negrib?dama ska?i izkliegt Daniela v?rdu. – L?dzu? – Ak j?. Skaidrs, – D?ozija nosaka nev?r?g? ton?, kas liecina, ka vi?a ne tikai melo, bet ar? grib, lai es zin?tu, ka vi?a melo. – T?l?t pat s?k?u dom?t. TRE?? NODA?A D?OZIJA – ?staj? br?d?, – es saku Geibam, kad vi?? pievienojas man “Tr?s viet?jo” b?r?; ?? ir viena no m?su ierastaj?m kafejn?c?m. Nor?du uz vi?a pan?to j?rasvelnu un auksto arb?zu zupu, ar kuru piekuku?oju vi?u, kad Geibs man pav?st?ja, ka esot p?r?k noguris, lai pieceltos no d?v?na. Geibs ir ?diena baud?t?js uz robe?as ar ?diena apustuli, un vi?u vienm?r iesp?jams motiv?t ar n?kamo malt?ti, it ?pa?i tad, ja es apsolos izmaks?t – ko es ar? izdar?ju ?odien, nos?tot vi?am ?szi?u no m?sas m?jas. – Ko vi?a izdar?jusi ?oreiz? – vi?? apjaut?jas. V?l pat neesmu Geibam neko izst?st?jusi par m?su sarunu, tikai to, ka vi?? man ir vajadz?gs, lai v?rstu par labu “Mereditas efektu” – tas ir manis izgudrots apz?m?jums vis?m t?m nejaukaj?m izj?t?m, kuras m?sa bie?i vien man sag?d?. – P?rie?u pie vi?as p?c br??a, – es saku. – Ta?u nu visu p?c k?rtas. Pasniedzu Geibam savu telefonu un noskatos, k? vi?? lasa elektronisk? pasta v?stuli, kuru sa??mu automa??nas novieto?anas br?d?. No k?: Andrea K?rlaila Datums: 18. augusts Kam: D?ozef?nei G?rlendai Temats: Klases vec?ku komiteja Cien?t? D?ozef?ne (jeb D?ozijas jaunkundze)! Paldies par lielisko pirmo skolas dienu. Edija p?rn?ca m?j?s piln?gi saj?smin?ta, un es zinu, ka tas ir liels J?su nopelns. Paldies ar? par to, ka nos?t?j?t m?j?s Edijas zobi?u. Esmu p?rliecin?ta, ka ar? Zobu feja jut?sies pateic?ga par J?su r?p?m. Nos?t??u br?vpr?t?go pieteik?an?s veidlapu r?t, ta?u grib?ju jau uzreiz pateikt, ka esmu ar mieru k??t par vienu no t?m kandid?t?m, kuru v?rdi b?s sarakst?ti uz izlozes lapi??m. J?tos dro?a, ka varu b?t noder?ga, nodro?inot komunik?ciju ar citiem vec?kiem. Jebkur? gad?jum? ar nepaciet?bu gaidu tik?anos ar Jums atv?rto durvju dien?. Esmu dzird?jusi par Jums (un J?su ?imeni) daudz laba no Vila. Pasaule ir maza, vai ne?!     Ar cie?u     Andrea – Interesanti, – Geibs novelk, uzlikdams manu telefonu uz b?ra letes man priek??. – Ko tu par to dom?? Tas man Geib? pat?k. Vi?? vienm?r jaut?, ko es dom?ju, pirms pav?st?t man, ko dom? vi?? – glu?i pret?ji Mereditas un paties?b? ?au?u vairuma pieejai. – ?sti nezinu, – es saku. – Varb?t tas ir no s?rijas “turi draugus sav? tuvum? un ienaidniekus v?l tuv?k”? – Varb?t, – Geibs nosaka. – Ta?u es te nesaskatu nor?des par k?du t?lejo??ku mot?vu. Protams, iz?emot ac?mredzamo pielabin??anos skolot?jai. – Un k?das nor?des tu te saskati? – es jaut?ju, alkdama p?c Geiba bezkaisl?g?s anal?zes. – Paties?b? tikai piekl?j?bu. Es negrib?gi pam?ju. B?tu daudz viegl?k ien?st Vila sievu, nek? tikt gal? ar iesp?ju, ka paties?b? vi?a var?tu b?t pat?kams cilv?ks. – Vai tu esi vi?ai atbild?jusi? – vi?? apjaut?jas, malkodams SweetWater 420 ??irnes alu, kuru es ar? biju vi?am pas?t?jusi. – V?l ne. – Bet atbild?si? – J?, n?ksies, – es saku. – Noteikumi paredz, ka mums j?atbild uz vec?ku elektronisk? pasta v?stul?m. – Un tu vienm?r iev?ro noteikumus, – vi?? paironiz?. – Paties?b? j?. Vismaz skol?… Dom?, es var?tu vi?u izv?l?ties par klases vec?ku komitejas p?rst?vi? – Ko tas ?sti noz?m?? – K? jau Andrea tik dai?run?gi nor?da, tas noz?m? komunic??anu ar cit?m m?t?m, – es saku, palielinot sarkasma devu un p?rsp?l?jot fran?u akcentu, lai gan pati nezinu, ko gribu ar to pateikt, atskaitot p?rmetumu par tik pretenciozu v?rdu izv?li. – Nu tad pamet vi?ai kaulu, – Geibs saka. – Tas b?s labas gribas ?ests. Es savelku seju grimas?. – J?z?t, D?o. Tev patie??m vajadz?tu nomierin?ties jaut?jum? par Vilu. T? ir seno laiku v?sture. – Es zinu, – nosaku, dom?dama, ka man kop? Vila ir bijusi vismaz viena liela ??ir?an?s un v?l k?ds pusducis vil?anos. – Paties?b? es pat nedom?ju, ka tu jebkad b?tu vi?u patiesi m?l?jusi, – Geibs saka. Esmu dzird?jusi vi?a teoriju ?aj? jaut?jum? jau agr?k un gribu tai tic?t, ta?u man tas nekad nav ?sti izdevies, it ?pa?i tagad, kad esmu iepazinusies ar Vila mazo meiti?u. Iedom?jos par spraugu vi?as zobos un saj?tu ilgas, kas robe?ojas ar paties?m s?p?m. – Tas ir smiekl?gi, – es saku. – Skaidrs, ka es vi?u m?l?ju. Geibs parausta plecus. – Tava r?c?ba nor?da uz pret?jo. Tu pati izjauci t?s attiec?bas. – Nemaz, – es nosaku, dom?jot, ka tie?i vi?? jau nu labi zin?ja, cik sare???ti tas paties?b? bija. – J?, – vi?? saka. – Un tagad paskaties tik uz tevi. – Ko tu ar to gribi teikt? – Tu esi non?kusi tik t?lu, ka ?d c?kga?as burgerus kop? ar mani, – vi?? nosaka, b?dams ?sts pa?noniecin??an?s karalis. – Kas vainas c?kga?as burgeriem? – es smaidot nosaku, jau tagad juzdam?s lab?k. Geibs ir bijis mans lab?kais v?rie?k?rtas draugs jau ilgu laiku. T? es vi?u vienm?r saucu, lai ar? nezinu, k?p?c pieminu dzimumu, ja vi?? glu?i vienk?r?i ir mans lab?kais draugs. Vi?? b?tu m?c?jies man? klas? un ar? ir audzis Atlant?, ta?u p?rg?ja uz Zieme?atlantas vidusskolu p?c tam, kad vi?u izmeta no Loveta skolas par ielau?anos datorsist?m? un savu draugu atz?mju izlabo?anu (lai ar? vi?am nebija nek?das vajadz?bas labot pa?am savas atz?mes). T?p?c, ja ne?em v?r? kop?gu pazi?u esam?bu, m?s viens otru nepazin?m l?dz p?d?jam kursam D?ord?ijas Universit?t? ?si p?c Daniela n?ves. Geibs ierad?s uz vi?a b?r?m l?dz ar visu savu ?imeni, ta?u tas vien nebija nekas neparasts, t?p?c ka burtiski simtiem cilv?ku ierad?s atvad?ties un visa ceremonija man?s atmi??s ir gal?gi izpl?dusi. Iev?roju vi?u p?c tam, kad Geibs man v?l?k ats?t?ja ar roku rakst?tu z?m?ti. Tur nebija teikts nekas briesm?gi dzi??, tikai tas, ka vi?am esot ?oti ??l un ka vi?? alla? esot uzskat?jis manu br?li par savu paraugu “praktiski vis?d? zi??”. To dar?ja daudzi cilv?ki – Daniels bija visnota? lielisks puisis, ta?u tas, ka Geibs bija pap?l?jies, lai izteiktu savu apbr?nu, daudz ko noz?m?ja. T?p?c tad, kad p?c da??m ned???m ieraudz?ju vi?u East West Bistro At?n?s, es pieg?ju kl?t un pateicos. Vi?? pam?ja, un es jau gaid?ju, ka sekos neveikl? iztauj??ana par to, k? man kl?jas. Ta?u vi?? to nejaut?ja, tikai v?lreiz atk?rtoja, ka vi?am ?oti ??l, un tad main?ja tematu, par ko es biju tikpat pateic?ga k? par jebk?du l?dzj?t?bas v?stuli. M?s norun?j?m visu atliku?o vakaru, un, kad kafejn?cu sl?dza, vi?? pavad?ja mani l?dz dz?voklim un nev?r?gi pal?dza manu telefona numuru. Es Geibam pateicu, ka man ir draugs – tas bija zin?m? m?r? p?rsp?l?jums, es tikai biju sametusies kop? ar k?du beisbola sp?l?t?ju, – ta?u man grib?j?s skaidri likt man?t, ka Geibs man nepat?k t?d? zi??. Vi?? paraust?ja plecus un noteica, ka tas nekas, vi?? tikai gribot satikties ar mani pa draugam. – Vienm?r esmu uzskat?jis tevi par a?o meiteni. T? k? es vi?am notic?ju, un t?p?c, ka vair?k par visu biju a?? meitene, es Geibam iedevu savu telefona numuru, un m?s uzreiz sadraudz?j?mies. Liel?koties m?s s?d?j?m b?ros un dz?r?m – vai ar? s?d?j?m dz?vokl? pie k?da no mums un dz?r?m. Ta?u v?l m?s staig?j?m ar vi?a suni, m??vecu melnu labradoru v?rd? Vudijs, un m?c?j?mies antropolo?iju, nezinot, ka otrs ar? ir to izv?l?jies, un g?j?m uz koncertiem, un pa reizei uzsm???j?m pa k?dam k?s?tim. M?su draudz?ba lik?s neparasta, t?p?c ka t? t?da bija. Ne tikai t?p?c, ka m?s bij?m puisis un meitene, bet t?p?c, ka paties?b? mums bija maz kop?ga, pat koled?as laikos, kad visiem bija daudz kop?ga. Geibs nepieder?ja pie vair?kuma un bija mazliet hipsteris, at??ir?b? no man?m draudzen?m vai pui?iem, ar kuriem es parasti satikos. Man vi?? lik?s atsvaidzino?s, lai ar? vi?am piemita tendence mani rota??gi ats?din?t. Es dr?z vien vairs nesp?ju saskait?t t?s reizes, kad vi?? netic?gi bija paskat?jies uz mani un sac?jis: “K? tu vari to nezin?t?” vai ar?: “Tev patie??m vajadz?tu izlas?t to/ noskat?ties ?o/ noklaus?ties v?l kaut ko”. Ta?u es redz?ju, ka vi?? nov?rt? manu nelieku?oto vienk?r??bu, t?pat k? man patika vi?a daudzie sl??i, un kaut k?d? veid? m?s saprat?mies. Gadu gait? Meredita un mana m?te bija ap?aub?ju?as m?su platonisk?s attiec?bas, p?rmetot mums slepenas attiec?bas. Vi?as uzskat?ja, ka Geibs ir man? ie??ries (ja ne vair?k) – vai ar? es esmu ie??rusies vi??. Es alla? strikti apgalvoju, ka t? nav. J?, ?oti iesp?jams, ka starp labiem pret?j? dzimuma draugiem alla? pa br?dim pazib?ja pa k?dai valdzin?juma druskai, it ?pa?i tad, ja abi bija pavair?k iedz?ru?i. Ta?u Geiba un man? gad?jum? ar to nekad nepietika, lai liktu mums zaud?t sprie?anas sp?jas vai, v?l ?aun?k, mudin?tu m?s patie??m uzs?kt attiec?bas. Un tas k?uva par v?rdos neizteiktu ap?em?anos, ka neviens no mums nev?l?sies risk?t ar m?su d?rgo draudz?bu iek?res, vientul?bas vai tuk?as zi?k?r?bas v?rd?. Citiem v?rdiem sakot, m?s bij?m dz?vs pier?d?jums tam, ka meitenes un pui?i patie??m var b?t tikai draugi. Protams, pal?dz?ja ar? tas, ka Geibs nebija mans tips un es nebiju vi??jais. Es biju apa??ga gai?mate, bet Geibam patika miniat?ras un k?rnas brunetes – jo eksotisk?kas, jo lab?k. Vi?a divas p?d?j?s draudzenes bija azi?tes, un, skatoties zem?k par kaklu, abas bija atg?din?ju?as pusaugu puikas. Tikm?r man patika platplecaini, gludi sk?ti un zilacaini d?eki, kuri nepavisam nel?dzin?j?s Geiba lunkanajam augumam, tum?aj?m ac?m un m???gajiem piecu dienu rug?jiem, kas bie?i vien s?ka izskat?ties p?c ?stas b?rdas (un tas man gal?gi nepatika). – Nep?rproti mani, – Geibs saka, pam?dams b?rmenim, lai vi?? atnestu otru alu. P?c sejas izteiksmes redzu, ka vi?? v?l aizvien run? par Vilu. Skaidrs, ka vi?? beig?s nosaka: – Man prieks, ka j?s abi iz???r?ties. – Liels paldies, – es nosaku. – Tu priec?jies par to, ka man ir tr?sdesmit septi?i gadi un es esmu vientu?a un izmisusi? Vi?? pasmaida un nosaka: – Apm?ram. Uzsmaidu Geibam, t?p?c ka zinu, ko vi?? ar to grib?jis teikt, un j?tu to pa?u. Es alla? j?tos mazliet priec?g?ka, kad Geibs ir viens, un jutu absol?tu atvieglojumu, kad vi?? sar?va attiec?bas ar p?d?jo draudzeni, neizturami snobisku meiteni no galerijas, kura visu laiku m?t?j?s ar slaven?bu v?rdiem. Nevar?tu teikt, ka m?s nev?l?tu viens otram labu, t?p?c ka m?s to v?lam. Es grib?tu, lai Geibs iem?l?tos un apprec?tos, un nodibin?tu ?imeni (lai ar? vi?? nav p?rliecin?ts, ka ir tam rad?ts), un es zinu, ka vi?? nov?l man to pa?u. Ta?u ir gr?ti noliegt klasisko nelaim?gas personisk?s dz?ves vienojo?o momentu, kas nav nekas neparasts divu tuvu un vientu?u draugu starp?. Turkl?t m?s vienm?r esam zv?r?ju?i, ka nekad nesatiksimies ar k?du, kur? neieder?sies m?su draudz?b?. Paties?b? Geibs reiz to nod?v?ja par atlases meh?nismu – veidu, k? atsij?t nestabilas, greizsird?gas meitenes, kuras vi?? pie reizes d?v? ar? par “psihop?tu komplektu”. Interesanti, ka vien?gais cilv?ks, kuram jebkad ir biju?as probl?mas ar Geibu, izr?d?j?s Vils, kur? vi?u nod?v?ja par “depres?vo ?kstu”. T? bija negod?ga aps?dz?ba, jo Geibs nekad necen?as ne uz vienu atst?t iespaidu. Turkl?t vi?? nav ar? depres?vs, tikai mazliet svaid?gs un ind?gs, un tas da?reiz sp?j cilv?kus nogurdin?t. Ta?u vi?? var b?t ar? patiesi aspr?t?gs, ar tik lielu augstsird?bu un j?t?gumu, ka ??s ?pa??bas atsver jebk?dus tr?kumus. Es neb?t ne?aubos par to, ka Geibs man? lab? b?tu ar mieru izdar?t jebko. – Tad kas l?cies Mereditai? – vi?? apjaut?jas, main?dams tematu. Es nop??os un izst?stu vi?am par p?d?jiem jaunumiem – ka vi?as ar mammu ir iecer?ju?as grandiozu pl?nu, ko ?stenot decembr?. – Zini, aprit piecpadsmit gadi… B?dams patiesi uzman?gs klaus?t?js, vi?? uzl?ko mani un gaida. – Vi?as grib apciemot Sofiju. ?ujork?, – es turpinu. – Sofiju? – Geibs apjaut?jas, un es aptveru, ka neesmu piemin?jusi vi?as v?rdu gadiem ilgi. At??ir?b? no Mereditas un mammas es neredzu iemeslu, k?p?c vajadz?tu ar vi?u kontakt?ties. – Nu, to meiteni, ar kuru vi?? satik?s. – Ak j?… – Geibs pa??po galvu un iesvilpjas. – Tie?i t?, – es saku. – Briesm?gi nevesel?gi, vai ne? – Tas ir mazliet sav?di… to nevar noliegt. – Redzu, ka vi?? cen?as iztur?ties piesardz?gi, t?pat k? vienm?r, kad tiek piemin?ts Daniels. – Tas ir ?oti sav?di. ?rmoti. Vi??m vis?m vajadz?ja atst?t to visu pag?tn?. Geibs sarauc uzacis un pal?kojas man?, un es redzu, ka vi?? atkal dom? par Vilu. Gandr?z sp?ju to izlas?t apl?t? virs vi?a galvas: “Vai t? nav j?su kop?g? nelaime?” – Kas ir? – es apjaut?jos, nost?dam?s aizsardz?bas poz?cij?. – Nekas, – vi?? atbild ar tik uzsv?rti nevain?gi ieplest?m ac?m, ka esmu spiesta r?koties strauji. Pa?emu savu telefonu un uzrakstu elektronisk? pasta v?stuli, ar abiem ?k??iem veikli bungojot pa ekr?nu. No k?: D?ozija Datums: 18. augusts Kam: Andreai K?rlailai Temats: Klases vec?ku komiteja Cien?t? Andrea! Liels paldies par laipno v?stuli. Edija ir burv?ga, un es ar nepaciet?bu gaidu, kad var??u vi?u lab?k iepaz?t ?? gada laik?. Ceru, ka Zobu feja ?ovakar b?s pret vi?u d?sna! Paldies par pieteik?anos – labpr?t pie?em?u ?o laipno pied?v?jumu. Ar nepaciet?bu gaidu tik?anos atv?rto durvju dien?. Un j?, pasaule ir maza!     Ar cie?u     D?ozija A?i p?rskatu tekstu, mekl?jot k??das, un tad nos?tu to, klaus?dam?s nelabumu uzdzeno?aj? ska??, kas liecina par ?? so?a neatgriezeniskumu. – Te b?s, – es nosaku, par?d?dama Geibam nos?t?to zi?u. Vi?? veikli to izlasa, tad pasniedz man atpaka? telefonu un nosm?n. – Oho. Paskatieties tikai uz ?o mazo jaunkundz?ti, kas viegli piem?rojas vis?m situ?cij?m. – Es viegli piem?rojos, – nosaku un uz k?du mirkli patie??m tam noticu. Tonakt es pamostos ap pulksten diviem un vairs nesp?ju iemigt. Cen?os sev iest?st?t, ka t? ir tikai pirm?s skolas ned??as nervozit?te vai piel?go?an?s agr?kam cel?an?s laikam, ta?u, pien?kot r?tam, apzinos, ka saknes ir dzi??kas. Zinu, ka tam ir k?ds sakars ar Danielu un Sofiju, mammu un Mereditu, Vilu un Andreu. Un visvair?k ar Ediju, kura ?obr?d ir cie?i aizmigusi. Izt?lojos vi?as gai??s cirtas izrisu?as p?r spilvenu, sp?d?go mon?tu zem t?, kam?r vi?a redz savus br?numainos sapn??us. Dom?ju par savu sarunu ar Geibu, cilv?ku, kur? mani paz?st vislab?k, un vien?go, kur? zina manu nosl?pumu, un mana sirds iesmeldzas no??l? par tik daudziem nodar?jumiem, lieliem un maziem. L?dz pat k??d?m, kas man liku?as izgudrot neeso?us draugus citos kontinentos – draugus, kuri ir tikpat iedom?ti k? pati Zobu feja. CETURT? NODA?A MEREDITA Piektdienas vakar?, ?etrdesmit piecas min?tes pirms tam, kad mums ar Nolanu ir j?dodas vakari??s ar draugiem, m?su b?rnaukle atce? savu iera?anos, ats?tot ?szi?u. “Piedo?anu, esmu slima un ?ovakar nevar??u pieskat?t H?rperu. Saind??an?s ar p?rtiku. :( :( :(” – Mele, – es nosaku un tad nometu telefonu uz vannas istabas plaukta ar t?du sp?ku, ka n?kas p?rbaud?t, vai neb??u sadauz?jusi ekr?nu. Pat ja es notic?tu, ka vi?a ir saslimusi – un es tam neticu –, vi?as nev?r?gais “piedo?anu” kop? ar tiem trim emotikoniem vienalga b?tu mani aizkaitin?jis. – Kuru tu nod?v?ji par meli? – Nolans uzsauc no dr?bju skapja, kur vi?? ?obr?d ??rbjas. – Aukli, – es atbildu. – Vi?a nupat pav?st?ja, ka neierad?sies. – Kas vi?a t?da ir? – Nolans apjaut?jas, izn?kdams ?r? bokser?ortos, ze??s un jaun?, gai?zil? lina krekl?. Viens no daudzajiem plusiem, ko nodro?ina v?ra statuss, vismaz m?su m?j?, ir t?ds, ka Nolans neapgr?tina sevi ar t?diem s?kumiem k? auk?u algo?ana. Vi?a vien?gais uzdevums ir pa?am izv?l?ties savus kreklus. – Tr?peru vid?j? meita, – es atbildu. – Varu der?t, ka neiera?an?s iemesls ir k?ds puisis. – Vi?a var?tu b?t saind?jusies ar p?rtiku, – Nolans saka. – Zini, cilv?ki m?dz saind?ties. – Nek?d? gad?jum?. Kur? var saind?ties ar p?rtiku bez piecpadsmit septi?os piektdienas vakar?? Un, starp citu, ja cilv?ks patie??m ir saind?jies, tad vi?? melo un apgalvo, ka tas ir jebkas cits, tikai ne saind??an?s. T?p?c ka saind??an?s ar p?rtiku vienm?r izklaus?s p?c meliem, ja n?kas atcelt. – Patie??m, izklaus?s gan, – Nolans iesmejas. – Nez k?p?c t?? – T?p?c, ka parasti t? ar? ir… Man tik un t? vajadz?tu vi?u izsaukt. Likt, lai vi?a n?k tik ?urp, jo t? kaite nav lip?ga. – Neviens nevar pieskat?t b?rnu, ja vi?? ir saind?jies ar p?rtiku, – Nolans nosaka, palaizdams gar?m ?sto j?gu. Noskatos, k? vi?? metodiski atpog? kreklu un tad novieto to uz pakaram? no skapja manas puses. – Ko tu dari? Velc to atpaka?, – es saku. – Pal?ko?os, vai mana mamma vai D?ozija nevar atn?kt un pieskat?t H?rperu. – Tie??m? – vi?? nosaka, izskat?damies v?lies. – Vai tu negribi nekur iet? – es apjaut?jos, dom?dama, ka esmu gaid?jusi ?o vakaru kop? ar Greiemiem visu ned??u. – Laikam jau j?, – vi?? atbild. – Ta?u tikpat labi es var?tu ar? palikt m?j?s. M?s var?tu pas?t?t ??nie?u ?dienus un noskat?ties “Sve?o starp sav?jiem”. V?l atliku?as tr?s s?rijas. Es sakrustoju rokas un pablen?u vi??. – M?s tikpat k? nekur neejam, – es saku. – Nav tiesa, – vi?? atbild. – M?s bij?m vakari??s pag?ju?aj? sestdien?. – J?, ta?u tas bija kop? ar cilv?kiem no darba. Tas neskait?s, – es nosaku, zin?dama, ka tad, ja m?s paliksim m?j?s, Nolans skat?sies telev?ziju, kam?r es nolik?u H?rperu gul?t, un tas ir gr?ts un kaitino?s uzdevums, kas var pras?t vair?kas stundas. Savaldos, lai nepateiktu vi?am, ka izmis?gi v?los iedzert p?ris gl?z?tes un pavad?t vakaru pieaugu?u cilv?ku sabiedr?b? bez m?su meitas, bez k?das noteiktas k?rt?bas, un t? viet? v?lreiz atk?rtoju, ka m??in??u sazvan?t mammu vai D?oziju, lai pal?kotos, vai k?da no vi??m nav br?va. Конец ознакомительного фрагмента. Текст предоставлен ООО «ЛитРес». Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию (https://www.litres.ru/em-lija-gifina/dz-ves-l-klo-i/?lfrom=688855901) на ЛитРес. Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.