M?lulis

M?lulis Gijs de Mopasans Rom?na galvenais varonis ir ?or?s Diru?, kur? prot dz?v? lieliski tikt uz priek?u, izmantojot sievietes. Reljefi un dz?vi autors z?m? visas ??s M?lu?a draudzenes – prostit?tu Ra?eli, sabiedr?bas d?mu Marela kundzi, reportiera sievu Madlenu Forestj?, av?zes izdev?ja sievu Valtera kundzi un ?efa meitu Sizannu, kuras visas pal?dz vi?am “tais?t” karjeru. “Ko t? vec? p?ce atkal grib no manis?” vi?? dom?ja. Varu sader?t, ka vi?ai nav nek? ko sac?t. Vi?a tikai atk?rtos, ka dievina mani. Tom?r j?paskat?s, kas tur b?s. Vi?a run? it k? par nopietnu lietu, par k?du lielu pakalpojumu, un varb?t tas ir tiesa. Bet pulksten ?etros n?ks Klotilde. Vec? man j?izvada visv?l?kais trijos. Velna milti! Kaut tikai vi?as nesastaptos! T?rais negals ar tiem sievi??iem!” Gijs de Mopasans M?LULIS PIRM? DA?A I Kad kasiere bija vi?am izdevusi atlikumu no simt s? mon?tas, ?or?s Diru? dev?s ?r? no restor?na. Jau no dabas staltais biju?ais apak?virsnieks bra?i izsl?ja augumu, ar ierastu kust?bu kareiv?gi uzsmail?ja ?sas un strauji p?rlaida p?r v?l?najiem pusdienot?jiem gl?ta v?ri??a skatienu, kas ir ziben?gs un visu aptvero?s k? vanaga skatiens. Sievietes nol?koj?s uz vi?u, tr?s str?dnieku mei?as, nenosak?ma vecuma m?zikas skolot?ja ar nev?r?gi sasuk?tiem matiem zem vienm?r apput?ju??s cepures un vienm?r greizi sagriezu?os kleitu mugur? un divas s?kpilsones, kuras bija kop? ar v?riem, – visas l?t?s ?dn?cas past?v?g?s apmekl?t?jas. Izn?cis uz ielas, vi?? br?di palika st?vot un apsv?ra, ko nu dar?t. Bija 28. j?nijs, un kabat? atliku?i tie?i tr?s franki ?etrdesmit l?dz m?ne?a beig?m. Tas noz?m?ja: divas pusdienas bez brokast?m vai divas brokastis bez pusdien?m – p?c izv?les. R?ta malt?tes maks?ja divdesmit divus s?, turpret? pusdienas tr?sdesmit, un vi?? nodom?ja, ka, apmierinoties ar brokast?m, atliktu viens franks divdesmit, kas savuk?rt noz?m?ja divas porcijas desi?u ar maizi un divus kausus alus, ko var?tu izdzert uz bulv?ra. ?? iz???rd?ba bija vi?a liel?k? nakts izprieca; vi?? s?ka iet lejup pa Notrdamdeloretes ielu. Diru? so?oja t?pat k? tan?s laikos, kad bija valk?jis huz?ru uniformu, kr?tis izriezis, k?jas mazliet ieplezdams, it k? nupat b?tu nok?pis no zirga; vi?? rupji lauz?s uz priek?u pa ?au?u p?rpild?to ietvi, ar plecu aiz?erdams un gr?st?dams pretimn?c?jus, lai neb?tu j?novirz?s no sava ce?a. Diezgan apdilu?o cilindru vi?? bija pa??iebis uz vienas auss un iedams d???gi piecirta ar pap??iem. Vi?? izskat?j?s k? civilistu vid? iejucis, bezbail?gs karav?rs, kas nemit?gi izaicina k?du: gar?mg?j?jus, namus, it visu pils?tu. Kaut gan jaunajam v?rietim mugur? bija uzvalks par se?desmit frankiem, tom?r vi?am nenoliedzami piemita zin?ma, diezgan kliedzo?a, pavulg?ra elegance. Gar?, labi veidotu st?vu, mazliet r?sganiem kasta?kr?sas matiem, kas dabiski cirtoj?s un galvvid? bija p?r??irti ar celi?u, smail?m ?s?m, kuras ??ita spurojamies virs l?pas, dzidri zil?m ac?m, kuru vid? meln?ja mazs redzoklis, – vi?? ?oti atg?din?ja bulv?rrom?nu varoni d?kaini. Bija viens no tiem vasaras vakariem, kad Par?z? tr?kst gaisa. Pils?ta, sakarsusi k? sutas pirts, lik?s sv?stam smac?gaj? nakt?. Net?rumu notekas pa gran?ta mut?m izdvesa nelabu dvaku, un pagrabst?vu virtuves pa zemajiem logiem izplat?ja trauku mazg?jamo ?de?u un vecu m?r?u derdz?gos izgarojumus. Durvju sargi, izmetu?ies krekl?, pie v?rtiem j?teniski s?d?ja uz p?tiem kr?sliem, k?pin?ja p?pes, un staig?t?ji vilk?s gar?m gaus? gait?, galvas atsegu?i, cepuri rok? tur?dami. Sasniedzis bulv?ri, ?or?s Diru? atkal apst?j?s, sv?rst?gi p?rlikdams, kurp nu doties. Vi?? tagad labpr?t aizietu l?dz Elizejas laukiem, nogrieztos pa Bulo?as me?a aleju, lai zem kokiem mazliet paelpotu svaigu gaisu, ta?u vi?u tird?ja ar? k?da cita v?l??an?s, tieksme p?c m?las d?kas. K?da t? b?s? Vi?? nezin?ja, bet gaid?ja to jau tr?s m?ne?us katru dienu, katru vakaru. Gan reiz?m, pateicoties savam gl?tajam izskatam un galantaj?m manier?m, vi?? ?ur tur bija no?iepis pa m?las mirklim, ta?u aizvien cer?ja g?t vair?k un kaut ko lab?ku. Ar tuk?u kabatu un karst?m asin?m vi?? alla? aizsvil?s, saskaroties ar staigul?m, kas uz ielas st?ra ?ukst: “Puis?t, vai n?ksi man l?dzi?” Bet vi?? neuzdro?in?j?s t?m sekot, jo nebija ar ko maks?t. Turkl?t vi?? gaid?ja kaut ko citu, ne tik vulg?rus sk?pstus. Tom?r vi?? jut?s labi viet?s, kur pulc?jas publisk?s sievietes, gan balles z?l?s, gan kafejn?c?s, gan uz ielas. Vi?am patika ar elkoni pieskarties t?m, uzrun?t t?s uz “tu”, ieelpot ?o mei?u as?s smar?as, b?t vi?u tuvum?. Vi?as ta?u bija sievietes, prieka sievietes. Diru? vi?as nenicin?ja, k? m?dz instinkt?vi nicin?t ?ime?u t?vi. Pagriezies uz Madlenas bazn?cas pusi, jaunais v?rietis iek??v?s ?au?u dr?zm?, kas, tveices m?kta, l?ni virz?j?s uz priek?u. Liel?s, p?rpild?t?s kafejn?cas pl?da p?ri mal?m, pat uz ietves bija salikti galdi?i, pie kuriem s?do?os dz?r?jus apsp?d?ja spo??, spilgt? skatlogu gaisma. Vi?u priek?? uz ?etrst?rainiem vai apa?iem galdi?iem bija gl?zes ar sarkaniem, dzelteniem, za?iem un br?niem da??du nokr?su ??idrumiem, un karaf?s mirdz?ja caursp?d?gi ledus krist?li, kas atv?sin?ja dzidro ?deni. Diru? bija pal?nin?jis gaitu, k?re p?c k?da dz?riena kalt?ja kaklu. Karstas sl?pes, vasaras vakara sl?pes neatk?p?s novi?a, galv? neatlaid?gi urb?s doma par lielo labpatiku, k?du sag?d? auksti dz?rieni, pl?zdami mut?. Bet, ja vi?? izdzertu vakar? kaut vai p?ris kausu alus, tad – ardievu, r?tdienas pietic?g?s vakari?as! Un vi?? bija p?r?k labi iepazinies ar bada mok?m m?ne?a beig?s. Vi?? nol?ma: “L?dz desmitiem man j?izcie?, un tad es izdzer?u savu kausu amerik??u kafejn?c?. Pi?is un z?vele! K? man sl?pst!” Diru? nop?t?ja visus ?os ?audis, kas var?ja, cik t?k, dzes?t sl?pes. Izaicino?i un bezb?d?gi vi?? so?oja gar?m kafejn?c?m un p?c ap??rba, p?c izskata v?rt?ja, cik kuram no viesiem var?tu b?t kl?t naudas. Vi?u sagr?ba dusmas pret ?iem mier?gi s?do?ajiem cilv?kiem. Izkratot to kabatas, atrastu gan zelta, gan sudraba, gan s? mon?tas. Caurm?r? katram b?s savi p?ris luidori, kafejn?c? ?au?u bija k?ds simts; simtreiz divi luidori ir ?etri t?ksto?i franku! Diru? nomurmin?ja: “C?kas!” Turkl?t iznes?gi nogor?j?s. Ja gad?tos k?du no ?iem cilv?kiem notvert kaut kur uz ielas st?ra, labi tum?? viet?, Diru? tam apgrieztu sprandu, nudien, bez maz?kajiem sirdsapzi?as p?rmetumiem, k? bija dar?jis ar laucinieku vist?m lielo manevru dien?s. Vi?? atcer?j?s divus ?frik? pavad?tos gadus un k?, dienest? b?dams, mazajos apdz?votajos punktos bija apstr?d?jis ar?bus. Ne??l?gs, l?ksms sm?ns pazib?ja uz l?p?m, kad atmi?? atdz?voj?s kauti??, kas trim uledal?na cilts v?riem bija maks?jis dz?v?bu, bet vi?am pa?am ar dienesta biedriem ienesis divdesmit vistas, divas aitas, zeltu, un turkl?t v?l pusgadu vi?i par to bija sm?ju?ies. Vain?gie nekad netika atrasti un ar? netika sevi??i mekl?ti, jo ar?bus pa pusei uzskat?ja par karav?ru dabisko laup?jumu. Par?z? bija cit?di. Te nevar?ja k? t?lu no civiliz?cijas laup?t klaji, ar zobenu pie s?niem un revolveri rok?, pavisam br?vi. Diru? sird? bija dz?vi it visi iekarot? zem? savva?? palaista apak?virsnieka instinkti. Ar no??lu vi?? p?rdom?ja par tuksnes? pavad?tajiem p?ris gadiem. T?rais posts, ka nebija tur palicis! Bet vi?? bija cer?jis uz ko lab?ku, atgrie?oties Francij?. Un tagad!.. J?, tagad vi?? bija uz s?k?a. Vi?? pagroz?ja m?li gar smagan?m, mazliet paklak??in?dams, it k? grib?tu p?rliecin?ties, ka auksl?jas ir gal?gi sausas. Laiskais p?lis joproj?m l?ni sl?d?ja gar?m, un Diru? dom?s nemit?gi atk?rtoja: “Gatavie lopi! Visiem ?iem stulbe?iem kabat? ir skano?ais!” Jautri svilpodams, vi?? ar plecu gr?st?ja gar?mg?j?jus. Aizskartie kungi, ?gni kaut ko nor?kdami, atskat?j?s, sievietes iesauc?s: “K?ds bezkau?a!” Pag?jis gar?m Vodevi?u te?trim, Diru? apst?j?s pret? amerik??u kafejn?cai un apsv?ra, vai nevajadz?tu iet iedzert savu kausu, jo sl?pes ne??l?gi moc?ja vi?u. Pirms iz??ir?an?s vi?? paskat?j?s uz apgaismoto ielas pulksteni. Bija ceturksnis p?ri devi?iem. Diru? sevi pazina: tikko pilna gl?ze alus b?s pasniegta, vi?? to iztemps. Un ko dar?t p?c tam l?dz pulksten vienpadsmitiem? Diru? dev?s t?l?k. “Aizie?u l?dz Madlenai,” vi?? nol?ma, “un tad l?n?t?m griez??os atpaka?.” Sasniedzis Operas laukuma st?ri, vi?? sastap?s aci pret aci ar tuklu, pajaunu v?rieti, kura seja lik?s kaut kur redz?ta. Diru? s?ka tam sekot, p?l?damies atcer?ties un pusbals? atk?rtodams: “Velns lai parauj! No kurienes es ?o tipu paz?stu?” Labu br?di vi?? velti lauz?ja galvu, bet tad p?k??i, k? da?k?rt m?dz notikt ar atmi?u, ?is pats v?rietis vi?a izt?l? pav?d?ja ne tik resns, mazliet jaun?ks, ??rbies huz?ru uniform?. – Ei, Forestj?! – Diru? ska?i uzsauca, da?os so?os pan?ca g?j?ju un tam uzsita uz pleca. G?j?js pagriez?s atpaka?, paskat?j?s uz Diru? un jaut?ja: – Ko j?s, kungs, no manis v?laties? – Tu mani vairs nepaz?sti? – Diru? smiedamies atjaut?ja. – N?. – ?or?s Diru? no sest? huz?ru pulka. – Sveiks, vecais draugs! K? tev iet? – sniegdams abas rokas, sac?ja Forestj?. – ?oti labi. Un tev? – Ak, diem??l, ne visai. Iedom?jies, man plau?as tagad ir gal?gi sa??kst?ju?as. Se?us m?ne?us no divpadsmit es klepoju; tas n?k no bronhu katara, ko no??ru Bu?ival? tai gad?, kad atgriezos Par?z?, pirms ?etriem gadiem. – T?? Bet tu izskaties pavisam vesels. Pa??mis veco dienesta biedru zem rokas, Forestj? s?ka tam kl?st?t par savu slim?bu, izst?st?ja, k?di ir ?rstu uzskati, k?dus padomus tie devu?i un cik gr?ti esot vi?a st?vokl? sekot ?iem padomiem. Vi?am ieteicot ziemu pavad?t dienvidos, bet vai tad vi?? to varot? Esot apprec?jies, labi situ?ts, str?d?jot ?urn?listik?. – Es vadu politikas noda?u “Fran?u Dz?v?”. “Sal?tam” rakstu par sen?tu un laiku pa laikam “Plan?tai” liter?rus apskatus. T? esmu izlauzis sev ce?u. Diru? skat?j?s uz vi?u un br?n?j?s. Forestj? bija p?rv?rties, ?oti nobriedis. Vi?am tagad bija nodro?in?ta, pa?apzin?ga cilv?ka st?ja, iztur??an?s un uzvalks un vienm?r labi pa?du?a cilv?ka v?ders. Agr?k vi?? bija bijis tievs, slaids un lunkans karstgalvis un br?kulis, vienm?r gatavs uz vis?diem tra?iem. Par?ze trijos gados bija vi?u padar?jusi par citu cilv?ku, resnu un nopietnu, pat jau ar da?iem sirmiem matiem deni?os, kaut gan vi?am nebija vair?k par divdesmit septi?iem gadiem. – Uz kurieni tu ej? – Forestj? jaut?ja. – Nekur, t?pat vien pastaig?jos pirms do?an?s m?j?s, – atbild?ja Diru?. – Vai negribi atn?kt man l?dzi uz “Fran?u Dz?vi”? Man j?izlasa korekt?ras, un p?c tam m?s var?tu kop? aiziet iedzert pa gl?zei alus. – Labpr?t. Abi s?ka so?ot uz priek?u, sa??ru?ies rokrok? nelieku?ot? tuv?b?, k?da m?dz past?v?t starp skolas un pulka biedriem. – Ko tu dari Par?z?? – Forestj? apvaic?j?s. – Es vienk?r?i spr?gstu bad?, – paraust?dams plecus, atbild?ja Diru?. – Kad beidzu dienestu, atbraucu uz ?ejieni, lai… lai mekl?tu laimi vai, pareiz?k, lai dz?votu Par?z?. Nu jau pusgadu esmu Zieme?u dzelzce?a p?rvaldes ier?dnis, t?ksto? pieci simti franku gad? – un vair?k nekas. – Pie joda! Tas nav p?r?k spo?i, – nomurmin?ja Forestj?. – Patie??m ne. Bet k? lai es izsitos? Esmu viens, nevienu nepaz?stu, man nav pie k? v?rsties. Ne labas gribas, bet iesp?ju man tr?kst. K? praktisks cilv?ks, kas prot v?rt?t, biedrs nop?t?ja vi?u no galvas l?dz k?j?m un tad p?rliec?bas piln? bals? sac?ja: – Redzi, draugs, ?eit viss atkar?gs no pa?apzi?as. Izman?gam cilv?kam viegl?k k??t par ministru nek? par p?rvaldes priek?nieku. Vajag prast uzst?ties, nevis l?gt. Bet k? tu, sasod?ts, neesi var?jis atrast nek? lab?ka par ier?d?a vietu? – Esmu mekl?jis visur, bet nek? neizdev?s atrast. Ta?u patlaban man ir kas padom?: man pied?v? darbu par j??anas skolot?ju Pelr?na man???. Tur man san?ks vismaz tr?s t?ksto?i franku. Forestj? sp?ji apst?j?s. – To tu nedari, tas b?tu mu???gi, kaut ar? tu nopeln?tu desmit t?ksto?us. Tu uzreiz aizv?rtu durvis savai n?kotnei. Kancelej? tu vismaz esi apsl?pts, neviens tevi nepaz?st, un tu arvien vari no t?s aiziet, kad rodas izdev?ba. Bet, tikko tu b?si bijis j??anas skolot?js, visam beigas. Tas ir tikpat daudz k? b?t par virssulaini restor?n?, kur visa Par?ze ?d pusdienas. Tikko tu b?si augst?ko aprindu v?riem vai vi?u d?liem m?c?jis j?t, vi?i vairs nesp?s pierast tevi uzskat?t par sev l?dz?gu. Mirkli Forestj? klus?ja, kaut ko apsv?ra un tad iejaut?j?s: – Vai esi iztur?jis gala eks?menus? – N?. Divas reizes izkritu cauri. – Par to nekas, ja vien esi izzubr?jies l?dz galam. Ja tiks run?ts par Ciceronu vai Tiberiju – vai tad tu apm?ram zin?si, kas tie ir? – J?, apm?ram. – Ar to pietiek, neviens nezina vair?k, atskaitot p?ris desmitu nej?gu, kuri neprot izsisties uz aug?u. Tici man, nav gr?ti pan?kt, ka tevi uzskata par augsti izgl?totu, galvenais ir ne?aut sevi pie?ert nezin??an?. Vajag manevr?t, izvair?ties no gr?t?b?m, ???r??us apiet ar l?kumu un, izmantojot skaidrojo??s v?rdn?cas, ieg?zt citus. Visi cilv?ki ir dumji k? zosis un stulbi k? karpas. Forestj? run?ja mier?gi k? bezb?dnis, kas paz?st dz?vi, un uzsmaid?ja gar?m sl?do?ajam p?lim. Bet p?k??i vi?? s?ka klepot un palika st?vot, kam?r l?kme mit?j?s. Tad vi?? ieteic?s glu?i izmisu?? noska??: – Vai nav ?ausm?gi, ka nevaru tikt va?? no ?? bronh?ta? Un tagad ir pats vasaras vidus. O, ?oziem es noteikti brauk?u uz Mentonu ?rst?ties. Lai vai kas notiek, ta?u vesel?ba ir svar?g?ka par visu. Vi?i sasniedza Puasonj?ra bulv?r? lielas, stiklotas durvis, aiz kur?m bija piesprausta atv?rta av?ze. Tr?s cilv?ki bija apst?ju?ies un to las?ja. Virs durv?m ar lieliem, ugun?giem burtiem, ko veidoja g?zes liesmas, aicino?i sp?d?ja uzraksts “Fran?u Dz?ve”. Gar?mg?j?ji, ieiedami gaismas lok?, ko meta ?ie divi ?ilbino?ie v?rdi, p?k??i k?uva redzami skaidri k? dien? un tad atkal atgriez?s tums?. – Ej iek??! – sac?ja Forestj?, atgr?zdams va?? durvis. Diru? ieg?ja, vi?i uzk?pa aug?? pa grezn?m, tom?r net?r?m k?pn?m, kas no ielas bija redzamas k? uz delnas, sasniedza priek?istabu, kur? divi kantora kalpot?ji sveicin?ja Forestj?, un galu gal? non?ca t?d? k? uzgaid?m? telp?. T? bija pieput?jusi un noplukusi, ar dzelten?gi za?u m?ksl?go samtu apvilkt?m m?bel?m; samts bija notraip?ts un t? apdilis, it k? peles b?tu to sagrauzu?as. – Ats?dies, – Forestj? teica, – es p?c piec?m min?t?m b??u atpaka?. Un vi?? pazuda aiz vien?m no trim durv?m, kas bija ?aj? telp?. Sav?da, ?patn?ja, neaprakst?ma redakcijas istabu smaka lidin?j?s gais?. Diru? palika nekust?gi s??ot, mazliet apmulsis un it ?pa?i p?rsteigts. Laiku pa laikam vi?am gar?m aizsteidz?s k?di cilv?ki, tie iejoza pa vien?m un pazuda aiz otr?m durv?m, iekams vi?? paguva tos apskat?t. To vid? bija gan jauni ?audis, ?oti jauni, kas izskat?j?s milz?gi aiz?emti un tur?ja rok? pap?ra lapas, kuras noplivin?j?s vien v?j?, ko tie skrienot sac?la; bija ar? burtli?i, kam zem darba uzsv?r?a, kas bija notriepts ar iespiedkr?su, var?ja redz?t spodri baltu apkakl?ti un smalkvilnas bikses, k?das m?dz valk?t tur?gi cilv?ki; vi?i piesardz?gi nesa garas, apdruk?tas pap?ra str?meles, svaigas, v?l mitras slejas. Vair?kk?rt gar?m aiz??v?s neliela auguma p?rsp?l?ti eleganti ??rbies kungs, kam viz?tsv?rki p?r?k cie?i ie??audza vidukli, bikses p?r?k stingri apsp?l?ja stilbus un k?j?s bija z?baki ar p?r?k smailiem purniem. Tas bija sabiedrisk?s dz?ves reportieris, kas sniedza vakara zi?as. Ierad?s v?l citi kungi, nopietni un svin?gi; tiem galv? bija cilindrs ar plakan?m mal?m, it k? tie?i ??das formas galvassega vi?us at??irtu no p?r?jiem cilv?kiem. Atgriez?s Forestj?, pie??ries pie rokas garam, tievam puisietim, kam var?ja b?t no tr?sdesmit l?dz ?etrdesmit gadu; tam mugur? bija melns uzvalks, kaklasaite balta, ?oti tum?a sejas kr?sa, ?sas sagrieztas ?oti smailiem galiem uz aug?u; visp?r tas izskat?j?s nekautr?gs un pa?apmierin?ts. – Ardievu, d?rgais meistar, – Forestj? tam sac?ja. – Uz redz??anos, draugs, – nepaz?stamais, paspiezdams vi?am roku, atteica un tad svilpodams, spie?i padus? ie?miedzis, dev?s lej? pa k?pn?m. – Kas tas ir? – Diru? jaut?ja. – ?aks Rivals, slavenais fe?etonists, duelants. Vi?? bija atn?cis p?rlas?t savus novilkumus. Gar?ns, Montels un vi?? ir izcil?kie, aspr?t?g?kie Par?zes fe?etonisti, ?eit Rivals sa?em tr?sdesmit t?ksto?us franku gad? par diviem rakstiem ned???. Jau proj?m iedami, abi sastapa mazu, tuklu, p?c skata net?ru v?ri?u ar gariem matiem, kur? elsdams p?zdams k?pa aug??. Forestj? to sveicin?ja, dzi?i paloc?damies. – Norb?rs de Varens, – Forestj? paskaidroja, – “Miru?o sau?u” autors, tam ar? tiek bargi maks?ts. Par katru st?stu tas pie mums sa?em tr?ssimt franku, un pa?iem gar?kiem nav vair?k par divsimt rind?m. Ejam uz “Neapolieti”, es aiz sl?p?m izlaid??u garu. Tikko vi?i bija ats?du?ies kafejn?c? pie galdi?a, Forestj? uzsauca: – Divus alus! – un savu gl?zi iztuk?oja vien? pa??mien?, turpret? Diru? dz?ra alu maziem malkiem, izbaud?dams katru l?si k? kaut ko v?rt?gu un retu. Galda biedrs klus?ja, it k? ko p?rdom?dams, un tad negaid?ti iepras?j?s: – K?p?c tu nevar?tu izm??in?t roku ?urn?listik?? Diru? izbr?n?jies paskat?j?s uz vi?u, p?c tam nomurmin?ja: – Bet… es jau… nekad neesmu nek? rakst?jis. – H?! Var ta?u m??in?t, var ies?kt. Tu man var?tu noder?t zi?u iev?k?an?, tu var?tu izdar?t da??dus g?jienus un apmekl?jumus. S?kum? tu sa?emtu divsimt piecdesmit franku, bez tam braucienu maksa tev tiktu atl?dzin?ta. Vai gribi, lai aprun?jos ar saimnieku? – Pats par sevi saprotams, es labpr?t. – T?d? gad?jum? vispirms atn?c pie manis r?tdien uz pusdien?m, b?s tikai pieci se?i cilv?ki: mans ?efs Valters, vi?a sieva, ?aks Rivals un Norb?rs Varens, kurus tu nupat redz?ji, un viena manas sievas draudzene. Norun?ts? Diru? vilcin?j?s, apjucis pietv?ka. Beidzot vi?? klusu atzin?s: – Redzi… man nav piem?rota ap??rba. – Tev nav frakas? – Forestj? br?n?j?s. – Pie joda! T? ir glu?i nepiecie?ama! Zini, Par?z? viegl?k iztikt bez gultas nek? bez frakas. Tad vi?? parak??j?s pa vestes kabatu, izvilka no t?s da?us zelta naudas gabalus, pa??ma divus luidorus, nolika tos sava k?dreiz?j? pulka biedra priek?? uz galda un sirsn?gi, draudz?gi sac?ja: – Tu man atdosi, kad var?si. No?r? vai pa?em uz nomaksu vajadz?gos ap??rba gabalus, iek?rtojies, k? redzi, bet r?t pulksten pusasto?os ierodies pie manis, Font?na iel? septi?padsmit. Diru? mulsi pa??ma naudu un nopurpin?ja: – Tu esi ?oti laipns, ?oti pateicos, esi dro?s, ka es neaizmirs??u… – Gan jau, gan, – Forestj? vi?u p?rtrauca. – V?l pa gl?zei, vai ne? Viesm?l, divus alus! Kad gl?zes bija iztuk?otas, ?urn?lists jaut?ja: – Vai iesim paklejot k?du stundi?u? – Labpr?t. Vi?i s?ka so?ot Madlenas bazn?cas virzien?. – Uz kurieni iesim? – Forestj? jaut?ja. – M?dz apgalvot, ka Par?z? vienm?r var atrast, kur izklaid?ties, bet nav taisn?ba. Kad es vakaros gribu apmest k?du l?kumu, nekad nezinu, kurp iet. Pastaig?ties pa Bulo?as me?u ir pat?kami tikai kop? ar sievieti, ta?u t? ne vienm?r gad?s pa rokai. Koncertkafejn?cas var sniegt izklaid??anos manam aptie?niekam un vi?a sievai, bet ne man. J?, bet kas tad atliek? Nav nek?. ?eit vajadz?tu b?t vasaras d?rzam, t?dam k? Monso parks, un tam vajadz?tu b?t atv?rtam nakt?, lai tur noklaus?tos ?oti labu m?ziku, dzerot kaut ko atsvaidzino?u, s??ot zem kokiem. T? neb?tu izpriecas, bet pastaigas vieta, un tan? vajadz?tu noteikt augstu ieejas maksu, lai pievilin?tu visdai??k?s d?mas. Var?tu pastaig?ties pa alej?m, kas jauki nokais?tas ar smilti un apgaismotas ar elektr?bu, un ats?sties, kad grib?tu noklaus?ties m?ziku tuvum? vai no t?lienes. Kaut kas l?dz?gs bija agr?k pie Miz?ra, bet tur p?r?k vald?ja kroga ball??u atmosf?ra, tr?ka pla?uma, tr?ka ?nas un v?suma. B?tu vajadz?gs ?oti liels, ?oti skaists d?rzs. Tas b?tu burv?gi. Uz kurieni tu grib?tu aiziet? Glu?i apjucis, Diru? nezin?ja, ko atbild?t, ta?u beidzot iz???r?s: – Neesmu bijis “Fol?ber??r?”. Labpr?t paskat?tos, k? tur ir. – “Fol?ber??r?”? Sasod?ts! – iesauc?s Forestj?. – M?s tur cepsim k? uz pannas. Bet lai notiek, jautri tur ir vienm?r. Abi griez?s apk?rt un dev?s uz Fob?rmonmartra ielu. Izpriecu nama apgaismot? fas?de meta spo?u gaismu vis?s ?etr?s iel?s, kas sapl?da kop? pie t?s. Fiakru virkne gaid?ja izr?des beigas. Forestj? g?ja iek??, Diru? aptur?ja vi?u: – M?s aizmirs?m nopirkt bi?etes. ?urn?lists uzp?t?gi atbild?ja: – Ar mani n?kot, nav j?maks?. Kad Forestj? tuvoj?s kontrolei, visi tr?s kontrolieri vi?u sveicin?ja. Vid?jais sniedza vi?am roku. ?urn?lists jaut?ja: – Vai jums ir br?va k?da laba lo?a? – Protams, Forestj? kungs. Pa??mis kontroliera pasniegto bi?eti, Forestj? atgr?da va?? izpop?t?s, ar ?du apvilkt?s durvis, un draugi ieg?ja z?l?. Tabakas d?mi k? r?na migli?a mazliet aizpl?vuroja z?les att?l?k?s da?as, skatuvi un te?tra otro pusi. Tiev?s, b?lgan?s str?kli??s celdam?s gais? no visiem cig?riem un cigaret?m, ko k?pin?ja ?ie ?audis, viegl? migla nemit?gi k?pa pret griestiem un tur sabl?v?j?s, veidodama zem pla?? joma, apk?rt lustrai, virs skat?t?ju p?rpild?t?s balkona galerijas, garai?u m?ko?a aizvilktas debesis. Plataj? ieejas gaiten?, kas ved uz apa?o pastaigas foaj?, kur jukjuk?m ar tum?os uzvalkos ??rbtajiem v?rie?iem klai?? izgreznoto ielas meitu cilts, pulci?? sievie?u sagaid?ja atn?c?jus, st?v?damas pie vienas no trim let?m, aiz kur?m svin?gi s?d?ja tr?s izkr?soju??s un apv?tu?as dz?rienu un m?las p?rdev?jas. Augstie spogu?i pie sienas atspogu?oja vi?u muguras un gar?mg?j?ju sejas. Forestj? so?oja uz priek?u ?tri, pa??irdams p?l??us, k? cilv?ks, kas apzin?s, ka vi?am ir ties?bas uz bij??anu. Pieg?jis pie vietu ier?d?taj?s, vi?? jaut?ja: – Septi?padsmit? lo?a? – L?dzu, kungs, ?eit. Vi?i tika ievesti maz?, va??j?, ar sarkanu iztaps?t? koka aizgald?, kur? atrad?s ?etri t?das pa?as kr?sas kr?sli, kas st?v?ja tik tuvu cits pie cita, ka tiem tikko var?ja izspraukties cauri. Abi draugi ats?d?s. Pa labi un pa kreisi gar?, ieapa?? rind? l?dz pa?ai skatuvei virkn?j?s t?das pa?as koka k?rbas, kur?s t?pat s?d?ja ?audis, kam var?ja redz?t tikai galvas un plecus. Uz skatuves tr?s jauni v?rie?i cie?i piegu?o?os triko, viens gar?, otrs vid?ja auguma, tre?ais mazs, izdar?ja vingrojumus uz trapeces. Lielais ?siem, straujiem so?iem pirmais pan?c?s uz priek?u, smaid?dams un m?dams sveicienu, it k? gaisa sk?pstu s?tot. Zem triko skaidri iez?m?j?s roku un k?ju musku?i; lai apsl?ptu lielo v?deru, v?rietis izg?za kr?tis, seja vi?am izskat?j?s k? friziera m?ceklim, t?p?c ka tie?i galvas vid? r?p?gi novilkta ??irtne sadal?ja matus div?s l?dz?g?s da??s. Ar graciozu l?cienu sasniedzis trapeci, vi??, pak?ries rok?s, griez?s apk?rt k? sp?c?gi sakustin?ts rats vai ar?, sasprindzin?jis roku musku?us, taisni izsl?jis augumu, palika nekust?gi, l?meniski gu?us gais?, tur?damies pie trapeces stie?a tikai ar d?ru sp?ku. P?c tam vi?? nol?ca zem?, atkal uzsmaid?ja aplaud?jo?ajai parketa publikai un atk?p?s l?dz kulisei, pie katra so?a par?d?dams sp?c?go k?ju muskulat?ru. Otrs, kas bija maz?ks, toties plec?g?ks, savuk?rt atk?rtoja to pa?u vingrojumu, ko p?c tam, publikai plauk??inot aizvien spar?g?k, izpild?ja ar? tre?ais. Ta?u Diru? maz interes?j?s par izr?di, galvu pagriezis atpaka?, vi?? nemit?gi v?roja pla?o pastaigas telpu, kur pl?da v?rie?i un prostit?tas. – Paskaties uz parketu, – Forestj? sac?ja. – Tur s?? vien?gi mietpilso?i ar siev?m un b?rniem, truli ?auti?i, kas te n?k tikai, lai ko redz?tu. Lo??s – bulv?ru slaisti, da?i m?kslinieki, da?as ap?aub?mi tiklas mei?as; bet mums aiz muguras, pastaigas telp?, – visjoc?g?kais mistrojums, k?du vien Par?z? var sastapt. Kas ir ?ie v?rie?i? Pav?ro tos. Te ir vis?di, no visiem sl??iem, tom?r padibenes domin?. Ir ier?d?i, banku, veikalu, ministriju ier?d?i, ir reportieri, ir suteneri, virsnieki civil?, frakoti modes ?ksti, kuri nupat pa?du?i pusdienas restor?n? vai ar? izn?ku?i no operas un gras?s iet uz It?lie?u te?tri, un ir v?l vesels bars aizdom?gu tipu, kuri nepak?aujas anal?zei. No sieviet?m ?eit ir tikai viena marka: amerik??u kafejn?cas b?rd?ma, mei?a par vienu vai diviem luidoriem, kura uzgl?n ?rzemniekam, kas maks? piecus luidorus, un, kad ir br?va, apmierin?s ar past?v?gajiem apmekl?t?jiem. Se?os gados esmu t?s visas iepazinis, vi?as te redzamas katru vakaru, cauru gadu tan?s pa??s viet?s, ja vien aiz higi?nas apsv?rumiem ?slaic?gi neuzturas Senlaz?r? vai Lurs?n?. Diru? vairs neklaus?j?s. Viena no ??m sieviet?m, ar elko?iem atbalst?jusies pret lo?as malu, skat?j?s uz vi?u. T? bija pilnmies?ga tum?mate ar p?deri nobalsin?tu seju, meln?m ac?m, kas bija ar z?muli pagarin?tas, ap?emtas ar milz?g?m m?ksl?g?m skropst?m. Tum?a z?da kleita apsp?l?ja sievietes p?r?k kupl?s kr?tis; vi?as nokr?sot?s, spilgti sarkan?s l?pas izskat?j?s k? br?ce, t?s ??ita dz?vnieciskas, uzbudino?as, p?rsp?l?tas un tom?r modin?ja iek?ri. Ar galvas m?jienu vi?a pieaicin?ja gar?m ejo?o draudzeni, ar? tuklu sarkanmati, un sac?ja tai pietiekami ska?i, lai Diru? dzird?tu: – Redzi, cik gl?ts z?ns! Ja vi?? mani grib?tu par desmit luidoriem, es neteiktu n?! Forestj? atskat?j?s un smaid?dams papli??ja Diru? uz g??as: – Tas attiecas uz tevi! Draugs, tev ir pan?kumi, apsveicu! Biju?ais apak?virsnieks pietv?ka un autom?tiski aptaust?ja abus zelta naudas gabalus vestes kabat?. Aizkars bija nolaists, or?estris tagad sp?l?ja valsi. – Vai neiesim mazliet pastaig?ties? – Diru? ieteic?s. – K? v?lies. Abi izg?ja no lo?as un t?l?t tika ierauti staig?t?ju pl?sm?. Stumd?ti, gr?st?ti, spaid?ti, bikst?ti vi?i dev?s t?l?k, un acu priek?? vi?iem bija tikai cepuru me?s. Bet mei?as, aizvien p?riem, veikli ?aud?j?s pa ?o v?rie?u p?li, izsl?d?damas tiem starp elko?iem, gar kr?t?m, gar mugur?m, juzdam?s sav? element? ?aj? t?vi?u viln? k? zivis ?den?. Diru? saj?smin?ts ??v?s pl?dumam, skurbi ieelpoja tabakas d?mu, cilv?ku miesu izgarojumu un prostit?tu aso smar?u sagand?to gaisu. Turpret? Forestj? sv?da, elsa, k?s?ja. – Iziesim d?rz?, – vi?? teica. Pagriezu?ies pa kreisi, vi?i izg?ja segt? d?rz?, ko atsvaidzin?ja divas ban?las str?klakas. Zem kast?s augo??m ?v?m un t?j?m v?rie?i un sievietes pie maziem galdi?iem dz?ra. – V?l vienu alu? – Forestj? jaut?ja. – J?, labpr?t. Vi?i ats?d?s un s?ka v?rot gar?m pl?sto?os ?audis. ?ad tad k?da no staigul?m apst?j?s un ar nekautr?gu smaidu uz l?p?m iepras?j?s: “Vai kungs mani ar ko pacien?s?” Kad Forestj? atbild?ja: “Ar gl?zi ?dens no str?klakas,” – sieviete dev?s t?l?k, nomurmin?dama: “Rupj? t?vi??!” Bet tad par?d?j?s pilnmies?g? tum?mate, kas nesen bija atbalst?jusies pie abu draugu lo?as; rokrok? ar tuklo sarkanmati vi?a so?oja augstpr?t?gi. Patiesi izmekl?ts p?ris, abas ra?enas sievietes. Ieraudz?jusi Diru?, vi?a tam uzsmaid?ja, it k? abu acis jau b?tu uztic?ju?as vienas otr?m int?mus nosl?pumus. Sieviete pa??ma kr?slu, mier?gi ats?d?s pret? Diru?, uzaicin?ja ats?sties ar? draudzeni un tad ska?? bals? pas?t?ja: – Viesm?l, divus grenadinus! – Tu nu gan nekautr?jies! – Forestj? izbr?n?jies ieteic?s. – Mani valdzina tavs draugs, – tum?mate atbild?ja. – Vi?? patiesi ir gl?ts z?ns. Man ??iet, ka vi?a d?? es sp?tu izdar?t da?u labu nepr?t?bu! Diru?, pagalam apjucis, nedab?ja ne v?rda p?r l?p?m. Vi?? tikai smail?ja ?sas un mu???gi smaid?ja. Viesm?lis atnesa pas?t?to dz?rienu, un abas sievietes to uzreiz izdz?ra. Tad vi?as piec?l?s, un tum?mate, draudz?gi pam?jusi ar galvu un viegli uzsitusi ar v?dekli Diru? pa roku, sac?ja: – Paldies, ka??t! Sevi??i run?gs tu neesi. G??as gor?damas, abas aizso?oja. – Nudien, vecais, tev ir piekri?ana pie sievie?iem! – Forestj? iesmiedamies teica. – To nevajag pamest nov?rt?. Ar to tu vari tikt t?lu. – Mirkli vi?? klus?ja un tad ierun?j?s sap?aini, k? cilv?ks, kas ska?i dom?: – Ar sievie?u pal?dz?bu var vis?tr?k izsisties uz aug?u. T? k? Diru? joproj?m tikai smaid?ja un nek? neatbild?ja, vi?? iejaut?j?s: – Vai tu v?l paliksi? Man pietiek, es eju m?j?s. – J?, es v?l mazliet palik?u, – Diru? atbild?ja. – V?l nav v?ls. – Nu tad ardievu, – Forestj? pieceldamies sac?ja. – L?dz r?tam. Tu neaizmirs?si? Font?na iel? septi?padsmit pulksten pusasto?os. – Norun?ts, l?dz r?tam. Paldies. Draugi spieda viens otram roku, un ?urn?lists aizg?ja. Tikko Forestj? bija proj?m, Diru? jut?s br?vs. No jauna vi?? priec?gi aptaust?ja abus zelta naudas gabalus kabat?, tad piec?l?s un s?ka staig?t pa ?au?u p?li, v?r?gi ar ac?m ko mekl?dams. Dr?z vien vi?? ieraudz?ja abas sievietes, sarkanmataino un tum?mati, kas joproj?m lepni k? ubadzes klai??ja pa v?rie?u dr?zmu. Diru? taisn? ce?? st?r?ja uz vi?u pusi, bet, kad bija pieg?jis gandr?z kl?t, uzreiz zaud?ja drosmi. – Vai nu esi atguvis valodu? – tum?mate jaut?ja. – Pie joda! – Diru? nomurmul?ja, nek? cita nedab?dams p?r l?p?m. Vi?i visi tr?s palika st?vot, apst?din?dami ?au?u kust?bu, rad?dami ap sevi it k? virpuli. Tad sieviete p?k??i iejaut?j?s: – Vai n?ksi man l?dzi? Un Diru?, tr?s?dams aiz iek?res, brut?li atbild?ja: – Labi, bet man ir tikai viens luidors kabat?. – Par to nekas, – sieviete vienaldz?gi pav?psn?ja. Vi?a pie??r?s tam pie rokas, glu?i k? sagr?bdama sav? var?. ?r? ejot, Diru? nodom?ja, ka par atliku?ajiem divdesmit frankiem var?s bez p?l?m dab?t no iznom?t?ja fraku r?tvakara vies?b?m. II – Forestj? kungs? – Tre?? st?v?, durvis pa kreisi. Durvju sargs atbild?ja laipn? bals?, kur? izskan?ja cie?a pret ?o ?rnieku. ?or?s Diru? dev?s aug?? pa k?pn?m. Vi?? bija mazliet apmulsis, satraukts, jut?s ne?rti. Pirmo reizi m??? vi?am bija mugur? fraka, un ap??rba kopiespaids dar?ja raizes. Diru? man?ja, ka vis? bija savi tr?kumi, s?kot jau no pusz?bakiem, kas nebija lak?das, tom?r visum? itin smalki, jo vi?? labpr?t ko?et?ja ar sav?m k?j?m. Krekls ?or?t pat bija nopirkts Luvr? par ?etriem frankiem piecdesmit, un t? v?ji sacietin?t? kr?ts jau s?ka ieplakt. Katru dienu valk?tajiem krekliem visiem bija vair?k vai maz?k lieli boj?jumi, un pat lab?ko no tiem vi?? nebija var?jis uzvilkt. Bikses bija mazliet par platu, t?s neizc?la ikrus un ??ita k???jamies ap stilbiem, izskat?j?s sagumz?tas, k? ?r?ti ap??rba gabali alla? m?dz izskat?ties uz nejau?a valk?t?ja locek?iem. Vien?gi fraka piegul?ja labi, jo bija atradusies gandr?z piem?rota augumam. Ar strauji puksto?u sirdi, nemier?gu pr?tu Diru? l?n?m k?pa aug??; it ?pa?i vi?u tird?ja ba?as b?t smiekl?gam. Piepe?i vi?? ieraudz?ja sev pret? vakara tualet? ??rbu?os kungu, kas skat?j?s uz vi?u. Abi atrad?s tik tuvu viens otram, ka Diru? soli atk?p?s un palika izbr?n?jies st?vot: tas bija vi?? pats. Augstais sienas spogulis, kas pirm? st?va k?p?u laukumi?? veidoja t?lu telpas perspekt?vu, atspogu?oja ar? n?c?ju. Prieka uzpl?d? vi?? notr?s?ja, atrazdams, ka izskat?s daudz lab?k, nek? bija dom?jis. M?j?s vi?am bija tikai mazs spogul?tis b?rdas sk??anai, un tan? vi?? nebija var?jis sevi apl?kot kopum?; t? k? tikai neskaidri bija saskat?jis sava steig? salas?t? ap??rba atsevi???s sast?vda?as, tad p?rsp?l?ja to nepiln?bas un ?oti uztrauc?s, ka ir grotesks. Negaidot ieraudz?jis savu atsp?dumu spogul?, Diru? uzreiz pat nepazina sevi, uzskat?ja par k?du citu, par augst?ko aprindu v?rieti, kas p?c pirm? acu uzmetiena vi?am bija licies ?oti labi ??rbies, ?oti elegants. Tagad, v?r?g?k ieskatoties, vi?? atzina, ka ar kopiespaidu patiesi var?ja b?t apmierin?ts. Tad vi?? s?ka sevi p?t?t, k? dara aktieri, m?c?damies lomas. Vi?? sev uzsmaid?ja, sniedza roku, izdar?ja da??das kust?bas, izpauda izj?tas: izbr?nu, prieku, piekri?anu. Vi?? izm??in?ja da??das smaida pak?pes un acu izteiksmes, lai izr?d?tos galants pret d?m?m un liktu t?m saprast, ka t?s apbr?no un iek?ro. K?p?u telp? v?r?s k?das durvis. Diru? satr?k?s, atsk?rtis, ka var?tu tikt p?rsteigts, un s?ka ?tri k?pt augst?k, ba??damies, vai tikai k?ds no drauga iel?gtajiem viesiem nav vi?u redz?jis t? kl?r?jamies. Sasniedzis otro st?vu, Diru? atkal ieraudz?ja t?du pa?u spoguli un pal?nin?ja gaitu, lai pav?rotu sevi, gar?m ejot. Vi?am ??ita, ka st?ja tie??m ir iznes?ga. Vi?? so?oja labi. Un vi?u p?r??ma neaprobe?ota pa?pa??v?ba. Nevar b?t ?aubu, ka ar ??du izskatu, ar savu tieksmi tais?t karjeru, ar cie?o ap??m?bu un neatkar?go garu vajag g?t pan?kumus. Vi?? mod?s v?l??an?s skrie?us, pal?kdamies uzsteigties aug??j? st?v?. Apst?jies tre?? spogu?a priek??, vi?? ar ierastu kust?bu nobrauc?ja ?sas, no??mis cilindru, pieglauda matus un, k? bie?i m?dza dar?t, pusbals? nomurmin?ja: “Pamat?gs izgudrojums.” Tad pastiepa roku un piezvan?ja. Durvis atv?r?s gandr?z tai pa?? mirkl?, un Diru?, ieraudz?jis gludi sk?to, svin?go, meln? frak? ??rbu?os sulaini, atkal apmulsa, pats nesaprazdams, kas vi?? izrais?jis ?o neskaidro satraukumu: varb?t vi?? nevi?us bija sal?dzin?jis sava un ?? sulai?a ap??rba piegriezumu. Sulainis, kam k?j?s bija lak?das pusz?baki, pa?emdams m?teli, ko Diru?, lai apsl?ptu traipus, bija tur?jis uz rokas, jaut?ja: – Ko at?ausiet pieteikt? P?c tam, pac?lis portjeru, kas atdal?ja priek?istabu no salona, vi?? ska?? bals? izrun?ja atn?c?ja v?rdu. Diru? piepe?i zaud?ja visu pa?apzi?u, sastinga aiz ba??m un tikko uzdro?in?j?s elpot. T?l?t vi?am b?s j?sper pirmais solis sen gaid?taj? un ilgotaj? pasaul?. Vi?? ieg?ja salon?. Lielaj?, spo?i apgaismotaj? istab?, kur? glu?i k? siltumn?c? bija daudz za?ojo?u augu, st?v?ja viena pati jauna, gai?mataina sieviete, kas vi?u sagaid?ja. Diru? apst?j?s, k?jas vi?am vairs neklaus?ja. Kas bija ?? d?ma, kura vi?am uzsmaid?ja? P?k??i vi?? atcer?j?s, ka Forestj? ir prec?jies, un doma, ka gl?t?, elegant? gai?mate dro?i vien ir vi?a drauga sieva, gal?gi samulsin?ja Diru?. Vi?? nomurmin?ja: – Kundze, es esmu… – Es zinu, cien?tais kungs, – d?ma to p?rtrauca, sniegdama roku. – ?arls man past?st?ja par j?su vakardienas tik?anos, un es ?oti priec?jos, ka vi?? iedom?j?s uzaicin?t j?s ?odien pie mums uz pusdien?m. Nezin?dams vairs, ko sac?t, Diru? pietv?ka l?dz ausu galiem; vi?? juta, ka tiek v?r?gi apl?kots no galvas l?dz k?j?m, p?t?ts un v?rt?ts. Vi?am grib?j?s atvainoties, sagudrot k?du ieganstu, lai izskaidrotu nepiln?bas sav? ap??rb?, ta?u nekas neien?ca pr?t?, un vi?? neuzdro?in?j?s pieskarties ?im delik?tajam jaut?jumam. Diru? atlaid?s namam?tes nor?d?taj? atzveltnes kr?sl?, un, kad juta, k? ieliec?s atsper?gais, m?kstais s?deklis, k? augums iek??v?s samta gl?smainaj? apsk?vien?, k? polster?t? muguri?a un paro?i sniedza liegu atbalstu, vi?am ??ita, ka ir ieg?jis jaun?, burv?g? dz?v?, ka ieguvis ko ?oti jauku, ka jau k?uvis par kaut ko, ka ir gl?bts. Un vi?? paskat?j?s uz Forestj? kundzi, kas nenolaida acu no vi?a. Jaunajai sievietei bija mugur? b?li zila ka?mira kleita, kas ?oti izc?la vi?as lokano vidukli un augst?s kr?tis. Kail?s rokas un kakls izsl?j?s no baltu me??i?u put?m, kas rot?ja izgriezumu un ?s?s piedurknes, augstu galvvid? uzsuk?tie mati pakaus? mazliet cirtoj?s, veidodami vieglu, gai?u, p?kainu m?kon?ti. Forestj? kundzes skatiens, kas nezin k?p?c vi?am atg?din?ja vakar “Fol?ber??r?” sastapt?s sievietes skatienu, nomierin?ja Diru?. Vi?ai bija pel?kas acis ar zilganu nokr?su, kas dar?ja t?s neparasti izteiksm?gas, smalks deguns, piln?gas l?pas, pasmags zods, nepareiza un tai pa?? laik? valdzino?a seja, piem?l?ga un ??elm?ga. Viena no t?m sievie?u sej?m, kur?s ikviena l?nija ir savdab?gi apburo?a un ??iet noz?m?ga, kur?s katra vaibstu kust?ba it k? kaut ko izpau? vai apsl?pj. Br?ti?u klus?jusi, Forestj? kundze jaut?ja Diru?: – Vai j?s jau sen esat Par?z?? – Tikai kop? da?iem m?ne?iem, kundze, – vi?? atbild?ja, pamaz?m atg?dams pa?savald??anos. – Str?d?ju dzelzce?u p?rvald?, bet Forestj? man deva cer?bas, ka ar vi?a pal?dz?bu varb?t izdosies atrast darbu ?urn?listik?. Forestj? kundzes sej? atplauka atkl?t?ks, labv?l?g?ks smaids, un vi?a sac?ja klusin?t? bals?: – Es zinu. Pie durv?m atkal bija atskan?jis zvans. Sulainis pieteica: – De Marela kundze. Ien?ca neliela auguma tum?mate, viena no t?m, ko m?dz saukt par meln?gsn?j?m. Vi?ai bija viegla gaita; tum??, pavisam vienk?r?? kleita cie?i pieg?la augumam un to izc?la. Skatienu gribot negribot pievilka melnajos matos iespraust? sarkan? roze, kas atdz?vin?ja vi?as seju, pasv?troja t?s ?patn?bu. D?mai sekoja meiten?te ?s? kleiti??. Forestj? kundze strauji dev?s pret? atn?c?j?m: – Labdien, Klotilde. – Labdien, Madlena. Abas sask?pst?j?s. Ar pieaugu?a cilv?ka nosv?rt?bu ar? meiten?te sniedza pieri sk?pstam, sac?dama: – Labdien, draudzen?t! Forestj? kundze, nosk?pst?jusi b?rnu, iepaz?stin?ja: – ?or?s Diru? kungs, ?arla biedrs. De Marela kundze, mana draudzene un att?la radiniece. Piev?rsdam?s Diru?, vi?a piebilda: – Zin?t, pie mums m?dz iztur?ties vienk?r?i, bez ceremonij?m. Jums ta?u nav nekas pret?, vai ne? Jaunais v?rietis paloc?j?s. Durvis atkal atv?r?s, un ien?ca mazs resn?tis, apa?? jo apa??, vezdams zem rokas dai?u, slaidu sievieti, kas bija par vi?u gar?ka un daudz jaun?ka un izc?l?s ar izsmalcin?t?m manier?m un augstpr?t?gu st?ju. Valtera kungs, deput?ts, finansists, naudinieks un veikalnieks, ebrejs no Francijas dienvidiem, “Fran?u Dz?ves” izdev?js ar sievu, dzimu?u Bazil-Ravalo, ba??iera meitu. Tad viens p?c otra ierad?s ?oti elegantais ?aks Rivals un Norb?rs de Varens, kam frakas apkakl?te sp?d?ja; to bija nosvi?oju?i garie mati, kas vi?am krita l?dz pleciem, apberot ar blaugzn?m ap??rbu. Nev???gi sasiet? kaklasaite ar? nebija pirm?s jaun?bas. Ar agr?ko laiku kavaliera iznes?bu pieg?jis pie Forestj? kundzes, vi?? nosk?pst?ja tai roku. Kad vi?? noliec?s, garie mati k? vilnis p?rsedza jaun?s sievietes kailo roku. Beidzot ien?ca ar? pats Forestj?, atvainodamies par nov?lo?anos. Vi?? esot ticis aizkav?ts redakcij? sakar? ar Morela lietu. Radik??u deput?ts Morels esot iesniedzis ministrij? interpel?ciju attiec?b? uz kred?ta piepras?jumu Al??rijas koloniz?cijai. – Kundze, galds kl?ts, – sulainis pazi?oja. Visi p?rg?ja uz ?damistabu. Diru? s?d?ja starp de Marela kundzi un vi?as meitu. Jaunais v?rietis atkal jut?s ne?rti, baid?j?s, ka neprat?s pareizi apieties ar dak?i?u, karoti vai gl?z?m. To bija ?etras un viena – iezilgana. Ko gan no t?s var?tu dzert? Kam?r ?da viru, neviens nek? nerun?ja. P?c tam Norb?rs de Varens ieteic?s: – Vai esat las?ju?i par Gotj? pr?vu? Joc?gs cipars! Izc?l?s p?rruna par ?o ar ?ant??u saist?to laul?bas p?rk?p?anas gad?jumu. Par to vi?i run?ja nevis t?, k? m?dz ?imenes kl?p? p?rrun?t par laikrakstos atst?st?tiem notikumiem, bet k? ?rsti sav? starp? run? par slim?bu vai k? d?rzkopji par sakn?m. Neviens nesa?uta, neviens nebr?n?j?s par faktiem, bet visi ar glu?i profesion?lu interesi un absol?tu vienaldz?bu pret pa?u p?rk?pumu mekl?ja ?o faktu dzi??kos, apsl?pt?kos c?lo?us. Katrs cent?s skaidri izdibin?t noziedz?g?s r?c?bas mot?vus, preciz?t smadze?u fenomenus, kas rad?ju?i dr?mu, ko uzskat?ja par ?pa?a dv?seles st?vok?a zin?tniski izskaidrojamu rezult?tu. Ar? sievietes aizr?v?s ar ?o izmekl??anas darbu. Tika apl?koti v?l citi neseni notikumi; run?t?ji tos koment?ja un v?rt?ja no da??diem aspektiem ar lieti??u aci un speci?lu pieeju, k? ?sti jaunu zi?u tirgot?ji, k? cilv?cisk?s kom?dijas pieg?d?t?ji mazum? par tik un tik frankiem rind?, glu?i t?pat k? veikalnieki p?rbauda, p?rcil? un izsver priek?metus, ko gras?s pied?v?t pirc?jiem. P?c tam saruna novirz?j?s uz k?du divkauju, un te nu v?rdu ??ma ?aks Rivals. T? bija vi?a sf?ra, un neviens cits te nebija kompetents. Diru? neuzdro?in?j?s iebilst ne v?rda. Reiz?m pameta acis uz savu kaimi?ieni, kuras kr??u apa?umi vi?u valdzin?ja. Pie auss ?ipi?as de Marela kundzei kar?j?s zelta pavedien? iesaist?ts briljants, kas izskat?j?s k? rasas piliens. ?ad tad vi?a izteica k?du piez?mi, kas aizvien izrais?ja smaidu klaus?t?ju l?p?s. Vi?ai piemita piem?l?gi draiska aspr?t?ba, alla? vi?a iebilda ko negaid?tu, k? daudz pieredz?jusi neb?dne, kas uz visu skat?s bezr?p?gi un v?rt? pavir?i, ar ieciet?gu skepsi. Diru? velti nop?l?j?s sagudrot komplimentu, ko vi?ai izteikt, un, t? k? nekas neien?ca pr?t?, tad piev?rs?s vi?as meitai: l?ja tai gl?z? dz?rienu, sniedza ?dienus, visp?r uzman?gi apkalpoja. Meitene bija daudz nopietn?ka par m?ti, svin?gi pateic?s, mazliet paliekdama galvu: “Paldies, j?s esat ?oti laipns,” – un dom?gi klaus?j?s, ko lielie run?ja. Pusdienas bija lieliskas, un visi izpauda saj?smu par t?m. Valtera kungs ?da negaus?gi, gandr?z nemaz nerun?ja un greizi skat?j?s pa bri??u stiklu apak?u uz pied?v?tajiem ?dieniem. Norb?rs de Varens neatpalika no vi?a un ?ad un tad uzpilin?ja m?rci uz krekla kr?ts. Smaid?gs un noraiz?jies Forestj? laiku pa laikam z?m?gi saskat?j?s ar sievu k? divi l?dzzin?t?ji, kuri kop?gi veic gr?tu darbu, kas norit sekm?gi. Sejas pietv?ka, balsis k?uva ska??kas. Sulainis ik br?di pa?ukst?ja ?d?jiem pie auss: – Kortonu? Satolarozu? Diru? bija iegar?ojies kortons, un vi?? katru reizi ??va pieliet gl?zi. Vi?? ielija burv?ga l?ksme, silta l?ksme, kas no v?dera iesit?s galv?, izpl?da pa locek?iem, p?r??ma visu b?tni. Vi?? sasniedza piln?gu labsaj?tu, miesas un dv?seles labsaj?tu. Vi?? mod?s v?l??an?s run?t, saist?t p?r?jo viesu uzman?bu, grib?j?s, lai tie vi?u uzklaus?tu un v?rt?tu t?pat k? ikvienu no ?iem cilv?kiem, kuru v?rdus katrs uztv?ra ar t?ksmi. T?rz??ana norit?ja nemit?gi, domai saistoties pie domas un aiz visniec?g?k? iemesla, da?k?rt aiz viena vien?ga v?rda, p?rlecot no viena temata uz citu; kad bija p?rcil?ti visi dienas notikumi un gar?m ejot skarti t?ksto? da??di jaut?jumi, saruna atkal novirz?j?s uz Morela kunga pla?o interpel?ciju sakar? ar Al??rijas koloniz??anu. Starp diviem ?dieniem ar? Valtera kungs izteica da?as joc?gas piez?mes; vi?am bija skeptisks gars. Forestj? atst?st?ja sava r?tdienas numuram sacer?t? raksta saturu. ?aks Rivals piepras?ja milit?ru vald?bu, kas pie??irtu zemi katram virsniekam, kur? nokalpojis tr?sdesmit gadus koloni?l? karasp?k?. – T?d? veid? j?s rad?tu ener?isku sabiedr?bu, – vi?? sac?ja, – kuras locek?i laika gait? iepazinu?i un iem?l?ju?i ?o zemi, prot iezemie?u valodu un br?vi orient?jas sare???tos viet?jos jaut?jumos, kurus jaunatn?c?ji nekad nesp?j atrisin?t. – J?… – vi?u p?rtrauca Norb?rs de Varens. – Vi?i prat?s visu, iz?emot zemkop?bu. Vi?i run?s ar?biski, bet nezin?s, k? p?rd?st?t bietes un s?t lab?bu. Vi?i b?s sp?c?gi pat pauko?an?, bet ?oti v?ji m?slo?anas jaut?jumos. N?, tie?i otr?di, ?? jaun? zeme ir j?atver it visiem. Sapr?t?gi cilv?ki tur atrad?s sev vietu, p?r?jie aizies boj?. T?ds ir m?su sabiedr?bas likums. Iest?j?s klusums. Visi smaid?ja. – Visvair?k tur tr?kst tie?i labas zemes, – ierun?j?s ?or?s Diru?, pats br?n?damies par savas balss ska?u, it k? dzird?tu to pirmo reizi. – Augl?gas zemes gabali tur maks? tikpat d?rgi, cik Francij?, un tos nop?rk Par?zes bag?tnieki, jo tan?s ir izdev?gi ieguld?t kapit?lu. ?stie kolonisti, nabagi, kurus uz turieni dzen tr?kums, tiek atspiesti tuksnes?, kur nekas neaug, tr?kst ?dens. Visi skat?j?s uz vi?u. Vi?? juta, ka piesarkst. Valtera kungs jaut?ja: – J?s paz?stat Al??riju? – J?, – vi?? atbild?ja. – Esmu tur pavad?jis vair?k nek? divus gadus un dz?vojis vis?s tr?s provinc?s. Norb?rs de Varens, uzreiz piemirsdams par Morelu, s?ka izjaut?t Diru? par turienes paradumiem, kurus vi?am bija aprakst?jis k?ds virsnieks. De Varenu interes?ja Mzaba, d?vain?, maz? ar?bu republika, kura bija radusies pa?? Sah?ras vid?, ?? saules izdedzin?t? apgabala vissaus?kaj? da??. Diru? bija divas reizes bijis Mzab? un nu ??m?s st?st?t par iera??m ?aj? neparastaj? zem?, kur? ?dens l?sei ir zelta v?rt?ba un katram iedz?vot?jam j?piedal?s sabiedriskajos darbos, un kur tirdzniec?ba norit god?g?k nek? pie civiliz?taj?m taut?m. V?ns un tieksme patikt bija iekv?lin?jusi Diru?, vi?? run?ja ar zin?mu pl?t?gu dedz?bu, st?st?ja pulka anekdotes, st?st?ja par ar?bu dz?ves ?patn?b?m, par kara piedz?vojumiem. Vi?? pat atrada da?us kr?sainus izteicienus, lai klaus?t?jos rad?tu skaidru priek?statu par ?o dzelteno, kailo, bezgal?gi skum?go apvidu, ko ne??l?gi izdedzin?ja liesmain? saule. Visas sievietes skat?j?s uz vi?u. Valtera kundze, k? vienm?r, stiept? bals? novilka: – No sav?m atmi??m j?s var?tu sast?d?t burv?gu aprakstu s?riju. Tad Valtera kungs nop?t?ja jauno v?rieti p?ri bri??u stikliem, k? m?dza apl?kot sejas. Uz ?dieniem vi?? skat?j?s pa stiklu apak?u. Forestj? izmantoja izdev?bu: – D?rgais ?ef, es jau ?odien ar jums run?ju par Diru? kungu un l?dzu pie?emt vi?u man par pal?gu politisk?s inform?cijas iev?k?an?. Kop? Marambo no mums aizg?jis, man nav neviena, ko aizs?t?t p?c steidzam?m un slepen?m izzi??m, un laikraksts no t? cie?. Valtera t?ti?? k?uva nopietns un uzb?d?ja brilles piln?gi uz pieres, lai cie?i iel?kotos Diru? sej?. Tad vi?? sac?ja: – Diru? kungs nenoliedzami ir ori?in?ls cilv?ks. Ja vi?am labpatiks r?t pulksten trijos atn?kt pie manis aprun?ties, tad m?s to nok?rtosim. Mirkli klus?jis, vi?? v?rs?s tie?i pie Diru?: – Bet uzrakstiet mums t?l?t da?us saisto?us rakstus par Al??riju. Atst?stiet savas atmi?as, saistot t?s ar koloniz?cijas jaut?jumu, k? dar?j?t nupat. Tas ir aktu?li, ?oti aktu?li, un esmu p?rliecin?ts, ka tas patiks m?su las?t?jiem. Bet pasteidzieties! Pirmo rakstu man vajag jau r?t vai par?t, kam?r pal?t? v?l notiek diskusija, – mums tas pal?dz?s pievilkt las?t?jus. – Un te jums b?s jauks virsraksts – “?frikas str?lnieka atmi?as”, – piebilda Valtera kundze ar valdzino?u nopietn?bu, kas visam, ko vi?a sac?ja, pie???ra augstpr?t?gas labv?l?bas pieska?u. – Vai ne, Norb?ra kungs? Vecais dzejnieks, kas v?lu bija iemantojis slavu, ien?da jaunos un baid?j?s no tiem. Vi?? v?si atbild?ja: – J?, lielisks, ja tikai turpin?jums b?s tai pa?? stil?, un tas ir visgr?t?k pan?kams. Atbilsto?s stils ir tas pats, ko m?zik? sauc par pareizo toni. Forestj? kundze raudz?j?s uz Diru? ar siltu un aizbildniecisku pazin?jas skatienu, kas ??ita pau?am: “Tu jau izlauz?si sev ce?u.” De Marela kundze vair?kk?rt bija pagriezusies uz vi?a pusi, un auskara briljants nemit?gi tr?c?ja, it k? dzidrais ?dens piliens gras?tos atrais?ties un nokrist. Maz? meitene, galvu noliekusi p?r ???vi, s?d?ja nekust?gi un svin?gi. Sulainis atkal g?ja apk?rt galdam, ieliedams zilganaj?s gl?z?s Johannisbergas v?nu, un p?c tam Forestj? uzsauca tostu, paloc?damies pret Valtera kungu: – Lai plaukst un ze? “Fran?u Dz?ve”! Visi sveica savu maizes dev?ju, kas v?l?gi smaid?ja, un Diru?, apskurbis no pan?kumiem, vien? pa??mien? iztuk?oja gl?zi. Vi?am ??ita, ka vi?? var?tu izdzert veselu mucu, ap?st v?rsi, no??augt lauvu. Vi?? juta locek?os p?rcilv?cisku sp?ku un gar? neuzveicamu ap??m?bu, neierobe?otu cer?bu. ?o ?au?u vid? vi?? tagad bija k? m?j?s, iekarojis sev st?vokli, ie??mis savu vietu. Ar glu?i jaunu pa?apzi?u Diru? tagad v?r?s apk?rt?jo sej?s un pirmo reizi iedro?in?j?s uzrun?t savu kaimi?ieni: – Kundze, jums ir burv?g?kie auskari, k?dus vien esmu redz?jis. De Marela kundze smaid?dama piev?rs?s vi?am: – Man pa?ai ien?ca pr?t? ?? doma – pak?rt briljantu vienk?r?i zelta pavediena gal?. Izskat?s glu?i k? rasas piliens, vai ne? Pats apmulsis no savas drosmes un baid?damies pateikt kaut ko mu???gu, vi?? klusu sac?ja: – Burv?gi… bet auss ar? to ?oti izce?. Vi?a tam pateic?s ar skatienu, ar starojo?u sievietes skatienu, kas iespie?as l?dz sirds dzi?umiem. Pagriezis galvu, Diru? atkal sastap?s ar Forestj? kundzes ac?m: t?s joproj?m pauda labv?l?bu, bet vi?am lik?s, ka tan?s iedzirkst?jusies ar? draiska l?ksme, it k? uzmundrin?jums. V?rie?i tagad run?ja visi reiz?, pla?i ?estikul?dami un bie?i vien paceldami balsi: apsprieda lielo apak?zemes dzelzce?a projektu. ?o tematu izsm?la tikai ap deserta beig?m, katram atrad?s daudz kas sak?ms par l?no satiksmi Par?z?, par ne?rt?b?m ar tramvajiem, par gr?t?b?m omnibusos un fiakru ku?ieru rupj?b?m. P?c tam visi dev?s uz salonu dzert kafiju. Joka p?c Diru? pied?v?ja roku de Marela kundzes meiti?ai. Vi?a cien?gi pateic?s un pac?l?s pirkstgalos, lai ar roci?u aizsniegtu sava kavaliera elkoni. Salons vi?am atkal atg?din?ja siltumn?cu. Visos ?etros istabas kaktos lielo palmu majest?tiskie zari sniedz?s l?dz griestiem un tur izplet?s k? milz?gi v?dek?i. Katr? pus? kam?nam gumijkoki ar kolonn?m l?dz?giem stumbriem bija k?rtu k?rt?m izsl?ju?i citu virs citas tum?i za??s, garen?s lapas, un uz pian?no st?v?ja divi neredz?ti kr?mi?i, viens s?rtiem, otrs baltiem ziediem, kuri izskat?j?s k? m?ksl?gi, p?r?k skaisti, lai b?tu dabiski. Gaiss bija svaigs, liegas, neizsak?mas, v?rd? nenosaucamas smar?as pies?tin?ts. Jaunais v?rietis, tagad jau atguvis pa?savald??anos, v?r?gi apl?koja telpu. T? nebija liela, un, atskaitot st?dus, nekas nepievilka skatienu, nekur nevienas spilgtas kr?sas, bet te bija pat?kami, te var?ja justies mier?gi, atp?sties, ?? telpa ieaij?ja, ap??ma cilv?ku k? gl?sts. Sienas iztaps?tas ar senatn?gu, izbal?ju?u violetu audumu, kas nos?ts ar dzelten?m z?da pu??t?m, ne liel?k?m par mu?u. Durvis aizsedza portjeras, kas bija darin?tas no zilganpel?kas karav?ru vadmalas, uz kuras ar sarkanu z?du bija iz??tas da?as ne??es; un malu mal?s salikti s?dek?i, da??da veida un lieluma s?dek?i izkais?ti, kur pagad?jies, milz?gi lieli un maz?ti?i atzveltnes kr?sli, taburetes un pufi, p?rvilkti ar Luija XVI laika stila z?da audumu vai skaistu pl??u – kr?ma kr?sas pamats ar gran?tsarkanu z?m?jumu. – Diru? kungs, vai v?laties kafiju? Ar nemain?gi draudz?go smaidu uz l?p?m Forestj? kundze sniedza vi?am pilnu tasi. – J?, kundze, pateicos. Diru? pa??ma tasi, un, kad vi?? ba??gi noliec?s, lai ar sudraba standzi??m pa?emtu gabali?u cukura no cukurn?cas, ko tur?ja meiten?te, jaun? sieviete pa?ukst?ja vi?am: – Palakstojieties ta?u ar Valtera kundzi. Iekams vi?? paguva ko atbild?t, Forestj? kundze dev?s t?l?k. Jaunais v?rietis papriek? izdz?ra kafiju, jo baid?j?s, ka neuzlej to uz pakl?ja; uzreiz juzdamies br?v?k, vi?? s?ka mekl?t izdev?bu tuvoties sava jaun? priek?nieka sievai un ar to uzs?kt sarunu. Piepe?i vi?? iev?roja, ka Valtera kundze tur rok? iztuk?otu kafijas tasi un, atrazdam?s pat?lu no galda, nezina, kur tasi nolikt. Diru? steig?us pieg?ja pie vi?as. – At?aujiet, kundze. – Pateicos. Aiznesis tasi, vi?? uz karst?m p?d?m atgriez?s. – Kundze, ja j?s zin?tu, cik daudz jauku br??u man sag?d?ja “Fran?u Dz?ve”, kad biju tur, tuksnes?! T? tie??m ir vien?g? av?ze, ko var las?t, atrodoties ?rpus Francijas, jo ir daudz saisto??ka, aspr?t?g?ka un daudzpus?g?ka par vis?m cit?m. Valtera kundze smaid?ja laipni, bet vienaldz?gi. – Manam v?ram nebija viegli rad?t ??da tipa laikrakstu, kas atbilstu m?sdienu pras?b?m, – vi?a nopietni atbild?ja. Vi?i s?ka t?rz?t. Diru? prata run?t pl?sto?i, kaut ar? ban?li, toties balss vi?am bija pat?kama, skatiens valdzino?s, un neatvair?ma pievilc?ba sl?p?s vi?a ?s?s. Kuplas, cirtainas – t?s skaisti vij?s uz virsl?pas, r?sganas un uzsmail?tajos galos mazliet gai??kas. Vi?i run?ja par Par?zi, t?s apkaimi, S?nas krastiem, par k?rortiem, vasaras izpriec?m un da??diem ikdieni??iem s?kumiem, par kuriem var run?t bez maz?k?s piep?les bezgal?gi. Kad pie vi?iem pien?ca Norb?rs de Varens ar li?iera gl?zi rok?, Diru? smalkj?t?gi att?lin?j?s. De Marela kundze, kas tikko bija sarun?jusies ar Forestj? kundzi, pieaicin?ja Diru?. – T?tad j?s esat nodom?jis, – vi?a sac?ja, – s?kt darboties ?urn?listik?. Jaunais v?rietis miglaini past?st?ja par saviem nodomiem, p?c tam uzs?ka t?rz?t t?pat, k? tikko bija t?rz?jis ar Valtera kundzi, bet nu vi?? jau lab?k p?rzin?ja sarunas vielu un izteic?s dro??k, atk?rtodams nupat dzird?t?s piez?mes k? savas pa?a. Turkl?t vi?? nemit?gi skat?j?s ac?s kaimi?ienei, it k? grib?dams padzi?in?t izsac?to v?rdu j?gu. De Marela kundze savuk?rt past?st?ja da?as anekdotes, mazliet ko?et?dama, k? sieviete, kas apzin?s, ka ir aspr?t?ga, un vienm?r grib b?t saisto?a. K??dama arvien famili?r?ka, vi?a uzlika roku Diru? uz piedurknes, pazemin?ja balsi, p??p?jot par niekiem, un t?d? veid? saruna ieguva int?mu raksturu. Jaun?s sievietes tuvums, kura nesl?pa interesi par vi?u, saj?smin?ja Diru?. Vi?? labpr?t grib?tu ziedoties de Marela kundzei, to aizsarg?t, par?d?t, ko sp?j, un vilcin??an?s, ar k?du tai atbild?ja, liecin?ja, ka vi?u tird? satraukums. Piepe?i bez k?da iemesla de Marela kundze pasauca: “Lorina!” – un b?rns pien?ca kl?t. – Meiti?, ats?dies te, pie loga tu vari saaukst?ties. Diru? p?r??ma nepr?t?ga v?l??an?s nosk?pst?t meiten?ti, it k? kaut kas no ?? sk?psta var?tu p?riet uz m?ti. – Jaunkundz, vai at?ausiet j?s nosk?pst?t? – vi?? r?tni un t?vi???gi jaut?ja. Meiten?te izbr?n?jusies paskat?j?s uz vi?u, un de Marela kundze smiedam?s sac?ja: – Atbildi: “?odien es jums to at?auju, bet vienm?r t? neb?s.” Diru? uzreiz ats?d?s, pa??ma Lorinu kl?p? un ar l?p?m piesk?r?s b?rna vi??ainajiem, smalkajiem matiem. M?te br?n?j?s: – Glu?i p?rsteidzo?i: vi?a neaizb?ga! Parasti vi?a ?auj sevi sk?pst?t tikai sieviet?m. Diru? kungs, j?s esat neatvair?ms. Vi?? pietv?ka, nek? neatbild?dams, un uz ce?iem viegli ??poja meiten?ti. Pien?ca Forestj? kundze un ar? p?rsteigti iesauc?s: – K?dsbr?nums!Lorinak?uvusipavisamr?ma! Tuvoj?s ar? ?aks Rivals ar cig?ru mut?, un Diru? piec?l?s, lai atvad?tos, jo baid?j?s ar k?du neveiklu v?rdu saboj?t sasniegto iespaidu, uzs?kto iekaro?anas darbu. Vi?? klan?j?s, maigi spieda sievie?u roci?as, p?c tam sp?c?gi krat?ja v?rie?u rokas. Vi?? iev?roja, ka ?aka Rivala roka bija sausa, silta un sirsn?gi atbild?ja uz spiedienu, Norb?ra de Varena – mikla un auksta un izvair?gi izsl?d?ja starp pirkstiem, vec? Valtera – auksta un ?engana, bez ener?ijas, neizteiksm?ga, Forestj? roka bija tukla un silta. Draugs vi?am pusbals? teica: – Neaizmirsti, r?t pulksten trijos! – N?, n?! Esi bez ba??m! Nok?uvis k?pn?s, Diru? bija tik traki priec?gs, ka juta v?l??anos traukt skrie?us, un t?p?c vi?? ar? met?s lej? ik pa diviem k?pieniem reiz?, bet, p?k??i ieraudz?jis otr? st?va lielaj? sienas spogul? kungu, kas l?k?us dr?z?s pret?, uzreiz apst?j?s, it k? pie?erts p?rk?pum?. Tad vi?? ilgi apbr?noja sevi, ka ir tik gl?ts puisis, un tad ar patiku uzsmaid?ja savam atsp?dumam, un tad, atsveicin?damies no t?, zemu un ceremoni?li paloc?j?s, k? m?dz sveicin?t iev?rojamas personas. III Non?cis uz ielas, ?or?s Diru? palika dom?gi st?vot: ko nu dar?t? Grib?j?s klai??t, sap?ot, iet uz priek?u, kur deguns r?da, izt?lojoties n?kotni un elpojot liego nakts gaisu, bet doma par vec? Valtera piepras?to rakstu s?riju neizzuda no pr?ta, un vi?? nol?ma t?da? doties m?j?s un ?erties pie darba. Lieliem so?iem Diru? sasniedza ?r?jo bulv?ri un g?ja pa to l?dz Burso ielai, kur dz?voja. Se?st?vu nam?, kur? vi?? ?r?ja istabu, m?joja p?ris desmitu str?dnieku un s?kpilso?u ?ime?u; k?pjot aug?? un ar vaska s?rkoci?iem apgaismojot piem?slotos k?pienus, uz kuriem m?t?j?s pap?ru gabali, cigare?u gali, virtuves atkritumi, vi?am uzm?c?s dzi?? riebums un neganta v?l??an?s ?tr?k tikt proj?m no ?ejienes, dz?vot k? bag?tie cilv?ki t?r? m?j?, kur k?pnes izkl?tas ar celi?iem. Smaga ?dienu, ateju un cilv?ku izgarojumu smaka, ne ar k?du caurv?ju neizv?din?ma net?rumu un appel?ju?u m?ru smaka piepild?ja ?o namu no pagraba l?dz jumtam. No Diru? istabas loga piektaj? st?v? skats v?r?s uz Rietumu dzelzce?a milz?go stigu, kas v?d?ja k? dzi?? bezdibenis, tie?i tur, kur beidz?s tunelis, net?lu no Batinjolas stacijas. Jaunais v?rietis atv?ra logu un atspied?s ar elko?iem pret apr?s?ju?o dzelzs palodzi. Lej?, meln?s bedres dzi?um?, tr?s nekust?gas, sarkanas sign?lugunis izskat?j?s k? apa?as zv?ra acis, un t?l?k bija redzamas v?l citas un v?l citas t?l?k. Ik mirkli tums? atskan?ja stiepti vai aprauti svilpieni, da?i pavisam tuvu, citi t?lu, tikko sadzirdami, – tie atpl?da no Anj?ras puses. Tiem bija da??das noska?as, glu?i k? balsu saucieniem. Viens no tiem tuvoj?s, t? ??labainais kliedziens pieauga ar katru sekundi, un t?l?t pat par?d?j?s liela, dzeltena gaisma, kas ar milz?gu troksni skr?ja uz priek?u; Diru? redz?ja, k? tunelis aprija garu vagonu rindu. P?c tam vi?? nol?ma: “Pie darba!” Nolicis lampu uz galda, vi?? attap?s, ka m?j?s ir tikai v?stu?u pap?rs. Nek? dar?t, j?atver lapa vis? platum? un j?raksta uz t?s pa?as. Diru? iem?rca spalvu tint? un r?p?gi, akur?ti uzrakst?ja: ?frikas str?lnieka atmi?as Tad vi?? pr?toja, k? nu ies?kt. Pieri atbalst?jis plaukst?, vi?? s?d?ja un stingi v?r?s uz galda atloc?taj?, baltaj? pap?ra lap?. Ko lai saka? Tagad vairs neien?ca pr?t? it nekas no t?, ko pats nesen bija st?st?jis, neviena anekdote, neviens atgad?jums, glu?i nekas. Piepe?i vi?? nodom?ja: “Vajag ies?kt ar aizbrauk?anu.” Un tad uzrakst?ja: “Tas bija 1874. gad?, maija vid?, kad izv?rgus? Francija at??ma elpu p?c briesm?g? gada katastrof?m…” Diru? apst?j?s, nezin?dams, k? piesaist?t turpm?ko: iek?p?anu ku??, braucienu, pirmos iespaidus. Min?tes desmit velti lauz?jis galvu, vi?? nol?ma ievadlapu atst?t uz r?tdienu, bet tagad t?l?t ?erties pie Al??ras aprakst??anas. Vi?? uz???pa: “Al??ra ir pavisam balta pils?ta…” – un t?l?k netika. Vi?? skaidri atcer?j?s jauko, gai?o pils?tu, kas ar savu namu plakanajiem jumtiem l?dz?gi kask?dei sl?d no pakalna lejup pa nog?zi l?dz pa?ai j?rai, bet neatrada vair?k ne v?rda, lai izpaustu to, ko bija redz?jis un izjutis. P?c lielas piep?les vi?? piemetin?ja: “Da?u t?s apdz?vo ar?bi…” Tad nometa spalvu uz galda un piec?l?s. Uz ?aur?s dzelzs gulti?as, kur vi?a augums bija atst?jis iespiedumu, nosviest?s ikdienas dr?nas izskat?j?s pret?gas k? l??a skrandas morg?: tuk?as, apdilu?as, sagumz?tas. Un uz salmu pinuma kr?sla uzliktais z?da cilindrs, vi?a vien?g? cepure, ??ita atv?zta, it k? ubaga d?vanu l?dzot. Uz pel?kaj?m, ar ziliem pu?u pu??iem rot?taj?m tapet?m bija tikpat daudz traipu, cik pu??u, vecu, aizdom?gu traipu, par kuriem neviens nevar?tu pateikt, vai tie radu?ies no saspiestas blakts, no e??as piliena, no taukainiem pirkstiem vai no ziepju put?m, kas iz??aid?tas, mazg?joties mutes b?od?. Tas viss oda p?c apkaunojo?as nabadz?bas, Par?zes m?bel?to istabu nabadz?bas. Diru? mod?s izmis?gs niknums pret savu nabadz?go dz?vi. Ir j?izraujas no t?s ?r?, t?l?t pat, jau r?t vajag dar?t galu ?ai tr?c?gajai eksistencei. P?k??i vi?? atgriez?s dedz?gs darba prieks, vi?? atkal ats?d?s pie galda un no jauna s?ka mekl?t teikumus, ar kuriem var?tu labi atspogu?ot d?vaino, valdzino?o un savdab?go Al??ru, kas ir k? priek?telpa uz nosl?pumaino, neizdibin?to ?friku, klejojo?u ar?bu un nepaz?stamu n??eru cil?u ?friku, neizp?t?to un vilino?o ?friku, no kurienes m?su zoolo?iskajos d?rzos reiz?m nok??st glu?i neiedom?jami dz?vnieki, kuri ??iet n?ku?i no pasaku valst?bas: strausi, ??s neparast?s vistas, gazeles – br?num gracioz?s kazas, p?rsteidzo?i grotesk?s ?irafes, svin?gie kamie?i, ?rm?gie hipopotami, nej?dz?gie degunrad?i un, beidzot, gorillas, ?ie baism?gie cilv?ka br??i. Diru? man?ja, ka domas galv? str?voja jucekl?gi, varb?t izteikt t?s v?l ?? t? sp?tu, bet uzrakst?t nevar?ja neparko. Nevar?bas apzi?a vi?u kaitin?ja, vi?? atkal piec?l?s, rokas bija miklas aiz sviedriem, deni?os asinis strauji puls?ja. Un, kad vi?? ieraudz?ja ve?as mazg?t?jas r??inu, ko ?ovakar pat bija uznesis durvju sargs, jauno v?rieti sagr?ba negants izmisums. Viss prieks izgaisa vien? mirkl? reiz? ar pa?pa??v?bu un tic?bu n?kotnei. Beigas, visam beigas, vi?? nek? neveiks, ne par ko nek??s. Vi?? jut?s no??lojams, neapd?vin?ts, lieks un boj?ejai nolemts. Diru? atgriez?s pie loga tie?i tan? mirkl?, kad no tune?a, ne??l?gi d?rd?dams, iz??v?s vilciens. Tas dosies p?ri laukiem un klajumiem uz j?ras pusi. Un Diru? p?k??i atcer?j?s savus vec?kus. ?is vilciens brauks tiem gar?m pavisam tuvu, da?us lj? no m?j?m. Atmi?? pav?d?ja neliel? m?ji?a Kant? ciema nomal?, paugura mugur?, no kurienes redzama Ru?na un pla?? S?nas ieleja. T?vam un m?tei tur bija mazs krodzi??, t?ds k? traktieris “Pie skaist? skata”; sv?tdienas r?tos nomales iedz?vot?ji tan? m?dza ietur?t brokastis. Vec?ki bija grib?ju?i d?lu uzaudzin?t par kungu un s?t?ju?i m?c?ties ?imn?zij?. Kursu beidzis, bet gala p?rbaud?jumos izkritis cauri, ?or?s bija aizg?jis karadienest? ar nodomu uzdien?t par virsnieku, pulkvedi, ?ener?li. Bet dienests vi?am aprieb?s, iekams aprit?ja pieci gadi, un vi?? jau bija s?cis sap?ot par karjeru Par?z?. Vi?? tur bija ieradies, tikko beidz?s oblig?tais dienests, nev?rodams vec?ku l?g?anos, kuri tagad, redz?dami, ka to sapnis gaisis, grib?ja d?lu patur?t m?j?s. Ta?u vi?? jau atkal loloja cer?bas uz n?kotni, paredz?ja, ka triumf?s, pateicoties k?diem notikumiem, kurus izt?loj?s v?l neskaidri, tom?r bija p?rliecin?ts, ka prat?s tos rad?t un izmantot. Pulk? b?dams, Diru? bija guvis parastos garnizona pan?kumus, vieglas uzvaras; t?m pievienoj?s da?as d?kas augst?k st?vo??s aprind?s: vi?? bija pratis savaldzin?t nodok?u iev?c?ja meitu, kas grib?ja pamest visu un vi?am sekot, un k?da advok?ta sievu, kura bija m??in?jusi nosl?cin?ties aiz izmisuma, kad nepast?v?gais sir?u lauz?js bija to pametis. Biedri bija run?ju?i par Diru?: “Tas ir sl?p?ts un man?gs bl?dis, t?ds vienm?r prat?s izkulties sveik?.” Un Diru? bija ap??mies tie??m b?t sl?p?ts un man?gs bl?dis. Iedzimt? normandie?u godpr?t?ba, apbru??ta ikdieni??aj? garnizona dz?v? ar t?s mor?li, notrulin?ta ar ?frik? parastaj?m laup??an?m, bl?d?b?m un da??d?m nelikum?b?m, uzkurin?ta ar armij? izplat?tajiem j?dzieniem par godu, par karav?ru bezbail?bu, patriotisk?m j?t?m, ar apak?virsnieku vid? atst?st?tajiem varo?darbiem un ar milit?r? amata s?ko godk?r?bu, bija p?rv?rtusies par ko l?dz?gu burvju l?d?tei ar tr?sk?rt?ju dibenu, kur var?ja atrast no visa pa druskai. Ta?u visp?r?k? bija tieksme izsisties uz aug?u. Nevi?us Diru? k? katru vakaru bija iegrimis sap?ain?b?. Vi?? izt?loj?s pasakainu m?las d?ku, kas uzreiz pal?dz?s piepild?t visas vi?a cer?bas. Uz ielas saticis k?da ba??iera vai augstma?a meitu, vi?? to savaldzin?s no pirm? mirk?a un apprec?s. Griez?gs svilpiens, ko izgr?da lokomot?ve, iz?audam?s no tune?a viena pati k? liels trusis no midze?a un ar pilnu tvaiku br?zdam?s pa slied?m uz depo atp?sties, izr?va Diru? no sap?ojumiem. Atkal piln?gi neskaidro un priekpilno cer?bu var?, kuras vi?u vienm?r sp?rnoja, vi?? raid?ja rokas sk?pstu nakt?, m?lest?bas sk?pstu ilgot?s sievietes t?lam, alkat?gu sk?pstu pret? k?rotajai veiksmei. Tad aizv?ra logu un s?ka iz??rbties, nomurmin?dams: – Nekas, r?t ?er?os pie darba ar svaigiem sp?kiem. ?ovakar man galv? da??das citas domas. Varb?t esmu ar? mazliet pavair?k iedz?ris. Tad nevar labi str?d?t. Atg?lies vi?? izdz?sa gaismu un gandr?z uzreiz aizmiga. Atmod?s agri, k? cilv?ki m?dz atmosties, kad dedz?gi kaut ko gaida vai ir noraiz?ju?ies; uzl?cis no gultas, vi?? dev?s pie loga un to atv?ra, lai iebaud?tu, k? pats m?dza sac?t, krietnu malku svaiga gaisa. Romas ielas nami vi?pus plat? dzelzce?a gr?vja staroja leco??s saules gaism?, tie ??ita nokr?soti ar baltu vizmu. Pa labi t?l? bija redzami Ar?anteija pauguri, Sannu? augstienes un Or?emona dzirnavas zilgan?, lieg? d?mak?, kas bija l?dz?ga l?ganam, caursp?d?gam pl?vuram, kur? p?rsegts p?r apv?rsni. Diru? da?as min?tes v?roja t?los laukus un no?ukst?ja: – ??d? dien? tur b?tu sasod?ti jauki. Tad vi?? attap?s, ka vajag str?d?t, turkl?t nekav?joties, un ar? par desmit s? aizs?t?t durvju sarga puiku uz savu kanceleju, lai pazi?otu, ka ir saslimis. Diru? ats?d?s pie galda, iem?rca spalvu tint?, iespieda pieri plaukst? un s?ka dom?t. Velti. Nekas neien?ca pr?t?. Tom?r Diru? neizmisa. Vi?? nosprieda: “Bl??as! Vienk?r?i neesmu ieman?jies. ?is amats j?iem?c?s t?pat k? kur? katrs. S?kum? nepiecie?ama pal?dz?ba. Aizie?u pie Forestj?, tas desmit min?t?s ievad?s mani ?staj?s slied?s.” Diru? ap??rb?s. Uz ielas vi?? nol?ma, ka ir v?l par agru, lai ierastos pie drauga, kas dro?i vien c?l?s v?lu. T?p?c vi?? s?ka l?n?m pastaig?ties zem ?r?j? bulv?ra kokiem. Nebija v?l devi?i, kad vi?? sasniedza nupat laist?to, svaigas valgmes pilno Monso parku. Ats?dies uz sola, Diru? uzreiz atkal iegrima sap?ain?s p?rdom?s. Vi?am gar?m s?ka ?urp un turp staig?t k?ds smalki ??rbies jauneklis, kas, bez ?aub?m, gaid?ja sievieti. T? ierad?s aizpl?vurojusies, steidz?g? gait? un, ?tri pasniegusi roku jauneklim, pie??r?s vi?am pie elko?a, un abi aizg?ja. Un Diru? sird? sp?ji mod?s br?zmainas alkas p?c izsmalcin?tas, smar?ainas un liegas m?lest?bas p?rdz?vojumiem. Vi?? piec?l?s un dev?s ce??, dom?s kav?damies pie Forestj?. Tam gan bija laim?jies! Forestj? m?jas durvis Diru? sasniedza tie?i tai mirkl?, kad draugs n?ca ?r?. – Tu pie manis? Tik agri! Kas tev l?cies? Negaid?ti sastopot Forestj?, kad tas jau g?ja proj?m, Diru? samulsa un nostom?j?s: – Redzi… redzi… es netieku gal? ar to rakstu, zini, ko Valtera kungs man pas?t?ja, to rakstu par Al??riju. Tur gan nav ko br?n?ties, jo es nekad neesmu nek? rakst?jis. Te j?ievingrin?s, t?pat k? visur. Esmu p?rliecin?ts, ka dr?z vien ieman??os, bet patlaban nezinu, ar ko ies?kt un k? pie t? ?erties. Domu man ir daudz, tikai neizdodas t?s izpaust. Diru? apklusa, vilcin?j?s. Forestj? saproto?i pav?psn?ja: – To es paz?stu. – J?, s?kum? t? notiek laikam katram, – Diru? turpin?ja. – Un es grib?ju… grib?ju tevi l?gt, lai tu man pal?dzi… Desmit min?t?s tu mani uzvestu uz ce?a, par?d?tu, k? tas j?dara. Ar to tu man sniegtu labu stilistikas m?c?bu, bet bez tevis es netik?u gal?. Forestj? joproj?m jautri smaid?ja. Uzsitis uz pleca savam k?dreiz?jam pulka biedram, vi?? sac?ja: – Uzej pie manas sievas, vi?a tev pal?dz?s ne slikt?k par mani. Esmu iedres?jis Madlenu ?aj? darb?. Man ?or?t nav laika, cit?di labpr?t b?tu pats to izdar?jis. Diru? piepe?i k?uva bikls, sv?rst?j?s, neuzdro?in?j?s. – Es ta?u nevaru tik agri no r?ta vi?u trauc?t… – Noteikti vari. Vi?a ir piec?lusies. Tu vi?u atrad?si man? kabinet?, tur vi?a k?rto manas piez?mes. Diru? vilcin?j?s: – N?… tas nav iesp?jams… Satv?ris Diru? aiz pleciem un apgriezis apk?rt, Forestj? pagr?da vi?u uz durvju pusi. – Tu nu gan esi tiep?a. Ej, kad es tev saku. Tu ta?u negrib?si, lai es k?pju aug?? tre?aj? st?v?, aizvedu tevi pie Madlenas un izskaidroju, kas tev vajadz?gs. Beidzot Diru? sa??m?s. – Paldies, es eju. Pateik?u vi?ai, ka tu mani piespiedi, v?rda piln? noz?m? piespiedi griezties pie vi?as. – J?. Un nebaidies, vi?a tevi neap?d?s. Tikai neaizmirsti: tie?i pulksten trijos. – O, neraiz?jies! Forestj? steidz?gi aizso?oja, turpret? Diru? s?ka iet aug??, k?pienu pa k?pienam, l?n?t?m, un gudroja, ko lai saka, un ba??j?s, k? tiks pie?emts. Durvis atv?ra sulainis. Tas bija apjozis zilu priek?autu un tur?ja rok? slotu. – Kungs jau aizg?ja, – sulainis sac?ja, nenogaid?jis jaut?jumu. – Pavaic?jiet Forestj? kundzei, vai vi?a var?tu mani pie?emt, – Diru? teica, – un pasakiet, ka mani s?ta vi?as v?rs, ko nupat satiku uz ielas. Tad vi?? palika gaidot. Sulainis atgriez?s, atv?ra durvis pa labi un pazi?oja: – Kundze j?s gaida. Vi?a s?d?ja atzveltnes kr?sl? pie rakst?mgalda neliel? istab?, kuras sienas piln?gi nosedza akur?ti uz melnkoka plauktiem sakrautas gr?matas. S?jumu vienmu??s rindas atdz?vin?ja da??du kr?su muguri?as: sarkanas, dzeltenas, za?as, m??as un zilas. ??rbusies me???n?m rot?tos, baltos r?tasv?rkos, Forestj? kundze, k? vienm?r smaid?dama, atskat?j?s un sniedza roku, kas plataj? piedurkn? bija redzama kaila gandr?z l?dz plecam. – Jau? – vi?a iepras?j?s. Un uzreiz piebilda: – Tas nav p?rmetums, bet vienk?r?i jaut?jums. – Ak kundze, – Diru? nomurmin?ja, – es negrib?ju trauc?t, bet j?su v?rs, ko satiku lej?, mani piespieda. Man ir tik ne?rti, ka neuzdro?inos jums pateikt, k?lab esmu atn?cis. – Ats?dieties, – vi?a aicin?ja, nor?d?dama uz kr?slu, – un run?jiet. Rok? Forestj? kundzei bija zoss spalva, ko vi?a veikli groz?ja starp diviem pirkstiem. Priek?? uz galda atrad?s liela, pa pusei aprakst?ta pap?ra lapa; Diru? ierazdamies bija vi?u p?rtraucis darb?. Var?ja redz?t, ka vi?a pie rakst?mgalda jut?s tikpat labi un br?vi k? salon?, nododoties ierastajai darb?bai. No vi?as dr?n?m pl?da viegls arom?ts, svaiga, nupat mazg?tas miesas smar?a. Un Diru? cent?s uzmin?t, ko apsl?pa r?tasv?rki, izt?loj?s jauno, gai?o augumu, kuplo un silto miesu, kuru liegi iesk?va m?kstais audums. T? k? vi?? nek? nerun?ja, Forestj? kundze iejaut?j?s: – Ar ko varu jums pakalpot? – Redzat… bet patiesi… – vi?? stom?damies ies?ka, – es neuzdro?inos… Vakar vakar? es str?d?ju ?oti v?lu… un ?or?t jau agri… pie raksta par Al??riju, ko Valtera kungs man uzdeva… bet nekas pr?t?gs man neizn?ca… un es sapl?su visus uzmetumus… Neesmu pieradis pie ?? darba un t?d?? atn?cu pie Forestj? l?gt, lai vi?? man pal?dz… ?o pirmo reizi… Priec?ga, l?ksma un glaimota vi?a sirsn?gi iesm?j?s un p?rtrauca Diru?: – Un vi?? teica, lai j?s n?kat pie manis?.. Jauki… – J?, kundze. Vi?? teica, ka j?s man var?siet pal?dz?t v?l lab?k nek? vi?? pats. Vai varat mani saprast? Forestj? kundze piec?l?s. – Tas b?s burv?gi – t? kop? sastr?d?t. Esmu saj?smin?ta par j?su iedomu. S?dieties man? viet?, jo manu rokrakstu redakcij? paz?st. Un m?s t?l?t sacer?sim jums rakstu, t?du rakstu, kas g?s ?ilbino?us pan?kumus. Diru? ats?d?s, pa??ma spalvu, nоlikа uz galda pap?ra lapu un gaid?ja. K?j?s st?v?dama, Forestj? kundze bija noskat?jusies, k? vi?? sagatavojas rakst??anai, un p?c tam, pa??musi no kam?na dzegas cigareti, aizk?pin?ja to, sac?dama: – Nevaru str?d?t bez sm????anas. T?tad ko j?s gribat past?st?t? Vi?? ar izbr?nu paskat?j?s uz jauno sievieti. – Es nezinu. T?p?c jau es atn?cu pie jums. – J?, es jums pal?dz??u, – vi?a sac?ja. – Es ap?emos pagatavot pikantu m?rci, bet man vajadz?ga pati viela. Diru? bija apjucis; galu gal? vi?? vilcin?damies ierun?j?s: – Es grib?tu aprakst?t savu ce?ojumu no pa?a s?kuma. Tad Forestj? kundze ats?d?s Diru? pret?, liel? galda otr? pus?, un, skat?dam?s vi?am ac?s, teica: – Tagad izst?stiet man papriek?, man vienai pa?ai, bez steigas, nek? nepiemirstot, it visu, un es izv?l??os, kas mums noder?s. Bet, t? k? Diru? nezin?ja, ar ko ies?kt, tad vi?a s?ka to izvaic?t k? biktst?vs gr?ku no??lnieku, izsac?dama prec?zus jaut?jumus, kas tam modin?ja atmi?? piemirstus s?kumus, sastaptus cilv?kus, gar?m ejot iev?rotas sejas. Piespiedusi Diru? izteikties k?du stundas ceturksni, Forestj? kundze piepe?i p?rtrauca vi?u: – Tagad s?ksim. Vispirms pie?emsim, ka j?s v?st?jat par saviem iespaidiem k?dam draugam: t? jums b?s iesp?jams izteikt veselu kaudzi bl??u, pa starp?m da??das piez?mes, b?t dabiskam un amizantam, ja mums tas izdosies. Rakstiet: “D?rgais Anr?, Tu gribi zin?t, k?da ir Al??rija. Lai notiek – Tu to dab?si zin?t. T? k? man ?eit, mazaj? m?la b?di??, kur m?joju, nekas pr?t?g?ks nav ko dar?t, tad rakst??u Tev kaut ko l?dz?gu dienasgr?matai, kur? att?lo?u dienu pa dienai, stundu pa stundai visus savus pieredz?jumus. Da?k?rt izn?ks diezgan piparoti, bet Tev jau tas nav j?r?da paz?stam?m d?m?m.” Vi?a p?rtrauca dikt??anu, lai aizdedzin?tu izdzisu?o cigareti, un zoss spalvas klus? ?irksto?a uzreiz apklusa. – Turpin?sim, – vi?a sac?ja. “Al??rija ir liela fran?u zeme uz lielu zemju robe?as, kuras sauc par tuksnesi, par Sah?ru, Centr?lo ?friku utt. Al??ra ir v?rti, ?? d?vain? kontinenta baltie, burv?gie v?rti. Bet papriek? vajag tos sasniegt, un tas ne katram izdodas viegli. Tu zini, ka esmu lielisks j?tnieks, jo iej?ju zirgus pa?am pulkvedim, bet cilv?ks var b?t labs j?tnieks un slikts j?rnieks. T? tas izr?d?j?s ar mani. Vai atceries pulka ?rstu Sembret?, ko bij?m iesauku?i par doktoru Ipeku? Kad mums n?v?gi grib?j?s diennakti atp?sties lazaret?, ?aj? apsol?taj? zem?, tad dev?mies pie vi?a pie?em?anas stund?. Vi?? m?dza s?d?t uz kr?sla, k?jas iepletis, – resn?s g??as iesp?l?tas sarkan?s biks?s, – ar d?r?m atbalst?jies pret ce?galiem, elko?us gais? izsl?jis; ko???dams sirm?s ?sas, vi?? bol?ja acis k? spoles. Dro?i vien ar? Tu neesi aizmirsis vi?a ?rst??anu: “?im kareivim trauc?ta ku??a darb?ba. Iedodiet vi?am p?c manas receptes vem?anas l?dzekli numur tr?s, p?c tam divpadsmit stundas atp?tas, un tad vi?? b?s uz pek?m.” Sp?c?gs bija ?is vem?anas l?dzeklis, sp?c?gs un neatvair?ms. Katrs to norija, jo cit?di nebija iesp?jams. Izbaud?jis doktora Ipekas recepti, cilv?ks sa??ma piln?gi peln?ti savas divpadsmit stundas atp?tas. Tad zini, draugs: lai nok??tu ?frik?, ?etrdesmit stundas ir j?izbauda k?ds cits neatvair?ms vem?anas l?dzeklis p?c Transatlantisk?s ku?niec?bas komp?nijas receptes.” Priec?dam?s par savu iedomu, Forestj? kundze berz?ja rokas. Vi?a piec?l?s, aizsm???ja otru cigareti un dikt?dama s?ka staig?t pa istabu, br??am izp?ta pa mazu, apa?u spraugu starp sakniebtaj?m l?p?m taisnas d?mu str?klas, kas pamaz?m izplet?s un izgaisa telp?, pamezdamas vietumis pel?kas l?nijas, it k? caursp?d?gu miglu, l?dz?gu zirnek?t?klam. Reiz?m vi?a ar plaukstu izdz?sa ??s viegl?s un tom?r s?kst?s d?mu p?das, reiz?m p?rcirta ar r?d?t?jpirkstu un dom?gi noskat?j?s, k? l?n?m izzuda abas tikko saman?mo tvaiku ??iedras. Diru? sekoja katram Forestj? kundzes ?estam, katrai pozai, nenov?rsdams acis no ??s sievietes auguma un sejas, kam?r vi?a aizr?v?s ar tuk?o rota?u, kas nemaz nenodarbin?ja vi?as domas. T?l?k vi?a izt?loj?s ce?ojuma piedz?vojumus, sniedza izgudrotu ce?abiedru portretus un uzmeta m?las d?ku ar k?jnieku kaptei?a sievu, kas brauca pie sava v?ra. Ats?dusies Forestj? kundze izjaut?ja Diru? par Al??rijas topogr?fiju, kas vi?ai bija piln?gi sve?a. P?c desmit min?t?m vi?a par to zin?ja tikpat daudz, cik Diru? pats, un nodikt?ja nelielu noda?u par koloniju politiku un ?eogr?fiju, lai inform?tu las?t?ju un tam pal?dz?tu izprast nopietnos jaut?jumus, kas tiks apl?koti turpm?kajos rakstos. Tad vi?a turpin?ja ar izbraukumu uz Or?nas departamentu, ar izdom?tu izbraukumu, kur runa bija galvenok?rt par sieviet?m – mauru, j?du un sp?nie?u sieviet?m. – Las?t?jus cits nekas neinteres?, – Forestj? kundze sac?ja. Nobeidza vi?a ar uztur??anos Sa?d?, augstas plakankalnes piek?j?, turkl?t ar jauku, mazu rom?nu starp apak?virsnieku ?or?u Diru? un sp?nie?u mei?u no alvas p?rstr?d??anas fabrikas Ainelhad?ar?. Forestj? kundze att?loja abu satik?anos nakt? akme?ainajos, kailajos kalnos, kur klint?s r?ja ?ak??i, hi?nas, ar?bu su?i. – Turpin?jums r?tdienas numur?! – vi?a l?ksm? bals? sac?ja. Un pieceldam?s piebilda: – Cien?jamais kungs, nu j?s redzat, k? sacer av??rakstus. L?dzu, parakstieties. Diru? vilcin?j?s. – Parakstiet ta?u! Vi?? s?ka smieties un lappuses apak?? parakst?j?s “?or?s Diru?”. Forestj? kundze, joproj?m sm???dama, staig?ja ?urp un turp pa istabu, un jaunais v?rietis nenolaida acu no vi?as, neatrazdams v?rdus, k? vi?ai pateikties, b?dams laim?gs vi?as tuvum?, izjuzdams t?ri juteklisku baudu par intimit?ti, kas rad?s starp abiem. Diru? ??ita, ka viss apk?rt?jais, pat ar gr?matu plauktiem aizsegt?s sienas, bija da?i?a no vi?as. S?dek?iem, m?bel?m, gaisam, kur? lidin?j?s tabakas smar?a, itin visam piemita kaut kas ?patn?js, labs, maigs, valdzino?s, kas izpl?da no vi?as. Piepe?i Forestj? kundze jaut?ja: – K? jums pat?k mana draudzene de Marela kundze? ?is jaut?jums p?rsteidza Diru?. – K? lai pasaku?.. Man vi?a ??iet… man vi?a ??iet ?oti valdzino?a. – Vai ne? – J?, protams… Diru? labpr?t b?tu piebildis: “Bet ne tik valdzino?a k? j?s,” – ta?u neuzdro?in?j?s. – Un, ja j?s zin?tu, cik vi?a ir interesanta, ?patn?ja, gudra! – Forestj? kundze turpin?ja. – Vi?a ir boh?miete, ?sta boh?miete. T?p?c vi?as v?rs vi?u nem?l. De Marela kungs saskata tikai Klotildes tr?kumus, bet neprot nov?rt?t lab?s ?pa??bas. Diru? jut?s p?rsteigts, uzzinot, ka de Marela kundze ir prec?jusies. Tom?r tas bija glu?i dabiski. Vi?? jaut?ja: – Ak tad… vi?a ir prec?jusies? Ar ko nodarbojas vi?as v?rs? Forestj? kundze mazliet paraust?ja plecus un uzacis, un ?aj? vienotaj? kust?b? izpaud?s it k? z?m?gs nor?d?jums, ko Diru? ?sti neizprata. – O! Vi?? ir Zieme?u dzelzce?a l?nijas inspektors. Par?z? vi?? ir vienu ned??u m?nes?. Klotilde to sauc par sv?to ned??u vai savu oblig?to dienestu, vai ar? par klau??m. Kad j?s iepaz?siet tuv?k de Marela kundzi, tad redz?siet, cik vi?a aspr?t?ga un jauka. Apciemojiet vi?u dr?zum?. Diru? vairs nedom?ja par promie?anu, vi?am lik?s, ka te vi?? paliks vienm?r, ka ir sav?s m?j?s. Bet durvis klusu atv?r?s, un bez pieteik?anas ien?ca k?ds gara auguma kungs. Ieraudz?jis v?rieti, tas apst?j?s. Forestj? kundze mirkli it k? apmulsa, bet tad, kaut gan viegls s?rtums iesit?s vi?ai vaigos, sac?ja parastaj? bals?: – N?ciet iek??, m??ais draugs. Iepaz?stin??u j?s ar ?arla biedru, topo?u ?urn?listu ?or?u Diru? kungu. P?c tam glu?i cit?d? ton? vi?a pav?st?ja: – M?su lab?kais un int?m?kais draugs gr?fs de Vodreks. Abi v?rie?i sasveicin?j?s, cie?i ieskat?damies viens otram ac?s, un Diru? t?l?t s?ka atvad?ties. Vi?u neaicin?ja palikt. Neveikli nomurmin?jis da?us pateic?bas v?rdus, vi?? paspieda Forestj? kundzei roku, v?lreiz paloc?j?s pret atn?c?ju, kura seja joproj?m palika salta un stinga k? ?stam augst?ko aprindu cilv?kam, un dev?s proj?m gal?gi apjucis, it k? b?tu izdar?jis k?du mu???bu. Kad Diru? non?ca uz ielas, vi?u p?r??ma skumjas, nom?ca neskaidra apb?din?juma izj?ta. Ejot uz priek?u, vi?? cent?s izprast, k?p?c vi?u p?k??i p?r??musi ?? melanholija. Vi?? neatrada tai izskaidrojuma, bet visu laiku vi?am st?v?ja pr?t? gr?fa de Vodreka barg?, jau pavec? seja ar sirmajiem matiem, ?oti bag?ta, pa?apzin?ga cilv?ka mier?gais, augstpr?t?gais izskats. Beidzot Diru? atsk?rta, ka ?? sve?inieka iera?an?s, izjaucot burv?go divvientul?bu, ar kuru sirds jau bija s?kusi aprast, modin?jusi vi?? ?o stindzino?o bezcer?bu, ko da?k?rt sp?j rad?t k?ds nejau?i izdzird?ts v?rds, gar?m ejot redz?ts sve?a cilv?ka posts vai glu?i k?ds s?kums. Un vi?am lik?s ar?, ka ?is kungs nezin k?p?c bija juties neapmierin?ts, sastopot vi?u pie Forestj? kundzes. L?dz pulksten trijiem Diru? vairs nekas nebija dar?ms, un bija tikai divpadsmit. Kabat? vi?am v?l atliku?i se?i franki piecdesmit: vi?? dev?s uz Divala ?dn?cu ietur?t brokastis. P?c tam pastaig?j?s pa bulv?ri un, tikko pulkstenis sita tr?s, dev?s aug?? pa “Fran?u Dz?ves” redakcijas galvenaj?m k?pn?m. Izs?t?mie, rokas sakrustoju?i, s?d?ja uz soli?a un gaid?ja, bet ?veicars aiz letes, kas bija gandr?z k? neliela katedra, ??iroja tikko pien?ku?o pastu. Viss bija aran??ts lieliski, lai impon?tu apmekl?t?jiem. Kalpot?ji iztur?j?s iespaid?gi, cien?gi, iznes?gi, k? piekl?jas liela laikraksta redakcijas priek?telp?. – Vai es var?tu run?t ar Valtera kungu? – Diru? jaut?ja. – Direktora kungam patlaban ir apspriede, – ?veicars atbild?ja. – Esiet tik laipni un mazliet uzgaidiet. – Un vi?? nor?d?ja uz uzgaid?mo istabu, kas jau bija pilna apmekl?t?ju. Tur bija gan pa?apzin?gi, lepni kungi ar orde?iem, gan tr?c?gi ??rbu?ies ?audis, kas, lai apsl?ptu ve?u, bija aizpog?ju?i l?dz kaklam sv?rkus, kuriem uz kr?t?m r?goj?s traipu z?m?jumi, kas atg?din?ja kontinentu un j?ru aprises uz ?eogr?fisk?m kart?m. Gaid?t?ju vid? bija ar? tr?s sievietes. Viena no t?m, gl?ta, smaid?ga, izgreznojusies, izskat?j?s k? kokote; vi?as kaimi?iene, ar grumbainu, stingu, tra?isku seju, ar? bija izgreznojusies, tikai daudz attur?g?k: no ??s sievietes dvesa kaut kas nolietots, m?kslots, kas parasti piem?t vec?m aktris?m, – it k? uzsvaidzin?ta sen zudusi jaun?ba, it k? izpl?n?ju?as m?lest?bas r?gten? smar?a. Tre?? sieviete bija s?ru t?rp?; iespiedusies kakt?, vi?a s?d?ja k? izmisusi atraitne. Diru? ie??v?s pr?t?, ka vi?a laikam gan atn?kusi l?gt ??last?bas d?vanu. Neviens netika aicin?ts pie laikraksta izdev?ja, kaut gan bija aizrit?ju?as jau vair?k nek? divdesmit min?tes. Tad Diru? attap?s un, pieg?jis pie ?veicara, sac?ja: – Valtera kungs uzaicin?ja mani ierasties trijos. Paskatieties vismaz, vai mans draugs Forestj? nav redakcij?. Vi?u t?l?t ieveda pa garu koridoru liel? z?l?, kur ?etri kungi kaut ko rakst?ja, s?d?dami pie plata, za?a galda. Forestj? st?v?ja pie kam?na un, k?pin?dams cigareti, sp?l?ja bilboketu. Sp?l? vi?? bija veikls un katru reizi uztv?ra lielo dzeltena buk?a bumbu uz maz?s koka tapi?as. Vi?? skait?ja: – Divdesmit divi, divdesmit tr?s, divdesmit ?etri, divdesmit pieci. – Divdesmit se?i, – sac?ja Diru?. Nep?rtraucot vienm?r?gos rokas v?zienus, Forestj? paskat?j?s uz vi?u: – Tu jau kl?t! Vakar man izdev?s uz?ert piecdesmit septi?as reizes no vietas. Pie mums tikai Senpotens ir stipr?ks par mani. Vai pie ?efa jau biji? Nekas nav joc?g?ks par veco kra?i Norb?ru, kad vi?? sp?l? bilboketu. Vi?? t? atple? muti, it k? grib?tu bumbu nor?t. Viens no l?dzstr?dniekiem pagrieza galvu uz Forestj? pusi un teica: – Klausies, Forestj?, es zinu, kur p?rdod vienu pasakainu Anti?u salu koka bilboketu. St?sta, ka tas pieder?jis Sp?nijas karalienei. Prasa par to se?desmit frankus. Tas nav d?rgi. – Kur tas ir? – Forestj? jaut?ja. T? k? tr?sdesmit sept?to reizi vi?am bija izg?jis greizi, vi?? atv?ra skapi, kur? Diru? ieraudz?ja k?dus divdesmit lieliskus bilboketus, kas bija sak?rtoti un sanumur?ti k? greznumlietas kolekcij?. Nolicis bilboketu atpaka? parastaj? viet?, Forestj? atk?rtoja jaut?jumu: – Kur tad ir tas d?rgums? – Pie viena Vodevi?u te?tra bi?e?u p?rdev?ja, – ?urn?lists atbild?ja. – Atnes??u to tev r?tdien, ja v?lies. – J?, noteikti. Ja tas tie??m b?s skaists, es to pa?em?u, jo bilboketu nekad nevar b?t par daudz. Tad, piev?rsdamies Diru?, vi?? sacija: – N?c man l?dzi, es tevi ieved??u pie ?efa, cit?di tu var?si te kvern?t l?dz pulksten septi?iem vakar?. Vi?i atkal g?ja cauri uzgaid?majai istabai, kur tie pa?i cilv?ki t?pat s?d?ja un gaid?ja. Ieraudz?ju?as Forestj?, jaun? sieviete un vec? aktrise strauji piec?l?s un pieg?ja pie vi?a. Forestj? vi?as vienu p?c otras aizveda noma?us pie loga, un, kaut gan vi?i cent?s sarun?ties klusu, Diru? tom?r iev?roja, ka draugs abas sievietes uzrun?ja ar “tu”. P?c tam, atgr?du?i va?? polster?t?s divviru durvis, Forestj? un Diru? ieg?ja av?zes izdev?ja kabinet?. Apspriede, kas ilga jau veselu stundu, bija “ekart?” partija ar vair?kiem no tiem kungiem ar plakandibenu cilindriem, kurus Diru? bija iev?rojis iepriek??j? dien?. Valtera kungs sp?l?ja ar sasprindzin?tu uzman?bu un piesardz?g?m kust?b?m, turpret? vi?a partneris sita, p?rc?la un dal?ja viegl?s kr?sain? kartona lapi?as man?gi, veikli un iznes?gi k? ?sts k?r?u sp?les speci?lists. S?d?dams av?zes izdev?ja kr?sl?, Norb?rs de Varens kaut ko rakst?ja, un ?aks Rivals, vis? garum? izstiepies uz d?v?na, acis piev?ris, k?pin?ja cig?ru. Gaiss kabinet? bija smac?gs, tan? var?ja man?t m?be?u ?das, iest?v?ju?os tabakas d?mu un tipogr?fijas smaku, ?o ?patn?jo redakciju smaku, ko paz?st katrs ?urn?lists. Melnkoka galds ar vara inkrust?cij?m bija apkrauts ar neticami lieliem pap?ru bl??iem: tur bija v?stules, pastkartes, ?urn?li, pieg?d?t?ju prospekti, visda??d?kie iespieddarbi. Forestj? paspieda roku skat?t?jiem, kas st?v?ja sp?l?t?jiem aiz muguras, un, ne v?rda nerun?dams, ar? nol?koj?s sp?l?. Tikko vecais Valters bija laim?jis, Forestj? vi?am sac?ja: – Atn?cis mans draugs Diru?. Izdev?js p?ri bri??u stikliem strauji paskat?j?s uz jauno v?rieti un jaut?ja: – Vai atnes?t man rakstu? ?odien tas lieliski noder?s, kam?r v?l norit diskusija sakar? ar Morela iesniegumu. Diru? iz??ma no kabatas saloc?t?s pap?ra lapas. – L?dzu, kungs. ?efa sej? atspogu?oj?s apmierin?t?ba. Smaid?dams vi?? noteica: – ?oti labi, ?oti labi. J?s turat v?rdu. Forestj?, vai p?rlas?siet? Ta?u Forestj? steig?us atbild?ja: – Nav v?rts, Valtera kungs: m?s rakst?j?m kop?gi, lai vi?am par?d?tu, k? tas j?dara. Raksts ir ?oti labs. – Tad jau viss k?rt?b?, – vienaldz?gi izmeta izdev?js, uz?emdams k?rtis, ko tagad dal?ja gar?, k?rns kungs, kreis? centra deput?ts. Ta?u Forestj? ne??va ?efam s?kt jaunu partiju; pieliecies tam pie auss, vi?? sac?ja: – J?s apsol?j?t Diru? pie?emt Marambo viet?. Vai at?ausiet vi?am pied?v?t tos pa?us noteikumus? – J?, protams. Valtera kungs ats?ka sp?li, un ?urn?lists, pa??mis draugu zem rokas, dev?s proj?m. Norb?rs de Varens nebija pac?lis galvu, it k? neb?tu redz?jis vai pazinis Diru?. Turpret? ?aks Rivals bija vi?am sevi??i sp?c?gi spiedis roku, it k? grib?dams par?d?t, ka ir labs biedrs, uz ko vajadz?bas gad?jum? var pa?auties. Kad vi?i atkal g?ja cauri uzgaid?majai z?lei, visi pac?la acis uz vi?iem, un Forestj? pietiekami ska?i, lai dzird?tu visi gaid?t?ji, pateica jaun?kajai sievietei: – ?efs j?s dr?z pie?ems. Vi?? patlaban apsprie?as ar diviem bud?eta komisijas locek?iem. Un t?l?t pat a?i dev?s t?l?k ar noraiz?ju?os seju, it k? vi?am b?tu nekav?joties j?redi?? ?rk?rt?gi svar?ga telegramma. Tikko vi?i bija atgriezu?ies redaktoru istab?, Forestj? uzreiz pieg?ja pie skapja, iz??ma bilboketu, s?ka sp?l?t un, p?rtraukdams teikumus, skaitot sitienus, sac?ja Diru?: – T?. Tagad tev j?ierodas te katru dienu pulksten trijos, un es tev pateik?u, kur j?iet iev?kt inform?ciju un kas j?apmekl? vai nu pa dienu, vai vakar?, vai ar? n?kamaj? r?t?. Viens! – Vispirms es tev iedo?u ieteikuma v?stuli policijas prefekt?ras pirm?s noda?as priek?niekam – divi! – un vi?? tevi iepaz?stin?s ar vienu no saviem darbiniekiem. Ar to tu vienosies par visu svar?g?ko prefekt?ras jauno zi?u sa?em?anu – tr?s! – ofici?lo un, protams, ar? pusofici?lo zi?u sa?em?anu. P?c s?k?kiem paskaidrojumiem v?rsies pie Senpotena, kas ir inform?ts, – ?etri! – Vi?u tu satiksi ?odien vai r?t. Galvenais, tev j?ieman?s izdibin?t visu iesp?jamo no cilv?kiem, pie kuriem tevi s?t??u, – pieci! – un j?prot ielav?ties pat aiz sl?gt?m durv?m – se?i! – Par to tu dab?si divsimt franku m?nes? plus divus s? rind? par interesantu hroniku, ko prat?si nomed?t, – septi?i! – plus ar? divus s? rind? par rakstiem, k?dus redakcija tev pas?t?s par da??diem tematiem, – asto?i! P?c tam vi?? visu uzman?bu piev?rsa tikai sp?lei un turpin?ja l?n?m skait?t: – Devi?i, desmit, vienpadsmit, divpadsmit, tr?spadsmit. ?etrpadsmitais metiens neizdev?s. – Velns un elle ar to tr?spadsmito! – vi?? l?d?j?s. – Tas, sasod?tais, man vienm?r nes nelaimi. Dro?i vien es ar? mir?u tr?spadsmitaj?. Viens no l?dzstr?dniekiem, beidzis darbu, iz??ma no skapja savu bilboketu; vi?? bija pavisam s?ka auguma v?rietis, kas izskat?j?s k? b?rns, kaut gan vi?am jau bija tr?sdesmit pieci gadi. Ien?ca v?l da?i ?urn?listi, un visi cits p?c cita pa??ma savus bilboketus. Dr?z vien se?i v?rie?i, nost?ju?ies cits citam blakus, muguru pagriezu?i pret sienu, vienm?r?gi svaid?ja gais? bumbas – sarkanas, dzeltenas vai melnas atkar?b? no koka kr?sas. Tikko izc?l?s sacens?ba, abi redaktori, kas v?l bija str?d?ju?i, piec?l?s un pieteic?s par sp?les tiesne?iem. Forestj? uzveica par asto?padsmit punktiem. Mazais v?ri??, kas izskat?j?s k? b?rns, bija pasp?l?jis, vi?? piezvan?ja izs?t?majam un sac?ja: – Devi?us alus. Gaidot atsvaidzin?jumu, visi atkal s?ka sp?l?t. Izdz?ris gl?zi alus ar saviem jaunajiem amata br??iem, Diru? jaut?ja Forestj?: – Kas man j?dara? Draugs atbild?ja: – ?odien tu esi br?vs. Vari iet proj?m, ja v?lies. – Vai… m?su… m?su raksts… tiks iespiests ?ovakar? – J?, bet par to neraiz?jies: es izlas??u korekt?ru. Uzraksti turpin?jumu r?tdienai un ierodies ?eit pulksten trijos, t?pat k? ?odien. Diru?, atvadoties paspiedis roku visiem redakcijas darbiniekiem, pat nezin?dams, k? kuro sauc, nok?pa lej? pa lepnaj?m k?pn?m; sirds vi?am gavil?ja, garast?voklis bija starojo?s. IV ?or?s Diru? gul?ja nemier?gi: vi?? dega aiz nepaciet?bas ?tr?k redz?t savu rakstu iespiestu. Tikko uzausa gaisma, vi?? jau bija k?j?s un klai??ja pa ielu, ilgi pirms av??u pieg?d?t?ji s?ka skraid?t no kioska uz kiosku. Diru? dev?s uz Senlaz?ra staciju, zin?dams, ka “Fran?u Dz?ve” tur b?s dab?jama ?tr?k nek? vi?a kvart?l?. T? k? tom?r bija v?l par agru, vi?? s?ka pastaig?ties pa ietvi. Vi?? redz?ja ierodamies p?rdev?ju, kas atv?ra savu stikloto kiosku, p?c tam pien?ca v?rs, kas nesa uz galvas lielu kaudzi saloc?tu av??u lapu. Diru? pa galvu pa kaklu pieskr?ja pie kioska: kaudz? bija “Figaro”, “Zils Blazs”, “Notikumi” un v?l divas tr?s r?ta av?zes, bet “Fran?u Dz?ves” nebija. Vi?u sagr?ba izbailes: ja nu “?frikas str?lnieka atmi?as” p?rceltas uz r?tdienas numuru? Varb?t raksts vecajam Valteram p?d?j? mirkl? nav paticis? Atgrie?oties atkal pie kioska, Diru? redz?ja, ka av?zi jau p?rdod, kaut gan vi?? nebija paman?jis, kad to atnesa. Pieskr?jis kl?t, vi?? uzmeta uz letes tr?s s?, atloc?ja av?zi un p?rlaida acis p?r pirm?s lappuses virsrakstiem. Nav! Sirds vi?am s?ka neganti dauz?ties. Pa???ris lappusi, vi?? ar dzi?u savi??ojumu izlas?ja zem vienas no slej?m trekniem burtiem “?or?s Diru?”. Ievietots! K?ds prieks! Nek? nedom?dams, av?zi rok? tur?dams, cepuri uz vienas auss atb?d?jis, vi?? so?oja uz priek?u, un vi?? kaisa v?l??an?s aptur?t gar?mg?j?jus un tiem sac?t: “Nop?rciet to, nop?rciet! Tur iek?? ir mans raksts!” Diru? labpr?t b?tu kliedzis piln? r?kl?, k? vakaros uz bulv?ra da?k?rt kliedz izn?s?t?ji: “Lasiet “Fran?u Dz?vi”! Lasiet ?or?a Diru? rakstu “?frikas str?lnieka atmi?as”!” Un p?k??i vi?am iegrib?j?s pa?am izlas?t ?o rakstu, izlas?t to k?d? publisk? viet?, kafejn?c?, visu acu priek??. ?or?s s?ka mekl?t k?du restor?nu, kur jau b?tu viesi. Mekl?t izn?ca ilgi. Galu gal? vi?? ats?d?s k?das v?na tirgotavas priek??, kur jau bija apmetu?ies vair?ki cilv?ki, un pas?t?ja: “Vienu rumu,” – t?pat k? b?tu var?jis pas?t?t: “Vienu absintu,” – neiedom?damies, ka ir agra r?ta stunda. Tad vi?? uzsauca: – Viesm?l, pasniedziet man “Fran?u Dz?vi”! Piesteidz?s ar baltu priek?autu apjozies v?rietis: – Kungs, mums nav ??s av?zes, m?s sa?emam tikai “Sign?lu”, “Gadsimtu”, “Laternu” un “Par?zes Zi?as”. Diru? nikn? sa?utum? iesauc?s: – Jums nu gan te ir bod?te! Aizejiet un nop?rciet man “Fran?u Dz?vi”! Viesm?lis aizskr?ja un atnesa piepras?to av?zi. Diru? s?ka las?t savu rakstu un, lai pievilktu kaimi?u uzman?bu un vi?os modin?tu v?l??anos uzzin?t, kas av?z? rakst?ts, vair?kas reizes ieteic?s: – ?oti labi, ?oti labi! Proj?m ejot, Diru? av?zi atst?ja uz galda. Saimnieks, to paman?jis, sauca: – Kungs, kungs, j?s aizmirs?t savu av?zi! – Atst?ju to jums, – Diru? atbild?ja, – esmu jau izlas?jis. ?odien tan? ir viens ?oti interesants raksts. Vi?? nepateica, kur? raksts, bet aiziedams redz?ja, ka viens no apmekl?t?jiem pa??ma no galdi?a “Fran?u Dz?vi”. “Ko es tagad dar??u?” Diru? nodom?ja. Un vi?? nol?ma aiziet uz veco darba vietu sa?emt m?ne?a algu un iesniegt atl?gumu. Jau priek?laikus vi?? tr?s?ja aiz prieka, izt?lojoties, k?du seju savilks priek?nieks un darba biedri. It ?pa?i vi?u saj?smin?ja doma par priek?nieka milz?go apjukumu. Diru? so?oja l?n?t?m, lai neierastos pirms pusdesmitiem, jo kasi atv?ra tikai desmitos. Kanceleja bija liela, tum?a istaba, kur ziemu gandr?z visu dienu vajadz?ja dedzin?t g?zi. Istabas logi v?r?s uz ?auru iek??jo pagalmu, iepretim cit?m kancelej?m. Istab? s?d?ja asto?i ier?d?i, un priek?nieka pal?gs bija aizsl?pies aiz sab?d?ma aizsega. Vispirms Diru? aizg?ja pa?emt savus simt asto?padsmit frankus divdesmit piecus sant?mus, kas bija ielikti dzelten? aploksn? un glab?j?s kasiera atvilktn?, p?c tam k? uzvar?t?js ieg?ja lielaj? darba istab?, kur bija pavad?jis jau tik daudz dienu. Priek?nieka pal?gs Potela kungs t?l?t vi?am uzsauca: – Diru? kungs? Priek?nieks jau vair?kas reizes pras?ja p?c jums. J?s zin?t, ka vi?? neat?auj slimot divas dienas bez ?rsta izzi?as. Liel?ka efekta labad Diru? apst?j?s pa?? istabas vid?. Tad ska?? bals? atbild?ja: – Es par to pasvilpoju! Ier?d?i sastinga aiz br?numiem, un virs aizsega malas par?d?j?s Potela kunga izbied?tais vaigs. Vi?? m?dza aizbarikad?ties aiz ?? aizsega k? kast?, baid?damies no caurv?ja, jo slimoja ar reimatismu. Lai uzraudz?tu person?lu, vi?? bija izpl?sis pap?ra sieni?? divus tr?s caurumus. Bija iest?jies t?ds klusums, ka var?ja dzird?t lidojam mu?u. – K? j?s teic?t? – priek?nieka vietnieks beidzot iejaut?j?s. – Es teicu, ka es par to pasvilpoju. Esmu atn?cis, tikai lai iesniegtu atl?gumu. P?reju str?d?t par redaktoru “Fran?u Dz?v?”, ar algu pieci simti franku m?nes?, bez tam v?l sa?emot honor?ru par report??u rind?m. ??r?ta numur? jau iespiests man pirmais raksts. ?urp n?kdams, Diru? bija no??mies, cik iesp?jams, paildzin?t savu prieku, ta?u, nevar?dams savald?ties, iz??va visu pulveri uzreiz. Efekts tom?r bija graujo?s. Neviens nekust?j?s. – T?l?t ie?u to pateikt Pertu? kungam un atgriez??os atvad?ties no jums, – Diru? paskaidroja. Tikko vi?? ieg?ja ?efa kabinet?, Pertu? kungs uzkliedza: – Atn?c?t gan! J?s zin?t, ka es necie?u… – Velti j?s t? maurojat, – Diru? p?rtrauca priek?nieku. Pertu? kungam, kas bija resns v?rs, sarkans k? gai?a sekste, aizr?v?s elpa aiz p?rsteiguma. – Man j?su bod?te apriebusies l?dz kaklam. ?odien sp?ru pirmos so?us ?urn?listik?, – Diru? turpin?ja. – Man pied?v?ta lieliska vieta. At?aujiet atvad?ties. Ar ?iem v?rdiem vi?? aizg?ja. Vi?? bija atriebies. Diru? tie??m atgriez?s kancelej?, lai spiestu roku saviem agr?kajiem kol??iem, ta?u tie tikko uzdro?in?j?s atplest muti, baid?damies sakompromit?ties, jo bija dzird?ju?i vi?a sarunu ar ?efu, – durvis bija paliku?as va??. Ar algu kabat? Diru? dr?z vien atkal bija uz ielas. Vi?? sev at??v?s bag?t?gas brokastis lab?, ne visai d?rg? restor?n?, ko jau pazina. V?lreiz nopircis un atst?jis uz galdi?a, pie kura bija ?dis brokastis, “Fran?u Dz?ves” numuru, vi?? apstaig?ja vair?kus veikalus, kur ieg?d?j?s da??dus s?kus priek?metus vien?gi t?d??, lai var?tu likt tos nog?d?t uz m?j?m un uzdot savu v?rdu – ?or?s Diru?. Turkl?t katru reizi piebilda: “Esmu “Fran?u Dz?ves” l?dzstr?dnieks.” Nosaucot ielu un m?jas numuru, vi?? neaizmirsa aizr?d?t: “Pirkumu atst?jiet pie durvju sarga.” T? k? laika bija v?l diezgan, Diru? iegriez?s pie litogr?fa, kas uzreiz, klienta kl?tb?tn?, izgatavoja viz?tkartes; jaunais ?urn?lists pas?t?ja vienu simtu, liekot zem v?rda iespiest savu tagad?jo amatu. P?c tam vi?? dev?s uz redakciju. Forestj? sa??ma vi?u augstpr?t?gi, k? m?dz sa?emt padotu darbinieku. – Labi, ka tu atn?ci. Man tie?i ir tev vair?ki uzdevumi. Pagaidi min?tes desmit. Papriek? pabeig?u savu darbu. Tad Forestj? turpin?ja ies?kto v?stuli. Galda otr? mal? s?d?ja mazs v?ri??, kas bija ?oti b?ls, uzt?cis, ?oti resns, plikgalvains, ar pavisam baltu, sp?do?u pauri; vi?? kaut ko rakst?ja, degunu pieb?zis pie pap?ra, t?p?c ka bija ?rk?rt?gi tuvredz?gs. – Senpoten, cikos tu iesi interv?t tos ?audis? – Forestj? vi?am jaut?ja. – Pulksten ?etros. – Tad pa?em l?dzi ?o jaunekli, ?or?u Diru?, un atkl?j vi?am amata nosl?pumus. – Lai notiek. Piev?rsdamies draugam, Forestj? jaut?ja: – Vai atnesi turpin?jumu par Al??riju? ?or?t iespiestajam s?kumam bija lieli pan?kumi. – N?, – Diru?, gau?i apmulsis, nopurpin?ja, – es dom?ju, ka pag??u to uzrakst?t p?cpusdien?… man bija tik daudz dar??anu… neizdev?s pastr?d?t… Forestj? neapmierin?ti paraust?ja plecu: – Ja b?si tik nenoteikts, tu saboj?si sev karjeru. Vecais Valters cer?ja, ka dab?s tavu materi?lu. Pateik?u vi?am, ka tu dosi r?tdien. Ja tu dom?, ka var?si sa?emt naudu, nek? nedar?dams, tad tu r?gti maldies. P?c br?ti?a vi?? piebilda: – Kal dzelzi, kam?r t? karsta, sasod?ts! – Esmu beidzis, – Senpotens pieceldamies sac?ja. Atg?zies kr?sl?, Forestj? ie??ma gandr?z svin?gu pozu, gras?damies dot nor?d?jumus, un tad piev?rs?s Diru?: – Redzi, kop? div?m dien?m Par?z? atrodas ??nie?u ?ener?lis Li-Teng-fu, kas apmeties viesn?c? “Kontinent?ls”, un rad?a Taposahibs Ramaderao Pali, kur? apmeties viesn?c? “Bristole”. J?s vi?us abus interv?siet. – Neaizmirsti galvenos punktus, ko tev nor?d?ju, – Forestj? turpin?ja, piev?rsdamies Senpotenam. – Izvaic? ?ener?li un rad?u, ko vi?i dom? par Anglijas r?c?bu T?lajos Austrumos, k? skat?s uz t?s koloniz?cijas un dom?niju sist?mu, vai cer uz Eiropas un it ?pa?i uz Francijas iejauk?anos. Br?ti?u klus?jis, Forestj? piebilda, it k? bals? izteikdams p?rdomas: – M?su las?t?jiem b?s ?rk?rt?gi interesanti dab?t zin?t, ko dom? ??na un Indija par jaut?jumiem, kuri patlaban tik ?oti saista sabiedrisko domu. Paskat?damies uz Diru?, Forestj? v?l piemetin?ja: – Iev?ro labi, k? Senpotens r?kosies, vi?? ir lielisks reportieris; centies iem?c?ties, ar k?diem pa??mieniem piecu min??u laik? no cilv?ka var izvilkt visu. Tad Forestj? atkal svin?gi ??r?s pie rakst??anas, ac?mredzot nodom?jis nodibin?t stingru distanci, ier?d?t pien?c?go vietu savam k?dreiz?jam pulka biedram un tagad?jam kol??im. Tikko vi?i bija p?ri slieksnim, Senpotens s?ka smieties un teica Diru?: – K?ds liel?bas gailis! Lau?as pat m?su priek??. Itin k? uzskat?dams m?s par saviem las?t?jiem. Kad vi?i jau so?oja pa bulv?ri, reportieris jaut?ja: – Vai iedzersim kaut ko? – J?, labpr?t. Ir tik karsti. Abi iegriez?s k?d? kafejn?c? un pas?t?ja atspirdzino?u dz?rienu. Senpotens s?ka run?t. Vi?? st?st?ja par av?zi un visu ko p?rsteidzo?i lietprat?gi un s?ki. – ?efs? ?sts ebrejs! J?s jau zin?t, ka ebrejs nekad nemain?s. K?da rase! Senpotens min?ja da?us spilgtus vec? Valtera skopuma izpaudumus, kur? Izrae?a d?liem tik rakstur?gs, – s?kumaina taup?ba, kaul??an?s par niec?giem gra?iem, apkaunojo?a cenas pazemin?juma izdiedel??ana, visi aug?ot?ju pa??mieni. – Un, par sp?ti visam, vi?? ir l?ga v?rs, kas netic nekam un visus vaz? aiz deguna. Av?zi, kas ir oficioza, katoliska, liber?la, republik?niska, orle?niska, ?sta k?rtu k?ka, vi?? dibin?jis tikai t?d??, lai ar to atbalst?tu savas bir?as oper?cijas un da??dos pas?kumus. ?ai zi?? vi?? ir sp?c?gs, nopelna miljonus ar akciju sabiedr?b?m, kur?m nav ne ?etri s? kapit?la… Senpotens nemit?gi turpin?ja, uzrun?dams Diru? par “d?rgo draugu”. – Vecais bl?dis reiz?m izsaka Balzaka varo?u cien?gus v?rdus. Iedom?jieties, vienudien atrodos vi?a kabinet? kop? ar veco graustu Norb?ru un donkihotu Rivalu, te p?k??i ien?k m?su administrators Montlens ar vis? Par?z? paz?stamo safj an?das portfeli padus?. Valters pace? sn?pi: “Kas jauns?” Montlens vienties?gi atbild: “Nupat samaks?ju se?padsmit t?ksto?us franku, ko bij?m par?d? par pap?ru.” ?efs izbail?s sal?c?s: “K? j?s teic?t?” “Es nupat samaks?ju par?du Priv? kungam.” “J?s esat traks!” “K?p?c?” “K?p?c… k?p?c… k?p?c…” No??mis brilles no deguna, Valters t?s noslauc?ja. P?c tam pasm?n?ja savu bl?d?go sm?nu, kas ikreiz savelkas ap tuklajiem vaigiem, kad vi?? gras?s pateikt kaut ko dz?l?gu vai bezkaun?gu, un zobgal?g?, p?rliecin?t? ton? ierun?j?s: “K?p?c? T?p?c, ka m?s b?tu var?ju?i izspiest ?etrus l?dz piecus t?ksto?us rabata.” Montlens br?n?damies iebilda: “Bet, Valtera kungs, visi r??ini ta?u bija piln?g? k?rt?b?, es pats tos p?rbaud?ju, un j?s akcept?j?t…” Tad ?efs, atkal k?uvis nopietns, sac?ja: “Nedr?kst b?t tik vienties?gs k? j?s. Jums j?zina, Montlena kungs, ka par?dus vajag uzkr?t un tad izkaul?t atlaides.” Senpotens ar pazin?ja skatienu pakrat?ja galvu. – Ko j?s teiksiet? Vai nav ?sts Balzaks? Diru? nebija las?jis Balzaku, tom?r atbild?ja ?oti p?rliecin?ti: – J?, pi?is un z?vele! P?c tam reportieris nosauca Valtera kundzi par mu??a zosi, Norb?ru de Varenu par vecu nelaimes putnu, Rivalu par Fervaka kopiju. Tad vi?? atgriez?s pie Forestj?: – Tam vienk?r?i ir laim?jies apprec?t t?du sievu – un vair?k nekas. – Kas vi?a ?sti ir par sievieti? – Diru? jaut?ja. Senpotens paberz?ja rokas. – T? ir ??elme, sl?p?ts sievi??is! Vec? uzdz?vot?ja gr?fa de Vodreka m???k?, kur? tai iedeva p?ru un izprecin?ja… Diru? p?k??i juta saltas tr?sas, musku?i krampjaini savilk?s, vi?? mod?s tieksme izlam?t un iecirst p?auku ?im vecajam tenku maisam. Bet vi?? to tikai p?rtrauca, iepras?damies: – Vai Senpotens ir j?su ?stais v?rds? Reportieris bez maz?k? apjukuma atbild?ja: – N?, mans v?rds ir Tom?. Tikai redakcij? mani iesauku?i par Senpotenu[1 - Saint-Potin (fr.) – burtiski: sv?t?s tenkas. (Tulk. piez.)]. – Man r?d?s, ka ir jau v?ls, un mums v?l j?apmekl? abas iev?rojam?s personas, – sac?ja Diru?, maks?dams par t?ri?u. Senpotens s?ka sirsn?gi smieties. – J?s nu gan v?l esat vienties?gs! – vi?? teica. – Vai j?s tie??m tic?j?t, ka es ie?u jaut?t ?im ??nietim un indietim, ko vi?i dom? par Angliju? It k? es nezin?tu lab?k, kas vi?iem j?dom?, lai izpatiktu “Fran?u Dz?ves” las?t?jiem. Esmu jau interv?jis simtiem ??nie?u, persie?u, indusu, ??lie?u, jap??u un citu. P?c man?m dom?m, vi?i visi atbild vienu un to pa?u. Man tikai j?pa?em mans raksts par p?d?jo iebrauc?ju un v?rdu pa v?rdam j?noraksta. Main?s tikai virsraksts, personas v?rds, tituli, vecums, pavado?i. Te nu nedr?kst k??d?ties, jo tad “Figaro” vai “Golu?” uzreiz pie?ertu mani. Bet no viesn?cu “Bristole” un “Kontinent?ls” ?veicariem es piec?s min?t?s dab??u par to visprec?z?k?s zi?as. Aiziesim l?dz turienei k?j?m, pa ce?am uzsm???sim cig?ru. Kopsumm? piepras?sim redakcij? simt s? par brauk?anas izdevumiem. Redzi, d?rgais draugs, k? r?kojas praktiski cilv?ki. – Laikam gan ir diezgan ienes?gi t?d? veid? str?d?t par reportieri? – Diru? jaut?ja. ?urn?lists atbild?ja nosl?pumaini: – J?, tom?r nekas nav tik ienes?gs k? apsl?pt? rekl?ma hronik?. Vi?i g?ja pa bulv?ri uz Madlenas bazn?cas pusi. – Ja jums ir kas dar?ms, – Senpotens piepe?i teica l?dzgaitniekam, – j?s man neesat vajadz?gs. Diru? paspieda vi?am roku un griez?s atpaka?. Jauno ?urn?listu tird?ja doma par “?frikas str?lnieka atmi?u” turpin?jumu, kas vi?am vakar? j?uzraksta. So?odams pa ielu, vi?? pr?t? p?rcil?ja da??dus v?rojumus, spriedumus, atgad?jumus un t? nemanot sasniedza Elizejas lauku av?niju, kur var?ja redz?t tikai retus g?j?jus, jo Par?ze ?aj?s tveic?gaj?s dien?s bija tuk?a. Pa?dis pusdienas v?na pagrabi?? net?lu no Triumfa arkas Zvaigznes laukum?, Diru? pa ?r?jiem bulv?riem l?n?m atgriez?s k?j?m m?j?s un ats?d?s pie galda, lai str?d?tu. Bet, tikko acu priek?? bija liel?, balt? pap?ra lapa, viss dom?s sav?ktais materi?ls izzuda no pr?ta, it k? vi?a smadzenes piepe?i b?tu izk?p?ju?as. Diru? p?l?j?s sav?kt atmi?u drumslas un satur?t, bet t?s t?l?t atkal aizsl?d?ja vai ar? virpu?oja pa galvu juku juk?m, un vi?? nezin?ja, k? t?s pasniegt, k? iet?rpt v?rdos un ar kuru ies?kt. Stundu velti nomoc?jies un sa??p?jis piecas pap?ra lapas ar s?kuma teikumiem, kuriem nebija var?jis atrast turpin?jumu, Diru? nol?ma: “Neesmu v?l pietiekami ieman?jies amat?. Vajadz?s ?emt v?l vienu m?c?bu stundu.” Izredzes v?l vienu r?tu str?d?t kop? ar Forestj? kundzi, cer?bas uz ilgo, int?mo, sirsn?go, tik jauko divvientul?bu modin?ja vi?? nepaciet?gas gaidu tr?sas. Vi?? agri lik?s gul?t, tagad gandr?z pat baid?damies atgriezties pie darba, jo tas p?k??i var?tu veikties. N?kamaj? r?t? vi?? piec?l?s pav?lu, jau iepriek? t?ksmin?damies par gaid?mo tik?anos un t??i to att?lin?dams. Pulkstenis bija desmit, kad Diru? piezvan?ja pie drauga dz?vok?a durv?m. – Forestj? kungs patlaban str?d?, – pazi?oja kalpot?js. Diru? nebija ne iedom?jies, ka v?rs var?tu b?t m?j?s. Vi?? tom?r neatlaid?s: – Pasakiet Forestj? kungam, ka man ar vi?u steidzami j?run?. Min?tes piecas Diru? gaid?ja un tad tika ievests tan? pa?? kabinet?, kur bija pavad?jis tik br?ni???gu priek?pusdienu. Vi?a viet? s?d?ja Forestj? m?jas hal?t?, ar m?kst?m tupel?m k?j?s, mazu cepur?ti galv? un rakst?ja, bet Forestj? kundze, ietinusies tan?s pa?os baltajos r?tasv?rkos, ar elkoni atbalst?jusies pret kam?na dzegu, dikt?ja, k?pin?dama cigareti. Apst?jies uz sliek??a, Diru? nomurmin?ja: – L?dzu, piedodiet! Vai es j?s trauc?ju? Forestj? dusm?gi paskat?j?s uz vi?u un nor?ca: – Ko tev atkal vajag? Run? ?tr?k, mums nav laika. – N?, nekas, atvainojos, – Diru? apjucis nostom?j?s. Forestj? noskait?s gal?gi. – Velns lai parauj! Neaizkav? tik ilgi! Tu ta?u neielauzies pie mums tikai t?d??, lai pateiktu mums “labdien”! – N?… redzi… – Diru? galu gal? sa??m?s. – Man v?l neizdev?s pa?am tikt gal? ar rakstu… un tu biji… j?s bij?t tik… tik… laipni p?d?jo reizi… ka es… ka es cer?ju… ka es uzdro?in?jos atn?kt… – Tu ?irg?jies par cilv?kiem! – Forestj? nikni p?rtrauca Diru?. – Laikam gan tu esi iedom?jies, ka es dar??u tavu darbu un tev vajadz?s tikai aiziet uz kasi m?ne?a beig?s. N?! Vai kaut kas t?ds ir redz?ts! Forestj? kundze joproj?m k?pin?ja cigareti un, neiejaukdam?s sarun?, smaid?ja nosl?pumaini; vi?as smaids bija k? laipna maska, aiz kuras sl?p?s ironiskas domas. – Atvainojiet… man lik?s… es dom?ju… – Diru? pietv?cis murmin?ja un tad p?k??i ierun?j?s skaidri un noteikti: – T?ksto?k?rt l?dzu piedo?anu, kundze, un at?aujiet jums v?lreiz sirsn?gi pateikties par burv?go rakstu, ko j?s man vakar sacer?j?t. Paloc?jies vi?? pateica ?arlam: – Pulksten trijos b??u redakcij?. P?c tam vi?? aizg?ja. Strauj? gait? Diru? dev?s m?jup, visu ce?u pukodamies: “Labi, gan es pats uzrakst??u, un tad vi?i redz?s…” Atgriezies sav? istab?, vi?? liel?s dusm?s ??r?s pie darba. Vi?? risin?ja t?l?k Forestj? kundzes aizs?kto d?ku, sabl?v?dams bulv?rrom?niem rakstur?gas deta?as, neticamus notikumus, p?rsp?l?tus aprakstus, neveiklo, skolniecisko stilu sapiparodams ar kazarmu ?argonu. P?c stundas raksts bija gatavs, un vi?? pa?apzin?gi nesa savu jucekl?go saputrojumu uz redakciju. Pirmais, ko Diru? tur sastapa, bija Senpotens, kas ener?iski spieda vi?am roku k? l?dzzin?t?jam un jaut?ja: – Vai izlas?j?t manu sarunu ar ??nieti un indieti? Joc?gi, vai ne? Raksts ieinteres?jis visu Par?zi. Bet es neesmu redz?jis ne vi?u degungalu. Diru? v?l nek? nebija las?jis, t?p?c t?l?t pa??ma av?zi un steig?us p?rlas?ja garu rakstu ar virsrakstu “Indija un ??na”, un reportieris vi?am nor?d?ja un pasv?troja interesant?k?s vietas. Aizelsies iesteidz?s Forestj?. – ?, labi! J?s abi man esat vajadz?gi, – vi?? ros?gi sac?ja un nor?d?ja veselu rindu politisku inform?ciju, k?das l?dz vakaram j?iev?c. Diru? vi?am pasniedza savu rakstu. – Te ir turpin?jums par Al??riju. – Lieliski, dod ?urp, es aiznes??u ?efam. Tas bija viss. Senpotens ar jauno kol??i dev?s proj?m, un, kad abi bija izg?ju?i koridor?, vi?? tam jaut?ja: – Vai kas? jau esat bijis? – N?. K?d??? – K?d??? Lai sa?emtu naudu. Redzat, algu vienm?r vajag iz?emt m?nesi uz priek?u. Neviens nezina, kas var gad?ties. – Jauki… Man nav nekas pret?. – Iepaz?stin??u j?s ar kasieri. Ar vi?u nek?das gr?t?bas nerad?sies. Maks?t ?eit maks? piekl?j?gi. Diru? sa??ma savus divsimt frankus un divdesmit asto?us frankus par vakardien iespiesto rakstu; kop? ar dzelzce?a kancelej? dab?t?s algas atlikumu izn?ca tr?ssimt ?etrdesmit franku. V?l nekad vi?am nebija bijusi kabat? tik liela summa, un vi?? dom?ja, ka ??s bag?t?bas pietiks diezin cik ilgam laikam. Senpotens aizveda Diru? uz ?etr?m piec?m konkur?jo?u laikrakstu redakcij?m pap??p?t, cer?dams, ka citi jau b?s iev?ku?i vi?am vajadz?g?s zi?as un vi?? prat?s ar vilt?bu un valod?gumu t?s izvilin?t. Vakar? Diru?, kam vairs nekas nebija dar?ms, iedom?j?s iegriezties “Fol?ber??r?”; it nemaz nekautr?damies, vi?? griez?s pie kontroliera: – Esmu ?or?s Diru?, “Fran?u Dz?ves” l?dzstr?dnieks. Pirms da??m dien?m biju ?eit kop? ar Forestj? kungu. Un vi?? sol?ja man pag?d?t br?vu ieeju. Nezinu, vai vi?? nav piemirsis to izdar?t. Kontrolieris p?rbaud?ja k?du sarakstu. Diru? v?rda tan? nebija. Tom?r kontrolieris iztur?j?s ?oti laipni un sac?ja: – Vienalga, l?dzu, cien?jamais kungs, ieejiet pats pie direktora, vi?? j?su l?gumu noteikti nenoraid?s. Ieg?jis iek??, ?or?s Diru? gandr?z t?l?t pat satika Ra?elu, sievieti, ko bija no ?ejienes aizvedis pag?ju?o reizi. – Labdien, ka??t, – vi?a pien?kusi teica. – K? kl?jas? – Lieliski, un tev? – Ar? nevaru s?dz?ties. Zini, esmu jau divas reizes par tevi sap?ojusi kop? t? vakara. Diru? glaimots pasmaid?ja. – T?, t?! Un par ko tas liecina? – Par to, ka tu, mu???t, man pat?c un m?s varam to atk?rtot, kad tev patiks. – Kaut vai ?odien, ja gribi. – J?, pat ?oti. – Labi, bet paklausies… Diru? mazliet vilcin?j?s, vi?am bija diezgan ne?rti pateikt to, ko bija nodom?jis. – ?oreiz man nav ne plika v?rdi?a pie dv?seles, jo n?ku no kluba, kur visu pasp?l?ju. Prostit?tas praks? pieradusi pie v?rie?u bl?d?b?m un kaul??an?s, sieviete dzi?i iel?koj?s vi?am ac?s, jo instinkt?vi nojauta, ka vi?? melo. – Melkuli! Tas nemaz nav jauki, ka tu pret mani t? izturies. Diru? apjucis pasm?n?ja. – Ja v?lies desmit frankus – tas ir viss, kas man atlicis. – Vienalga, d?rgumi?, es gribu tikai tevi, – Ra?ela pa?ukst?ja, iztur?dam?s nesavt?gi k? kurtiz?ne, kas ?aujas savai iegribai. Glu?i savaldzin?ta vi?a raudz?j?s uz jaun? v?rie?a ?s?m, tad satv?ra t? roku un, atbalst?dam?s uz t?s maigi k? iem?l?jusies, sac?ja: – Papriek? iesim iedzert gl?zi grenadina. P?c tam mazliet pastaig?simies. Es grib?tu aiziet ar tevi uz operu, t?pat vien, lai par?d?tos ar tevi. Un tad labi agri iesim uz m?j?m, vai ne? … Diru? palika ilgi pie ??s mei?as. Bija jau gai?s, kad vi?? izg?ja uz ielas un t?l?t pat iedom?j?s nopirkt “Fran?u Dz?vi”. Ar drebo??m rok?m atloc?ja av?zi: vi?a raksta tur nebija. Vi?? palika st?vot uz ietves un nemierpiln?m ac?m p?rbaud?ja iespiest?s slejas, cer?dams beidzot atrast to, ko mekl?ja. Kaut kas smags p?k??i uzg?la sirdij; Diru? jut?s noguris p?c m?las nakts, un ?? neveiksme vi?am lik?s k? ?sta nelaime. Aizg?jis m?j?s, Diru? neiz??rbies ielik?s gult? un aizmiga. P?c da??m stund?m ieradies redakcij?, vi?? t?da? dev?s pie Valtera kunga un sac?ja: – Cien?jamais kungs, es ?oti br?nos, ka ??r?ta numur? nav mana otr? raksta par Al??riju. Laikraksta izdev?js pac?la galvu un sausi atbild?ja: – Iedevu to izlas?t j?su draugam Forestj?, un vi?? atrada, ka tas nav lietojams. Jums vajadz?s rakstu p?rstr?d?t. Diru? bija nikns; ne v?rda vairs neteicis, vi?? izg?ja no kabineta un iedr?z?s Forestj? istab?. – K?p?c tu neliki iespiest ?or?t manu rakstu? Atg?zies atzveltnes kr?sl?, k?jas uzlicis uz galda, tie?i uz aizs?kt? raksta, Forestj? k?pin?ja cigareti. Vi?? atbild?ja mier?gi – nosv?rt?, garlaikot? bals?, kas skan?ja it k? no t?luma, it k? t? pl?stu no k?das bedres: – ?efam raksts nepatika, vi?? man lika atdot to tev atpaka? p?rstr?d??anai. Tur tas ir, ?em! Forestj? nor?d?ja ar pirkstu uz atloc?t?m pap?ra lap?m, kas bija noliktas zem preses. Diru? bija t? apjucis, ka neattap?s, ko sac?t, un, kam?r vi?? b?za kabat? savu rokrakstu, Forestj? turpin?ja: – ?odien tu aiziesi vispirms uz prefekt?ru… Un vi?? nor?d?ja veselu rindu g?jienu un da??das zi?as, kas j?iev?c. Diru? dev?s proj?m, neatradis dz?l?go v?rdu, ko mekl?ja. N?kamaj? dien? vi?? atkal atnesa savu rakstu. Tas no jauna tika atdots atpaka?. Kad Diru? bija p?rtais?jis rakstu tre?o reizi un tas tika noraid?ts, vi?am k?uva skaidrs, ka ir p?rsteidzies un ka vien?gi Forestj? roka var vi?u uzvest uz ce?a. Diru? vairs neiemin?j?s par “?frikas str?lnieka atmi??m” un cie?i sev? no??m?s b?t iztap?gs un piesardz?gs, jo t?dam vajag b?t, un, kam?r nav nek? lab?ka, c?t?gi veikt reportiera darbu. Vi?? iepazin?s ar te?tru un politiskaj?m aizkulis?m, ar deput?tu pal?tas kulu?riem un valstsv?ru uzgaid?maj?m istab?m, ar sevi??u uzdevumu ier?d?u svin?gaj?m fizionomij?m un ?veicaru miegainaj?m sej?m. Vi?am nep?rtraukti bija sakari ar ministriem, v?rtsargiem, ?ener??iem, policijas a?entiem, ar prin?iem, suteneriem, kurtiz?n?m, s?t?iem, b?skapiem, saved?jiem, bl??iem, ar augst?ko aprindu cilv?kiem, k?r?u sp?l?t?jiem, fiakru ku?ieriem, kafejn?cu viesm??iem un daudziem citiem, kuriem vi?? bija k?uvis par savt?gu un vienaldz?gu draugu, cien?dams un v?rt?dams tos visus vien?di, skat?damies uz visiem ?iem ?aud?m l?dz?gi, t?p?c ka redz?ja tos diendien?, jebkur? stund?, un bez jebk?das noska?as p?rejas run?ja ar visiem par tiem pa?iem jaut?jumiem, kam bija sakars ar vi?a amatu. Pats vi?? sev lik?s l?dz?gs cilv?kam, kur?, nogar?odams citu p?c cita visda??d?kos v?nus, dr?z vairs nesp?j at??irt Satomargo no Ar?anteija. ?s? laik? Diru? izv?rt?s par pirmklas?gu reportieri, pieg?d?ja dro?as inform?cijas, bija man?gs, izdar?gs, attap?gs, av?zei ?sts d?rgums, k? par vi?u izteic?s izdev?js Valters, kas prata nov?rt?t l?dzstr?dniekus. Bet, t? k? Diru? sa??ma tikai desmit sant?mus par rindi?u un divsimt franku m?nes? algas un t? k? bulv?ru, kafejn?cu un restor?nu dz?ve maks? d?rgi, tad vi?am nekad nebija naudas, un vi?? piln?gi izmisa par savu nabadz?bu. “Tur ir k?ds triks,” Diru? da?k?rt nodom?ja, redz?dams, ka da?iem kol??iem kabatas pilnas ar zeltu, ta?u nesp?ja izprast, ar k?diem slepeniem l?dzek?iem tie sev sag?d? ??du labkl?j?bu. Vi?u krimta skaud?ba, vi?am bija aizdomas, ka tiek lietoti nepaz?stami un aizdom?gi pa??mieni, tiek sniegti k?di pakalpojumi, vesela visp?rpie?emta un pie?auta kontrabanda. Katr? zi?? vajadz?ja izdibin?t ?o nosl?pumu, iespiesties slepenaj? apvien?b?, pan?kt, lai biedri, kas tagad guvumu dal?ja bez vi?a, uz?em vi?u sav? vid?. Vakaros, pa logu raudz?damies uz gar?m brauco?ajiem vilcieniem, Diru? bie?i lauz?ja galvu, k? lai r?kojas. V Divi m?ne?i bija aizrit?ju?i, pien?cis jau septembris, bet no straujajiem pan?kumiem, uz kuriem Diru? bija cer?jis, v?l nebija ne v?sts, un vi?am lik?s, ka tie n?k p?r?k l?ni. Vair?k par visu vi?u sar?gtin?ja zemais sabiedriskais st?voklis, ta?u vi?? neredz?ja nevienu ce?u, kas var?tu aizvest augstumos, kur cilv?ks rod cie?u un naudu. Diru? jut?s k? iesl?gts no??lojam? reportiera amat?, iestidzis tan?, nesp?dams no t? izrauties. Vi?a darbu atzina, bet uz vi?u pa?u skat?j?s no aug?as. Pat Forestj?, kam vi?? sniedza t?ksto? pakalpojumus, vairs neaicin?ja vi?u uz pusdien?m un visum? iztur?j?s pret vi?u k? pret apak?nieku, kaut ar? joproj?m uzrun?ja ar draudz?go “tu”. Ir gan tiesa, ka laiku pa laikam Diru?, izmantodams izdev?bu, ievietoja av?z? pa nelielam raksti?am. Ar sav?m hronik?m vi?? bija ievingrin?jis spalvu un iemantojis m?ra saj?tu, kuras vi?am bija tr?cis, kad rakst?ja turpin?jumu par Al??riju, t?p?c tagad vairs nebija ko baid?ties, ka vi?a piez?mes par aktualit?t?m var?tu tikt noraid?tas. Bet no t?m l?dz aprakstiem, kuros var ?aut va?u izt?lei, vai ar? l?dz autoritat?viem rakstiem par politiskiem jaut?jumiem bija ?oti t?lu, starp?ba tikpat liela k? vizin?ties pa Bulo?as me?u sav? paj?g? vai s?d?t uz bukas par ku?ieri un vizin?t paj?ga ?pa?nieku. Diru? sevi??i pazemoja apzi?a, ka augst?ko aprindu pasaules durvis vi?am sl?gtas, ka tur uz vi?u neskat?j?s k? uz l?dz?gu un ka vi?am nebija int?mas draudz?bas ar sieviet?m, kaut ar? vair?kas paz?stamas aktrises savt?gos nol?kos reiz?m bija vi?u uz??mu?as itin sirsn?gi. No pieredzes zin?dams, ka sp?j savaldzin?t, vien? mirkl? modin?t neparastas simp?tijas gan augst?ko aprindu d?m?s, gan maz?s aktris?t?s, Diru? nepaciet?gi k? sap?ts kume?? izt?l? trauca pret? t?m sieviet?m, no kur?m var?tu b?t atkar?ga vi?a n?kotne. Diezgan bie?i vi?am ien?ca pr?t? apmekl?t Forestj? kundzi, bet doma par p?d?jo sastap?anos vi?u attur?ja, pazemoja, un vi?? gaid?ja, lai v?rs vi?u uzl?dz. Tad vi?? atcer?j?s de Marela kundzi, atcer?j?s, ka t? bija vi?u aicin?jusi pie sevis, un k?du p?cpusdienu, kad nekas nebija dar?ms, dev?s pie jaun?s pazi?as. “L?dz pulksten trim vienm?r esmu m?j?s,” de Marela kundze bija sac?jusi. Diru? piezvan?ja pie vi?as dz?vok?a durv?m pustrijos. De Marela kundze dz?voja Verneija iel?, nama ceturtaj? st?v?. Durvis atv?ra jauna, izsp?rusi istabene, kas, cepur?ti sasienot, sac?ja: – J?, kundze ir m?j?s, bet es nezinu, vai jau ir piec?lusies. Ar ?iem v?rdiem vi?a atgr?da va?? tikai piev?rt?s salona durvis. Diru? ieg?ja iek??. Istaba bija diezgan liela, izskat?j?s neuzposta, m?be?u tan? nebija daudz. Veci, izbal?ju?i atzveltnes kr?sli bija sarindoti gar sienu, dro?i vien tos tur atb?d?jusi kalpone, jo nekur nebija man?ma savu m?ju m?lo?as sievietes gaum?g? roka. Pie ?etr?m sien?m nevien?da garuma aukl?s greizi kar?j?s ?etras no??lojamas gleznas, kur?s bija att?lota pa upi peldo?a laiva, ku?is j?r?, dzirnavas klajum? un malkas cirt?js me??. Var?ja nojaust, ka t?s jau ilgi bija t? sa??iebu??s un ka t?m p?ri m?dz sl?d?t vienaldz?gas namam?tes nev?r?gais skatiens. Diru? ats?d?s un s?ka gaid?t. Vi?? gaid?ja ilgi. Beidzot atv?r?s durvis un ieskr?ja de Marela kundze, ??rbusies s?rta z?da kimono, uz kura iz??tas zeltainas ainavas, zili ziedi un balti putni. – Iedom?jieties, es v?l biju gult?! – vi?a iesauc?s. – Cik tas m??i no jums, ka mani apmekl?jat! Dom?ju, ka esat mani aizmirsis. Glu?i saj?smin?ta vi?a sniedza viesim abas rokas, un Diru?, ko istabas vienk?r?ais iek?rtojums bija iedro?in?jis, satv?ra t?s un vienu nosk?pst?ja, k? bija redz?jis dar?m Norb?ru de Varenu. De Marela kundze uzaicin?ja Diru? ats?sties. Nop?t?jusi jauno v?rieti no galvas l?dz k?j?m, vi?a sac?ja: – K? j?s esat p?rv?rties! J?s izskat?ties daudz lab?k. Par?ze atst?jusi uz jums labu iespaidu. Tagad st?stiet, – kas jauns? T?l?t abi s?ka t?rz?t k? veci pazi?as, juzdami, ka starp vi?iem uzreiz radusies tuv?ba, mostas pa??v?ba vienam pret otru, int?ma sirsn?ba, kas piec?s min?t?s padara par draugiem divas l?dz?ga rakstura un l?dz?gas iedabas b?tnes. Piepe?i jaun? sieviete p?rtrauca t?rz??anu. – Cik d?vaini, ka j?tos ar jums tik nepiespiesti, – vi?a ar izbr?nu sac?ja. – Man ??iet, ka paz?stu j?s jau desmit gadus. M?s dro?i vien k??sim labi draugi. Vai j?s to v?l?tos? – Bez ?aub?m, – Diru? atbild?ja ar smaidu, kas izteica kaut ko vair?k. Vi?am ?? spo?aj?, m?kstaj? kimono t?rpusies sieviete lik?s pievilc?ga, ne tik izsmalcin?ta, ne tik sievi???ga un maiga k? t? otra, baltajos r?tasv?rkos, toties k?rdino??ka, pikant?ka. Forestj? kundze ar nemain?gi laipno smaidu uz l?p?m, kur? vilin?ja un tai pa?? laik? br?din?ja, kur? ??ita sak?m: “J?s man pat?kat,” – un ar?: “Uzmanieties,” – ar smaidu, kura ?sten? j?ga bija neizdibin?ma, modin?ja it ?pa?i v?l??anos mesties vi?ai pie k?j?m vai ar? sk?pst?t vi?as ?iebura smalk?s me???nes un l?n?m ieelpot smar??go siltumu, kas izpl?st no lieg?s miesas. De Marela kundzes kl?tb?tn? Diru? juta sev? mostamies brut?l?kas tieksmes, izteiktu iek?ri, kuras d?? vi?am dreb?ja rokas, kad zem viegl? z?da iez?m?j?s jaun?s sievietes auguma l?nijas. Vi?a t?rz?ja nemit?gi, katr? teikum? b?rst?dama savas parast?s, draisk?s aspr?t?bas, t?pat k? str?dnieks, apguvis k?du noteiktu pa??mienu, citiem par lielu br?numu it k? rota??damies veic gr?tu darbu. Vi?? klaus?j?s un dom?ja: “B?tu labi to visu atcer?ties. No vi?as ?alo?anas par dienas notikumiem var?tu uzrakst?t burv?gus fe?etonus no Par?zes dz?ves.” K?ds klus?t?m, tikko dzirdami pieklauv?ja pie durv?m, pa kur?m de Marela kundze bija ien?kusi. – N?c iek??, m?lul?t! – vi?a uzsauca. Maz? meitene no durv?m taisn? ce?? dev?s pie Diru? un sniedza tam roku. – T? ir ?sta uzvara! – m?te br?n?j?s. – Es vairs nepaz?stu savu Lorinu. Nosk?pst?jis b?rnu un ats?din?jis sev blakus, Diru? ar jauku nopietn?bu izvaic?ja, ko meitene dar?jusi, kop? vi?i nebija tiku?ies. Lorina atbild?ja dzidr? balsti??, svin?gi k? pieaugusi d?ma. Pulkstenis nosita tr?s. ?urn?lists piec?l?s. – Apmekl?jiet m?s bie?i, – de Marela kundze aicin?ja, – m?s pap??p?sim t?pat k? ?odien, j?s man vienm?r sag?d?siet prieku. K?p?c j?s vairs neredz Forestj? m?j?s? – T?pat vien, – vi?? izvair?gi atbild?ja. – Man ir daudz darba. Ceru tom?r, ka dr?zum? m?s pie vi?iem tiksimies. Diru? aizg?ja ar neizprotamu cer?bu pilnu sirdi. Bet Forestj? vi?? nest?st?ja par ?o apmekl?jumu. Ta?u atcer?j?s to visas n?kam?s dienas, vair?k nek? atcer?j?s: vi?? glab?ja sev? kaut nere?lu, tom?r past?v?gu ??s sievietes kl?tb?tnes izj?tu. Vi?am ??ita, ka ir pa??mis l?dzi kaut ko no Marela kundzes: t?s auguma apveids neizgaisa no ac?m un spriganais gars neizgaisa no sirds. Vi?? dz?voja ??s sievietes burv?bas g?st?, k? da?k?rt atgad?s, kad cilv?ks pavad?jis gai?us mirk?us kop? ar k?du b?tni. T? ir d?vaina apm?t?ba – int?ma, neskaidra, mulsino?a un sav? nosl?pumain?b? valdzino?a. P?c vair?k?m dien?m Diru? apmekl?ja de Marela kundzi otrreiz. Istabene ieveda vi?u salon?, un t?l?t pat tur ien?ca Lorina. Meiten?te sniedza ne vairs roku, bet pieri un sac?ja: – M?mi?a l?dza, lai j?s pagaidot. Vi?a izn?ks p?c ceturtda?stundas, t?p?c ka nav v?l ap??rbusies. Es jums pakav??u laiku. Diru? uzjautrin?ja meiten?tes ceremoni?l? iztur??an?s. – Lieliski, jaunkundze, – vi?? sac?ja, – es ar liel?ko prieku pavad??u ceturtda?stundu j?su sabiedr?b?, tikai es j?s br?dinu, ka nemaz neesmu nopietns. Es aug?m dien?m rota??jos un t?p?c uzaicinu j?s sp?l?t “sun??us”. Sku??ns glu?i vai sastinga aiz br?numiem un tad pasmaid?ja, k? b?tu pasmaid?jusi pieaugusi sieviete par ?o iedomu, kura vi?u mazliet ?ok?ja un ar? p?rsteidza. – Istab?s nevar skriet “sun??os”, – vi?a klusu sac?ja. – Man vienalga, – Diru? attrauca, – es rota??jos visur. ?igli, ?eriet mani! Vi?? s?ka skriet apk?rt galdam, uzmudin?dams Lorinu sekot, un meitene s?ka iet vi?am pa p?d?m, laipni un pretimn?ko?i smaid?dama, reiz?m izstiepdama roku, lai vi?am pieskartos, bet neaizraudam?s l?dz skrie?anai. Diru? apst?j?s, pietup?s, un, kad Lorina vilcin?dam?s, s?kiem sol??iem tuvoj?s, vi?? uzl?ca gais? k? velni?? no k?rbas un aizdr?z?s uz istabas otru galu. Lorinai tas lik?s joc?gi, galu gal? vi?a ska?i iesm?j?s un iekarsdama s?ka strauj?k tipin?t paka? Diru?, l?ksmi un bail?gi iekliegdam?s, kad dom?ja, ka nupat to pan?ks. Diru? p?rb?d?ja kr?slus, aizsprostodams meitenei ce?u, un, kad vi?a vair?kas reizes bija apjo?ojusi apk?rt k?dam kr?slam, jaunais v?rietis aiztrauca aiz cita s?dek?a. Tagad Lorina skr?ja, cik jaudas, piln?gi iekaisusi jaun?s rota?as priek?; ar piesarku?u seju met?s paka? savam biedram un, saj?smin?ti gavil?dama, atsauc?s uz katru vi?a vilt?bu, uz katru neb?dn?bu. Tai mirkl?, kad meitene jau dom?ja, ka t?l?t notvers Diru?, vi?? piepe?i sa??ra Lorinu un, paceldams l?dz griestiem, iesauc?s: – Sun?tis! B?rns sp?rd?j?s, cenzdamies izrauties, un sm?j?s no visas sirds. Ien?ca de Marela kundze un palika p?rsteigta st?vot: – Ko es redzu!.. Lorina rota??jas… Diru? kungs, j?s esat burvis. Vi?? nolaida meiten?ti uz gr?das, nosk?pst?ja m?tei roku, un abi ats?d?s, pa??mu?i Lorinu vid?. Vi?i grib?ja t?rz?t, bet parasti tik mazrun?g? Lorina k? apskurbusi p??p?ja vien? laid?, t? ka to vajadz?ja aizs?t?t uz t?s istabu. Meitene paklaus?ja bez iebildumiem, bet ar asar?m ac?s. Tikko vi?i palika divat?, de Marela kundze klus? bals? ierun?j?s: – J?s nemaz nezin?t, k?ds man ir liels nodoms, un ?ai sakar? es padom?ju ar? par jums. Klausieties: t? k? es katru ned??u eju pie Forestj? uz pusdien?m, tad laiku pa laikam uzaicinu savuk?rt vi?us uz restor?nu. M?j?s man nepat?k uz?emt viesus, es neesmu t? iek?rtojusies, turkl?t nek? nesaprotu no m?jtur?bas, no virtuves, itin nek? taml?dz?ga. Man pat?k dz?vot nesaist?ti, k? ?ig?nietei. T? nu es ?ad tad iel?dzu vi?us uz restor?nu, bet trijat? nemaz nav jautri, un mani pazi?as ar vi?iem nesaietas. St?stu jums to visu tik s?ki t?d??, lai izskaidrotu savu ne visai parasto iel?gumu. J?s, protams, esat uzmin?jis, ka iel?dzu j?s mums pievienoties sestdien pusasto?os Ri?a kafejn?c?. Vai zin?t, kur t? atrodas? Diru? ar prieku pie??ma iel?gumu. – M?s b?sim tikai ?etri, – vi?a turpin?ja, – divas d?mas un divi kungi. ??das mazas dz?res mums, sieviet?m, kas pie t?m neesam pieradu?as, liekas ?oti amizantas. Vi?ai bija mugur? tum?i br?na, cie?i piegu?o?a kleita, kas izaicino?i un ko?eti izc?la vi?as vidukli, g??as, kr?tis un rokas. Diru? ar izbr?nu un mulsumu l?koj?s uz de Marela kundzi, juzdamies nezin k?p?c gandr?z ne?rti par nesaska?u starp vi?as kopto ?rieni, izsmalcin?to eleganci un ac?m redzamo bezr?p?bu par m?jokli, ko vi?a apdz?voja. Viss, kas iet?rpa de Marela kundzes augumu un piesk?r?s vi?as miesai, bija smalks un liegs, bet par savu apk?rtni vi?a nelik?s zinis. Aizejot no vi?as, Diru? t?pat k? iepriek??jo reizi aiznesa l?dzi past?v?gu vi?as kl?tb?tnes izj?tu, jau l?dz?gu jutek?u halucin?cijai. Ar aizvien pieaugo?u nepaciet?bu vi?? gaid?ja norun?to dienu. Otrreiz no?r?jis melnu fraku, – l?dzek?u joproj?m bija par maz, lai vi?? nopirktu vakara uzvalku, – Diru? pirmais ierad?s restor?n? da?as min?tes pirms noteikt? laika. Vi?u uzveda otraj? st?v?, maz?, atsevi??? kabinet?, kur? bija iztaps?ts ar sarkanu audumu un kura vien?gais logs v?r?s uz bulv?ri. ?etr?m person?m kl?to, ?etrst?raino galdu sedza balta galdsega, kas viz?ja k? nolakota; augstos sve?turos dego?o divpadsmit sve?u liesmas apstaroja gl?zes, sudrabu un b?odu sild?t?jus. Aiz loga k? liels, gai?i za?? plankums v?d?ja koka lapotne, ko apsp?d?ja no atsevi??o kabinetu logiem kr?to?? gaisma. Diru? ats?d?s uz ?oti zem? d?v?na, kur?, t?pat k? sienas, bija p?rvilkts ar sarkanu audumu un kura nolietot?s atsperes dzi?i ieliec?s zem vi?a svara, t? ka vi?am rad?s iespaids, ka ir iekritis bedr?. Visu pla?o namu piepild?ja neskaidra duno?a, lielu restor?nu rakstur?gais troksnis, kur? sapl?st kop? trauku un sudraba ??indo?a, pakl?ju apsl?p?to, straujo so?u dipo?a koridoros, durvju virin??ana un balsu ?ala, kas mirk?iem atskan no ?aurajiem kabinetiem, kur iesprostoti viesi, kas ?d pusdienas. Ien?ca Forestj? un paspieda vi?am roku tik sirsn?gi un famili?ri, k? nekad nedar?ja “Fran?u Dz?ves” redakcij?. – D?mas ierad?sies abas reiz?, – Forestj? sac?ja. – ??das pusdienas restor?n? ir ?oti jaukas! Vi?? ar skatienu p?rbaud?ja galdu, izdz?sa pavisam bl?vi mirgojo?o g?zes radzi?u, piev?ra vienu loga pusi un, izv?l?jies sev vietu aizv?j?, sac?ja: – Man ?oti j?piesarg?s. K?du m?nesi jutos cie?ami, bet kop? p?ris dien?m man k?uvis slikt?k. Dro?i vien saaukst?jos otrdien, n?kot m?j?s no te?tra. Atv?r?s durvis, un vec?k? viesm??a pavad?b? ien?ca abas jaun?s sievietes, kas bija aizpl?vuroju??s, aizsegu??s un iztur?j?s ?oti attur?gi, apburo?i nosl?pumaini, k? d?mas m?dz iztur?ties ?aj?s viet?s, kur katra sastap?an?s ??iet aizdom?ga. Kad Diru? sasveicin?j?s ar Forestj? kundzi, vi?a to stingri nostrost?ja, ka tas vi?us vairs neapmekl?. – J?, j?, es zinu, j?s dodat priek?roku de Marela kundzei, – vi?a piebilda, ar smaidu uz l?p?m piev?rsdamas draudzenei, – jums atrodas laiks, lai aizietu pie vi?as. Tikko visi bija ats?du?ies, viesm?lis pasniedza Forestj? v?nu karti. – Kungiem atnesiet, ko vi?i v?l?sies, – de Marela kundze draiski ierun?j?s, – bet mums – ?ampanieti led?, vislab?ko, ?oti saldu ?ampanieti un vair?k nek?. Kad viesm?lis bija aizg?jis, vi?a, nervozi iesmiedam?s, pazi?oja: – ?ovakar gribu piedzerties, uzdz?vosim k? pa k?z?m. Forestj?, it k? neb?tu dzird?jis vi?as v?rdus, jaut?ja: – Vai jums neb?s nekas pret?, ja pavisam aizv?r?u logu? Man p?ris dienu mazliet s?p kr?t?s. – N?, it nekas, l?dzu. Vi?? pieg?ja pie loga, aiztais?ja ciet ar? otru pusi, ko bija atst?jis pusvirus, un tad nomierin?jies un priec?gs atgriez?s sav? viet?. Forestj? kundze nerun?ja nek?; it k? dom?s iegrimusi, acis nod?rusi uz galdu, vi?a uzsmaid?ja gl?z?m ar savu nenoteikto smaidu, kas ??ita vienm?r sol?m un nekad neizpild?m sol?to. Tika pasniegtas Ostendes austeres, maz?ti?as, treknas austeres, kas izskat?j?s k? glieme?n?c?s iesl?gtas austi?as un mut? izkusa k? s?l?tas konfektes. P?c viras pasniedza foreli, s?rtu k? jaunas meitenes miesa; galdabiedri s?ka t?rz?t. Vispirms p?rrun?ja skandalozu gad?jumu, kas bija k?uvis zin?ms vis? pils?t?: k?du augst?ko aprindu d?mu vi?as v?ra draugs bija p?rsteidzis atsevi??? kabinet?, kur vi?a ?dusi vakari?as ar vienu ?rzemju princi. Forestj? milz?gi sm?j?s par ?o d?ku, bet abas sievietes atzina, ka nesmalkj?t?gais p??pa ir bezgod?gs g??vulis. Diru? vi??m piekrita un noteikti apgalvoja, ka v?rie?a pien?kums ??da veida piedz?vojumos, – vienalga, vai vi?? b?tu galvenais varonis, uztic?bas persona vai vienk?r?s liecinieks, – ir b?t klusam k? kapam. – Cik daudz jaukuma b?tu dz?v?, ja m?s var?tu pa?auties viens uz otra piln?gu klusu cie?anu! – vi?? iesauc?s. – Bie?i, ?oti bie?i, gandr?z vienm?r sievieti attur vien?gi bailes, ka nosl?pums var tikt atkl?ts. Vai man nav taisn?ba? – vi?? pasmaid?dams turpin?ja. – Vai daudzas ne?autos straujai iek?rei, p?k??ai un valdon?gai, kaut ar? ?slaic?gai iegribai, m?las iedomai, ja vi?as nebaid?tos, ka par ?su vieglas laimes mirkli varb?t b?s j?samaks? ar neizdz??amu negodu un s?p?g?m asar?m? Vi?? run?ja ar lielu p?rliec?bas sp?ku un degsmi, it k? aizst?v?dams k?du, it k? aizst?v?dams pats sevi, it k? grib?dams sac?t: “Ar mani no ??d?m briesm?m nav j?baid?s. P?rliecinieties pa?as, tad j?s redz?siet.” Abas sievietes ar atzin?gu skatienu v?roja Diru?, atrazdamas, ka vi?? run? piln?gi pareizi, un ar piekr?to?o klus??anu it k? atz?dam?s, ka vi?u nelok?m? par?zie?u tikum?ba ilgi nesp?tu pretoties, ja vi?as b?tu dro?as, ka nosl?pums netiks atkl?ts. Forestj?, atlaidies pusgu?us uz d?v?na, vienu k?ju saliecis zem sevis, servjeti aizb?zis aiz vestes, lai nenotraip?tu fraku, p?k??i ierun?j?s ar pa?p?rliecin?tu skepti?a sm?nu uz l?p?m: – Sasod?ts, nudien, tad gan tiktu izstr?d?ti dieva darbi, ja var?tu justies dro?i, ka neviens nek? nedab?s zin?t! Pi?is un z?vele! Nabaga v?ri! Saruna novirz?j?s uz m?lest?bu. Gan netic?dams, ka t? var b?t m???ga, Diru? tom?r uzskat?ja to par ilgsto?u tuv?bu, kas rada maigu draudz?bu, uztic?bu. Fiziskais tuvums tikai apz?mogo sir?u vienot?bu. Bet vi?? ar sa?utumu izteic?s par moko??m greizsird?bas sc?n?m, par dr?m?m un visu derdz?go, kas gandr?z vienm?r pavada ??ir?anos. Kad vi?? apklusa, de Marela kundze nop?zdam?s sac?ja: – J?, m?lest?ba ir vien?gais prieks dz?v?, un m?s to bie?i vien sagand?jam ar nepiepild?m?m pras?b?m. Forestj? kundze, rota??dam?s ar nazi, apstiprin?ja: – J?… j?… ir jauki tikt m?l?tai… Ta?u ??ita, ka vi?as sap?i sniedzas t?l?k un ka vi?a dom? kaut ko t?du, ko neuzdro?in?tos v?rdos izpaust. Gaid?dami n?kamo ?dienu, vi?i laiku pa laikam iedz?ra pa malkam ?ampanie?a, piegrauzdami krauk??o?u garozi?u, ko nolauza no maz?m, apa??m maiz?t?m. Un, k? dzidrais v?ns, kas, l?si pa l?sei ierit?dams r?kl?, iekars?ja vi?iem asinis un apmigloja pr?tu, t?pat doma par m?lest?bu l?n?m iez?d?s vi?os, apskurbinot pamaz?m dv?seli. Tad vi?iem pasniedza uz s?k?m spar?e?u galvi??m guld?tas j?ra kotletes, sul?gas, vieglas. – Devi?i p?rkoni! Kas par smalku ?dienu! – iesauc?s Forestj?. L?n?m, ar baudu vi?i ?da maigo ga?u un saknes, kas bija e??ainas k? kr?jums. – Kad es m?lu k?du sievieti, tad visa pasaule ap vi?u man izgaist, – Diru? ats?ka. Vi?? pateica to ?oti p?rliecin?ti, jo doma par m?las baud?m vi?u saj?smin?ja t?pat k? gar??g?s pusdienas. Forestj? kundze, k? parasti izskat?dam?s nepieejama, klusu sac?ja: – Ne ar ko nevar sal?dzin?t laimi, k?du sniedz pirmais roku spiediens, kad viena prasa: “Vai mani m?li?” – un otra atbild: “J?, m?lu.” De Marela kundze, vien? pa??mien? iztuk?ojusi gl?zi ?ampanie?a, nolikdama to uz galda, jautri teica: – Es neesmu tik platoniska. Visi pasm?n?ja, katram ac?s iedzirkst?j?s atzin?ba. Piln?gi atg?zies uz d?v?na, Forestj? iepleta rokas un, atbalst?jies uz spilveniem, nopietn? ton? sac?ja: – ?? va?sird?ba jums dara godu un pier?da, ka j?s esat praktiska sieviete. Bet vai dr?kstu jaut?t, ko par to dom? de Marela kungs? Vi?a l?n?m paraust?ja plecus, izpau?ot bezgal?gu nicin?jumu, un tad skaidr? bals? atcirta: – De Marela kungam par to nav nek?du domu. Vi?? tikai… atturas. Tagad saruna no cilden?m teorij?m par maig?m j?t?m nok?pa izsmalcin?tu izlaid?bu ziedo?aj? d?rz?. Bija pien?cis laiks veikl?m divdom?b?m, izteicieniem, kas pace? pl?vuru, t?pat k? sieviete da?k?rt pace? sv?rkus, un v?rdu sp?l?m, p?rdro??m un apsl?pt?m va??b?m, nekautr?gai liekul?bai, piekl?j?giem m?jieniem, kuri klaji izpau? nepiekl?j?gas ainas, modina izt?l? visu to, ko ska?i nevar teikt, un augst?ko aprindu ?aud?m dod iesp?ju smalkai, nosl?pumainai m?las rota?ai, kaut kam l?dz?gam netiklai domu saskarei, kura satrauc k? juteklisks apsk?viens, vienlaikus atceroties visu slepeno, apkaunojo?o un k?roto, kas piepild?s m?las gult?. Vi?iem pasniedza cepeti, irbes un paipalas, p?c tam cukurzirn??us un tad aknu past?ti un sal?tus ar robain?m lap?m, kas l?dz?gi za?ai s?nai piepild?ja lielu sal?ttrauku. Vi?i ?da to visu, vairs neizjuzdami gar?u, aizr?vu?ies sarun?, iegrimu?i m?las vi??os. Tagad abas sievietes ar? izmeta da?u labu p?rgalv?gu piez?mi, de Marela kundze ar vi?ai rakstur?go bezb?d?bu, kas skan?ja izaicino?i, un Forestj? kundze ar burv?gu attur?bu, ar kautr?bas pieska?u bals?, smaid?, katr? kust?b?, kas ??ietami it k? m?kstin?ja, bet ?sten?b? v?l izc?la p?rdro?os v?rdus, kuri pl?da p?r vi?as l?p?m. Forestj?, atlaidies uz spilveniem, sm?j?s, dz?ra un ?da nemit?gi, ?ad tad iebilzdams kaut ko tik piparotu vai j?lu, ka sievietes, piekl?j?bas p?c mazliet ?ok?tas par nepiekl?j?bu, t?loja apjukumu, kas ilga gan tikai ?su mirkli. Izteicis k?du p?r?k rupju ner?tn?bu, vi?? aizvien piebilda: – Draugi, draugi, j?s ejat p?r?k strauji. Ja j?s t? turpin?siet, tad s?ksiet tais?t mu???bas. Tika pasniegts deserts, p?c tam kafija; li?ieris iel?ja sakars?tajos pr?tos v?l smag?ku, versmain?ku skurbumu. K?, s?zdam?s pie galda, sol?jusies, de Marela kundze bija krietni iemetusi un atzina to ar draisku, p??p?gu gr?ciju k? sieviete, kas, grib?dama uzjautrin?t galdabiedrus, izliekas v?l vair?k apreibusi nek? ir ?sten?b?. Forestj? kundze tagad klus?ja, varb?t aiz piesardz?bas, un Diru?, juzdams, ka ir p?r?k iesvi?ojis, ar? man?gi attur?j?s no izteik?an?s, lai neizdar?tu k?du aplam?bu. Visi aizsm???ja, un Forestj? piepe?i s?ka klepot. L?kme bija ?ausm?ga, lik?s, ka vi?am p?rpl?s?s kr?tis; seja k?uva sarkana, piere aprasoja ar sviedriem, piespiedis pie mutes servjeti, vi?? c?n?j?s. Kad klepus mit?j?s, vi?? nikni noburk???ja: – ??das dz?res man neder! Idiotiski! Forestj? lab? oma bija izgaisusi, vi?u smagi m?ca bailes no slim?bas. – Iesim m?j?s, – vi?? sac?ja. De Marela kundze pazvan?ja p?c viesm??a un piepras?ja r??inu. Tas tika nekav?joties atnests. Vi?a m??in?ja to las?t, bet cipari l?k?ja acu priek??, un vi?a pasniedza pap?ru Diru?. – L?dzu, samaks?jiet man? viet?, es tur vairs nek? neredzu, esmu piln?. Un vi?a pasvieda jaunajam v?rietim savu maku. Kopsumma bija simt tr?sdesmit franku. Diru? p?rbaud?ja r??inu, iedeva divas naudas z?mes un, sa??mis atlikumu, jaut?ja pusbals?: – Cik lai atst?ju dzeramnaudas? – Nezinu, k? v?laties. Uzlicis uz ???v??a piecus frankus, vi?? maku atdeva atpaka? de Marela kundzei un jaut?ja: – Vai at?ausiet j?s pavad?t l?dz m?j?m? – Pats par sevi saprotams. Viena pati es neatrad??u ce?u. Vi?i atvad?j?s no Forestj? p?ra, un dr?z vien Diru? divat? ar de Marela kundzi s?d?ja fiakr?, kas jau brauca. Diru? juta vi?u tik tuvu sev blakus ?aj? melnaj?, sl?gtaj? k?rb?, ko tikai mirk?iem apgaismoja ielas laternas. Cauri piedurknei vi?? juta jaun?s sievietes pleca siltumu un neatrada nek?, itin nek?, ko tai pateikt, jo domas paraliz?ja valdon?ga v?l??an?s iek?aut to sav?s rok?s. “Ko vi?a teiktu, ja es uzdro?in?tos?” Diru? drud?aini dom?ja. Atcer?damies pie pusdienu galda ?ukst?t?s divdom?bas, vi?? k?uva dro??ks, ta?u tai pa?? laik? bailes no skand?la vi?u attur?ja. Ar? de Marela kundze, ier?vusies sav? kakti??, klus?ja. Diru? b?tu nodom?jis, ka vi?a iesnaudusies, ja neredz?tu, k? vi?ai sp?d?ja acis, kad gaismas stars iespied?s fiakr?. “Ko vi?a dom??” Diru? apzin?j?s, ka nedr?kst run?t, ka viens v?rds, viens vien?gs v?rds, p?rtraucot klusumu, laup?tu izredzes uz pan?kumiem, ta?u vi?am ar? tr?ka drosmes sp?jam un noteiktam uzbrukumam. Piepe?i vi?? juta, ka de Marela kundze pakustin?ja k?ju. Vi?a bija izdar?jusi aprautu, nervozu, nepaciet?gu kust?bu, varb?t tas bija aicin?jums. No ??s tikko man?m?s pieskar?an?s vi?am p?rskr?ja tr?sas pa visu augumu, no galvas l?dz k?j?m, un, sp?ji pagriezies, vi?? piek??v?s jaunajai sievietei, ar l?p?m mekl?dams t?s muti, ar rok?m – kailo miesu. De Marela kundze iekliedz?s, aprauti iekliedz?s, grib?ja izslieties, atbr?voties, atgr?st Diru?, bet tad padev?s, it k? vi?ai tr?ktu sp?ka ilg?k pretoties. Dr?z vien kariete apst?j?s vi?as m?jas priek??, un Diru? sav? dzi?aj? apmulsum? neatrada kaisl?gus v?rdus, lai vi?ai pateiktos un izpaustu, cik ?oti vi?u m?l un dievina. De Marela kundze, piln?gi apjukusi no visa notiku??, nepakust?j?s, nec?l?s aug??. Tad Diru?, baid?damies, ka ku?ierim nemostas k?das aizdomas, pirmais izk?pa no fiakra un sniedza roku jaunajai sievietei. Beidzot ar? vi?a gr??odam?s izk?pa un nesp?ja parun?t ne v?rda. Diru? piezvan?ja, un, kad durvis v?r?s va??, vi?? tr?c?dams jaut?ja: – Kad es j?s atkal redz??u? – Atn?ciet r?t pie manis uz brokast?m, – vi?a pa?ukst?ja tik klusu, ka Diru? tikko sadzird?ja. Un tad pazuda tum?aj? k?p?u telp?, aizcirzdama smag?s durvis, kas aizkrita, nod?rdot k? lielgabala ??viens. Iedevis simt s? ku?ierim, Diru? straujiem so?iem, uzvar?t?ja gait? dev?s m?jup, un sirds vi?am gavil?ja aiz prieka. Beidzot tas bija sasniegts, vi?? iekarojis prec?tu sievieti, sabiedr?bas d?mu, Par?zes augst?ko aprindu d?mu! Cik viegli un negaid?ti tas bija noticis! L?dz ?im Diru? bija iedom?jies, ka vajadz?gs bezgal?gi nop?l?ties, nebeidzami ilgi gaid?t, veikli lenkt ar da??d?m laipn?b?m, m?las v?rdiem, nop?t?m un d?van?m, lai tuvotos un iekarotu vienu no ??m ilgotaj?m b?tn?m. Un nu uzreiz pirm?, ko bija saticis, ??v?s pie pirm? uzbrukuma, tik ?tri, ka vi?? nevar?ja vien attapties no p?rsteiguma. “Vi?a bija apskurbusi,” Diru? dom?ja, “r?t b?s cita dziesma. Bez asar?m neiztiksim.” ?? doma vi?u mazliet uztrauca, ta?u dr?z vien vi?? nomierin?j?s: “Nekas, nekas. Tagad ?? sieviete ir man?s rok?s, un es prat??u vi?u notur?t.” Neskaidraj? mir???, kur ?aud?j?s Diru? cer?bas uz slavu, pan?kumiem, laimi un m?lest?bu, vi?? p?k??i ieraudz?ja veselu virkni bag?tu, elegantu, iespaid?gu sievie?u, kuras l?dz?gi statist?m k?d? te?tra apoteoz? smaid?damas aizsl?d?ja gar?m un cita p?c citas nozuda vi?a sap?u zelt?tajos m?ko?os. Miegs bija pilns da??du v?ziju. N?kamaj? dien?, k?pdams aug?? uz de Marela kundzes dz?vokli, Diru? bija mazliet uztraucies. K? vi?a to pie?ems? Un vai visp?r pie?ems? Ja nu vi?a ir likusi to nelaist iek??? Ja ir kaut ko izst?st?jusi?.. N?, vi?a nevar?ja nek? st?st?t, neatkl?jot visu paties?bu. T?tad st?vok?a kungs bija vi??. Maz? kalpon?te atv?ra durvis. Vi?a izskat?j?s k? parasti. Diru? nomierin?j?s, it k? patiesi b?tu sagaid?jis, ka istabene raudz?sies uz vi?u ar apjukumu sej?. – K? kundze j?tas? – vi?? jaut?ja. – Paldies, labi k? vienm?r, – kalpone atbild?ja. Vi?a ieveda Diru? salon?. Jaunais v?rietis taisn? ce?? dev?s pie kam?na, lai p?rbaud?tu savu matu sasuk?jumu un uzvalku; sak?rtodams kaklasaiti, vi?? spogul? ieraudz?ja de Marela kundzi, kas st?v?ja pie durv?m un skat?j?s uz vi?u. Diru? izlik?s, ka nav paman?jis jauno sievieti, un mirkli abi v?r?gi apl?koja viens otru spogul?, iekams st?j?s aci pret aci. Tad vi?? apgriez?s. De Marela kundze it k? gaid?dama nekust?j?s no vietas. Vi?? met?s tai kl?t, ?ukst?dams: – K? es j?s m?lu! K? es j?s m?lu! Vi?a iepleta rokas un nosl?ga Diru? pie kr?ts, p?c tam pac?la galvu. Sekoja ilgs sk?psts. “Izn?ca daudz vienk?r??k, nek? gaid?ju,” vi?? nodom?ja. “Viss iet lieliski.” Kad abi atr?v?s viens no otra, vi??, ne v?rda neteikdams, smaid?ja un p?l?j?s ar skatienu izpaust savu bezgal?go m?lest?bu. Pasmaid?ja ar? de Marela kundze, k? smaida sievietes, kad v?las izteikt savu piekri?anu, iek?ri, gatav?bu atdoties. – M?s esam vieni, – vi?a nomurmin?ja. – Aizs?t?ju Lorinu brokast?s pie draudzenes. Sk?pst?dams vi?ai rokas, Diru? nop?zdamies sac?ja: – Paldies, es j?s dievinu. Tad vi?a pa??ma to zem rokas, it k? Diru? b?tu vi?as v?rs, un abi pieg?ja pie d?v?na, kur ats?d?s viens otram blakus. Tagad vi?am vajadz?tu uzs?kt veiklu, valdzino?u sarunu, bet, nek? piem?rota neatrazdams, vi?? no?ukst?ja: – Vai neesat uz mani p?r?k ?auna? Vi?a uzlika plaukstu tam uz mutes: – Klus?! Vi?i palika s??ot klus?dami, raudz?damies viens otram ac?s, spiezdami viens otra kaisto?os pirkstus. – K? es alku p?c jums! – vi?? atkal ierun?j?s. Vi?a atk?rtoja: – Klus?! Bija dzirdams, k? aiz sienas kalpone ??indina ???vjus. Vi?? piec?l?s. – Nevaru s?d?t jums blakus. Es zaud??u galvu. Atv?r?s durvis. – Kundze, galds ir kl?ts. Diru? ceremoni?li pied?v?ja de Marela kundzei roku. Vi?i brokastoja, s?d?dami viens otram pret?, nemit?gi saskat?damies, uzsmaid?dami viens otram, aiz?emti tikai ar sevi, un abus ietina mosto?? maiguma liegais valdzin?jums. Vi?i neatsk?rta, ko ?da. Diru? sajuta mazas k?ji?as piesk?rienu, kura sl?d?ja pa pagaldi. Satv?ris to starp sav?m k?j?m, vi?? nelaida vairs va?? un cie?i spieda. Kalpone n?ca un g?ja, atnesa ?deni, aiznesa ?dienus, izskat?dam?s pavisam vienaldz?ga, it k? nek? neman?tu. Pa?du?i brokastis, abi atgriez?s salon? un atkal ats?d?s uz d?v?na viens otram blakus. Pamaz?m vi?? glaud?s aizvien tuv?k de Marela kundzei, tiekdamies to apskaut. Ta?u vi?a r?mi atb?d?ja Diru?. – Uzmanieties, k?ds var ien?kt. – Kad var??u j?s satikt glu?i vienu, lai var?tu jums pateikt, cik ?oti j?s m?lu? – vi?? klusu jaut?ja. Pieliekusies vi?am pie auss, de Marela kundze pavisam klus?t?m atteica: – ?in?s dien?s uz br?di j?s apciemo?u. Diru? juta, ka dzi?i pietv?kst. – J?, bet… es… pie manis… ir ?oti vienk?r?i. De Marela kundze pasmaid?ja. – Nekas. Es jau ie?u paskat?ties uz jums, nevis apskat?t j?su dz?vokli. Tad jaunais v?rietis s?ka tincin?t, kad vi?a n?k?ot. Vi?a noteica k?du dienu n?kam?s ned??as beig?s, un Diru?, gl?st?dams un ??audz?dams vi?ai rokas, satraukti murmin?dams, l?gtin l?dz?s, lai vi?a n?k dr?z?k; acis tam sp?d?ja, piesarku?aj? sej? izpaud?s iek?re, valdon?ga iek?re, k?da mostas p?c divat? ietur?tas malt?tes. De Marela kundzi uzjautrin?ja dedz?g? l?g?an?s, mirkli pa mirklim vi?a piek?p?s pa vienai dienai. Bet Diru? neatlaid?s: – R?t… Sakiet, ka r?t… Galu gal? vi?a bija ar mieru. – Labi. R?t. Pulksten piecos. Dzi?a, priekpilna nop?ta izlauz?s vi?am no kr?t?m. Un tad vi?i s?ka t?rz?t gandr?z mier?gi, ?oti sirsn?gi, it k? paz?tos jau divdesmit gadus. Pie durv?m atskan?ja zvans, abi sar?v?s un reiz? steig?us atvirz?j?s viens no otra. – Dro?i vien atgriezusies Lorina, – de Marela kundze klusu sac?ja. Meitene ien?ca un p?rsteigta apst?j?s, tad, aiz prieka rokas plauk??in?dama, pieskr?ja pie Diru?. – ?, M?lulis! – vi?a sauca. De Marela kundze s?ka smieties. – M?lulis! Lorina j?s nokrist?jusi! T? ir ?oti jauka iesauka draugam, es ar? sauk?u j?s par M?luli! Diru? bija pa??mis meiten?ti kl?p?, un nu vi?am vajadz?ja sp?l?t visas rota?as, kuras bija tai iem?c?jis. Bez divdesmit min?t?m trijos vi?? atvad?j?s, lai dotos uz redakciju. Pie durv?m vi?? v?l reizi pa?ukst?ja: – R?t. Pulksten piecos. Jaun? sieviete ar smaidu atbild?ja “j?” un pazuda. Tikko beidzis dienas darbu, Diru? s?ka pr?tot, k? uzpost savu istabu, lai tan? uz?emtu m???ko un, cik iesp?jams, lab?k apsl?ptu sava m?jok?a nabadz?bu. Vi?am ien?ca pr?t? piespraust pie sien?m jap??u nieci?us, un par pieciem frankiem vi?? nopirka veselu kolekciju da??du pap?ra izstr?d?jumu, mazus v?dekl??us, mazus aizsegus, ar kuriem apsl?pa redzam?kos traipus uz tapet?m. Uz loga r?t?m uzlipin?ja caursp?d?gas bild?tes, kur?s bija att?lotas laivas uz ?dens, lidojo?i putni uz s?rtas debess fona, daudzkr?sainas d?mas uz balkona un s?ki, melni v?ri?i apsnigu?? klajum?. Diru? miteklis, kas bija tie?i tik liels, lai tan? var?tu gul?t un s?d?t, dr?z vien izskat?j?s k? kr?saina pap?ra laterna. Iespaids vi?u apmierin?ja, un visu vakaru vi?? no??m?s, pielipinot pie griestiem putnus, ko izgrieza no atliku?aj?m bil?ainaj?m lap?m. Tad vi?? lik?s gul?t un, vilcienu svilpienu ieaij?ts, aizmiga. N?kamaj? dien? Diru? atgriez?s m?j?s agri, atnesdams turzu cepumu un pudeli madeiras, ko bija nopircis p?rtikas pre?u tirgotav?. Tad vajadz?ja otrreiz noskriet lej?, lai ieg?d?tos divus ???v??us un divas gl?zes. Visu cienastu vi?? sak?rtoja uz tualetes galdi?a, apkl?jis net?ro koka virsu ar servjeti un mazg?jamo b?odu ar ?dens kr?zi pasl?pis apak??. Tad Diru? s?ka gaid?t. Vi?a atn?ca ceturksni p?ri pieciem un, ieraudz?jusi kr?saino pap?ra nieci?u raibo margojumu, saj?smin?ta iesauc?s: – Cik pie jums ir jauki! Bet k?pn?s gan ir daudz ?au?u. Diru? bija apsk?vis de Marela kundzi un kaisl?gi sk?pst?ja cauri pl?vuram vi?as matu cirtas, kas no cepur?tes bija izsl?d?ju?as uz pieres. P?c pusotras stundas Diru? pavad?ja jauno sievieti l?dz fiakru st?vvietai Romas iel?. Kad vi?a jau bija ies?dusies kariet?, vi?? pa?ukst?ja: – Otrdien, tan? pa?? laik?. – Tan? pa?? laik? otrdien, – vi?a apstiprin?ja. T? k? bija jau satumsis, vi?a pievilka Diru? galvu pie atv?rtaj?m karietes durti??m un nosk?pst?ja uz l?p?m. Ku?ieris uz??va ar p?tagu savam lopi?am, un vi?a v?l uzsauca: – Ardievu, M?luli! Vec? kariete sakust?j?s, baltais zirgs uz??ma gurdu riksi. Veselas tr?s ned??as de Marela kundze t? apmekl?ja Diru? katru otro vai tre?o dienu, reiz?m no r?tiem, reiz?m pievakar?. K?du p?cpusdienu, kad Diru? atkal gaid?ja to ierodamies, k?pn?s atskan?ja ska?a k?ada, un vi?? pieg?ja pie durv?m. Br?ca k?ds b?rns. Nikna v?rie?a balss uzkliedza: – Ko tas dra??is t? auro? – T? ne???st? slampa, kas velkas pie av??u skr?v?t?ja aug?st?v?, notrieca no k?j?m Nikol?, – atbild?ja ??rco?a, pikta sievietes balss. – T?dai m?t?tei vajadz?tu rikt?gi sadot, ka neskat?s, kad uz trep?m ir mazs b?rns! Diru? gal?gi apjucis atr?v?s no durv?m, jo dzird?ja st?vu zem?k straujus so?us un sv?rku ?aukst??anu. T?l?t pat pieklauv?ja pie durv?m, kuras vi?? nupat bija aizv?ris. Vi?? t?s atv?ra, un istab? iedr?z?s de Marela kundze aizelsusies, ?rk?rt?gi uztraukusies. – Vai tu dzird?ji? – vi?a murmin?ja. Vi?? izlik?s, ka nek? nezina. – N?, ko tad? – K? vi?i mani apvainoja! – Kas? – Nelie?i, kas dz?vo apak??. – N?, jel run?, – kas tad noticis? De Marela kundze s?ka elsot un nesp?ja izrun?t ne v?rda. Diru? no??ma vi?ai cepuri, atlaida va?? korseti, atguld?ja gult?, paberza deni?us ar samitrin?tu dvieli. Vi?a raud?ja aizelsdam?s. Tikko dzi?ais satraukums mazliet norima, vi?a ??va va?u sa?utumam un dusm?m. Vi?a grib?ja, lai Diru? t?l?t nok?pj lej?, kaujas ar tiem nekau??m, nosit tos. – Bet tie ta?u ir str?dnieki, rupji ?audis, – vi?? cent?s nomierin?t de Marela kundzi. – Lieta non?ktu l?dz tiesai, tevi uzr?d?tu, varb?t pat aiztur?tu, – tas tevi pazudin?tu. Tad vi?ai ien?ca pr?t? kaut kas cits. – Bet k? m?s tagad r?kosimies? ?urp es vairs nevaru n?kt. – Glu?i vienk?r?i: es p?rv?k?os uz citu istabu, – Diru? atbild?ja. – J?, bet tas vilksies ilgi, – de Marela kundze ?ukst?ja. Piepe?i vi?a kaut ko iedom?j?s un uzreiz k?uva jautra. – N?, es atradu izeju, at?auj man r?koties un neraiz?jies ne par ko, – vi?a sac?ja. – R?t no r?ta ats?t??u tev zilu v?stul?ti. Par “zil?m v?stul?t?m” de Marela kundze sauca pneimatisk? pasta v?stules, kas cirkul?ja Par?z?. Tagad vi?a jau smaid?ja, saj?smin?ta par savu izgudrojumu, ko negrib?ja tam atkl?t. Todien vi?a sevi??i nepr?t?gi izpauda savu kaisli. Tom?r, k?pjot lej?, vi?a atkal uztrauc?s un smagi atbalst?j?s uz sava m???k? rokas, jo k?jas vi?ai ?odz?j?s. K?pn?s vi?i nevienu nesastapa. T? k? Diru? v?lu c?l?s, tad bija v?l gult?, kad ap pulksten vienpadsmitiem pastnieks atnesa apsol?to, zilo v?stul?ti. Diru? to atv?ra un izlas?ja: “Satiksimies ?odien piecos Konstantinopoles iel? 127. Liec atsl?gt Diru? kundzes no?r?to dz?vokli.     Tevi sk?psta Klo.” Tie?i pulksten piecos vi?? ieg?ja pie durvju sarga liel? m?j?, kur tika iz?r?ti m?bel?ti dz?vok?i, un jaut?ja: – Vai Diru? kundze ?eit no?r?jusi dz?vokli? – J?, kungs. – L?dzu, ievediet mani tan?. ?veicars, ac?mredzot pieradis pie delik?t?m situ?cij?m, kur?s j?b?t piesardz?gam, v?r?gi paskat?j?s uz vi?u un, izv?loties no liela atsl?gu sai??a vajadz?go, jaut?ja: – Vai j?s esat Diru? kungs? – J?, protams. P?c br?ti?a Diru? ieg?ja maz? divistabu dz?vokl?, kur? atrad?s apak?st?v? un kura durvis bija tie?i pret? ?veicara istabi?ai. Salon? bija diezgan t?ras, raibas tapetes, sarkankoka m?beles, p?rvilktas ar za?ganu ripsu, ko rot?ja dzelteni raksti, un gr?du sedza pakl?js, kas bija tik pl?ns, ka tam cauri var?ja just d??us. Gu?amistaba bija tik maz?ti?a, ka tr?s ceturtda?as no t?s aiz??ma gulta. Plat?, tipisk? m?bel?tu istabu gulta sniedz?s no vienas sienas l?dz otrai, aizsegta ar smagiem, ziliem ripsa aizkariem un p?rkl?ta ar sarkanu d?nu segu, uz kuras r?goj?s aizdom?gi plankumi. Diru? noraiz?jies un neapmierin?ts pukoj?s: “Tas man maks?s ell?gi d?rgi. Atkal vajadz?s aiz?emties. Cik mu???gi vi?a r?kojusies!” Atv?r?s durvis, un strauji, sv?rkiem pl?vojot, ieskr?ja Klotilde, rokas atpletusi. Vi?a bija saj?smin?ta. – Jauki, vai ne? ?eit ir tik jauki! Un nav nekur j?k?pj, pa?? pirmaj? st?v?! Var ieiet un iziet pa logu, pat ?veicars neredz?s. K? m?s ?eit viens otru m?l?sim! Diru? v?si nosk?pst?ja Klotildi, neuzdro?in?damies izteikt jaut?jumu, kas vi?am dega uz m?les. Uz apa?? galdi?a istabas vid? Klotilde uzlika pr?vu saini. Vi?a to attina un iz??ma gabalu ziepju, flakonu tualetes ?de?a, s?kli, k?rbi?u ar matadat?m, z?bakpogu aiz???jamo un ???res matu cirto?anai, ar ko sak?rtot nepaklaus?g?s ??ipsnas uz pieres, kuras vienm?r izjuka. Klotilde iek?rtoj?s ar lielu prieku, mekl?dama katram priek?metam piem?rotu vietu. Vilkdama va?? atvilktnes, vi?a p??p?ja: – Man vajadz?s atnest mazliet ve?as, lai vajadz?bas gad?jum? var?tu p?rmain?t. Tas b?s ?oti ?rti. Ja es nejau?i, staig?jot pa ielu, sal??u, tad var??u n?kt te no??v?ties. Mums katram b?s sava atsl?ga, un vienu atst?sim pie durvju sarga, ja m?s nejau?i aizmirstu pa?emt l?dzi savu. No?r?ju uz trim m?ne?iem, protams, uz tava v?rda, jo es ta?u nevar?ju uzdot savu. Tad Diru? jaut?ja: – Tu man pateiksi, kad vajadz?s maks?t? – D?rgais, ir jau samaks?ts! – vi?a vienk?r?i atbild?ja. – T?tad esmu tavs par?dnieks? – vi?? turpin?ja. – N?, draudzi?, tas uz tevi neattiecas, es pati grib?ju at?auties ?o mazo kapr?zi. Vi?? izlik?s noskaities. – Nu n?! To es nepie?au?u. Ar l?dzo?u seju vi?a pieg?ja pie t? un uzlika rokas tam uz pleciem. – L?dzu, ?or?, man b?s tik liels prieks, tik liels prieks, ka m?su ligzdi?a ir mana, tikai mana! Tas ta?u nevar tevi aizvainot? Vai ne? Es grib?tu, ka tas b?tu mans velt?jums m?su m?lest?bai. Saki, ka esi ar mieru, m??ais ?or?, saki!.. Klotilde l?dz?s ar skatienu, ar l?p?m, ar visu b?tni. Diru? ilgi nepiek?p?s, izlik?s neapmierin?ts, ta?u galu gal? pie??v?s un ?sten?b? atrada, ka t? ir glu?i pareizi. Kad Klotilde aizg?ja, vi??, rokas berz?dams, no?ukst?ja: “Cik vi?a tom?r ir jauka!” K?p?c ?? doma vi?am rad?s tie?i ?odien, – par to vi?? galvu sevi??i nelauz?ja. P?c da??m dien?m Diru? atkal sa??ma zilu v?stul?ti, kur? bija rakst?ts: “?ovakar ierad?sies mans v?rs p?c pusotra m?ne?a inspekcijas brauciena. Ned??u nevar?sim satikties. Cik nepat?kami, d?rgumi?! Конец ознакомительного фрагмента. Текст предоставлен ООО «ЛитРес». Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию (https://www.litres.ru/gijs-de-mopasans/m-lulis/?lfrom=688855901) на ЛитРес. Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом. notes 1 Saint-Potin (fr.) – burtiski: sv?t?s tenkas. (Tulk. piez.)